Latviešu kormūzikas mīļotāju kopā sanākšanas 20. gadsimta sākumā ietekmēja politiskie un ekonomiskie apstākļi. Nākamo Dziesmu svētku rīkošanu savās rokās ņēma Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas biedrība, kas vēlāk darbojās ar nosaukumu "Beverīnas dziedonis”, taču Krievijas impērijas ierēdņi ilgi vilcinājās ar atļaujas piešķiršanu. To izdevās iegūt Rīgas latviešu biedrībai, Dziesmu svētki tika nolikti uz 1904.gada vasaru, tā sacīt, par godu toreizējā cara Nikolaja II desmit valdīšanas gadiem.
1903. gadā tika sarīkota sapulce, kurā jau tika pieņemta V Dziesmu svētku programma, un tai kā jauni komponisti pievienotos Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis un citi. Bija izsludināts arī jaunu dziesmu konkurss, kurā uzvarēja Jāzepa Vītola kordziesma "Karaļmeita”, taču visus labos nodomus izjauca krievu–japāņu karš, kas sākās 1904.gada janvārī un prasīja arī latviešu karavīru asinis. Svētku starplaiku pagarināja 1905.gada revolūcija, kas apstādināja līdz šim tik auglīgo un vareno kordziedāšanas kustības attīstību. Pēc asiņainajām soda ekspedīcijām pilnīgs miers Latvijas teritorijā iestājās tikai 1908. gadā, kad valdība atcēla karastāvokli. Drīz vien vietējā mūzikas dzīve atkal uzplauka, klausītāju sirdis iekaroja Dārziņa un Kalniņa solodziesmas, ar īrētiem orķestriem tika rīkoti simfoniskie koncerti.
Pilsētas koru darbu Piektā gada revolūcija bija ietekmējusi mazāk, tālab nākamo Dziesmu svētku dalībnieku kopāsaucēji uz to darbošanos balstījās visvairāk. Taču bez lauku atbalsta koru salidojumu rīkot nevarēja, diemžēl to sarukums bija jūtams – piemēram, no Kurzemes uz V Dziesmu svētkiem pieteicās tikai trīs kori. Dalībnieku vidū 1910.gadā bijuši 88 kori ar apmēram 2300 dziedātājiem. Pavadījumiem tika nolīgs Edinburgas, tagadējo Majoru, simfoniskais orķestris, ko papildināja ar stīdziniekiem, un virsdiriģentu godā svētkos bija Andrejs un Pāvuls Jurjāni, Pauls Jozuus un Jāzeps Vītols.
Svētku pirmajā dienā, 18.jūnijā, kas pēc jaunā stila iznāk 1.jūlijs, no rīta lija lietus, tāpēc rīkotāju vidū pacēlās balsis, ka svētku gājienu vajadzētu atcelt, lai neatkārtotos Jelgavas iepriekšējo svētku pieredze.
Taču divos dienā laiks noskaidrojās, ierastais koru gājiens notika, un tam sekoja svētku atklāšana arhitekta Poles projektētajā ēkā, laukumā starp Bruņinieku un Stabu ielu pagarinājumiem.
Garīgās mūzikas koncertā, kas skanēja 19. jūnijā, no 16 dziesmām mūsu pašu skaņražu sacerētas bija tikai piecas, laicīgās mūzikas koncertā dienu vēlāk – visas 24 dziesmas. Dziesmu karā, kas notika svētku pirmajā dienā, godalgoja deviņus korus. Rīgas kori ieguva trīs, Pēterburgas –vienu, bet Vidzemes kori – pārējās piecas godalgas, kamēr no Kurzemes šoreiz nebija neviena godalgota kora.
Kopējais svētku apmeklētāju skaits 1910.gadā sasniedza 45 tūkstošus, un jo grandiozs izdevās 21.jūnija instrumentāli vokālais koncerts, kurā skanēja trīs Andreja Jurjāna sacerējumi "Latvju brīvlaišana", "Svētku maršs" un "Tūdaliņ, tagadiņ", kā arī Alfrēda Kalniņa tēlojums "Pie Staburaga”, bet kormūzikas jaundarbu vidū bija Jāzepa Vītola "Gaismas pils”, Emīla Dārziņa "Mēness starus stīgo”, Jurjānu Andreja "Mūsu tēvs debesīs" un apdare tautasdziesmai "Pūt, vējiņi”.
Šie V Dziesmu svētki palika vienīgie, kad kopkora priekšā kā diriģents stājās mūsu klasiķis Jāzeps Vītols, un jau pirmajā dziedāšanas reizē viņa "Gaismas pils” piedzīvoja atkārtojumu.
Šie kļuva par pēdējiem svētkiem arī Jurjānu Andrejam, kas kora priekšā stājās stipri saguris, taču savus pienākumus veica godam. Neizpalika arī ierastais goda mielasts un noslēguma balle ar 6000 viesiem, kuri, protams, nenojauta, ka drīz jauko tradīciju uz ilgiem gadiem izjauks 1. pasaules karš. Tam sekoja jau jauns posms mūsu dziesmu svētku attīstībā.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
Attēlā: V Vispārējo dziesmu svētku estrāde
