Pirms tam Vangažos dzīvojošie ukraini vienkārši rīkojuši, kā paši saka, ukraiņu vakarus – sanākuši kopā, runājuši savā dzimtajā valodā, dziedājuši dziesmas, spēlējuši teatrālas miniatūras, cienājuši viens otru ar saviem nacionālajiem ēdieniem.
Kad 2013.gadā pirmo reizi Dziesmu un deju svētku atlasē tika uzaicināti piedalīties arī mazākumtautību kolektīvi, “Jatraņ” dziedātāji uzreiz sākuši gatavoties.
“Mēs centāmies. Sēdējām, dziedājām dienām un naktīm, lai tiktu uz svētkiem. Sapratām, kas tas ir augsts līmenis. Ļoti gribējās tikt. Gājienā piedalījāmies un koncertā Lielajā Ģildē un Vērmanes dārzā,” stāsta Vangažu ukraiņu biedrības vadītāja Irina Dukule.
Arī šogad “Jatraņ” sniegums ir novērtēts ar pirmo pakāpi un viņiem ir gods noslēgt mazākumtautību kolektīvu koncertu “Pa saulei” Rīgas Krievu teātrī. Skatē ansamblim bija jādzied viena ukraiņu un viena pašu izvēlēta latviešu tautas dziesma.
“Jatraņ” vadītāja Liene Nesteroviča atzīst, ka ir “laikam ļoti prasīga. Saku, ja dziedat, tad man no pirmā vārda ir jāsaprot, ka jūs dziedat latviski skaidri, skaisti, katru vārdu izrunājat kā vajag.”
“Liene mūs ļoti trenē. Māca, kā pareizi izrunāt. Pareizi dziedāt. Latviski. Mēs paši. ziniet, nu nav mēle.. it kā nav piemērota tai valodai,” smej ansambļa dalībnieks Mihails Mamutovs.
“Jatraņ” ir ļoti noslogots ansamblis – gandrīz katrā nedēļas nogalē ir kāds koncerts, festivāls tepat Latvijā vai arī ārpus mūs valsts robežām.
Taču Latvijas Dziesmusvētku simtgades koncertus dziedātāji gaida ar ļoti īpašām sajūtām un viņu sapnis – reiz dziedāt arī Lielajā Mežaparka estrādē.
“Tas ir tāds pasākums, dziesmas un dvēseles svētki – tur nonākt gribas visiem,” atzīst “Jatraņ” dalībnieks Vasilijs Litviņuks.
Neņemot vērā citādo temperamentu, dziedātājuprāt, ukraiņu un latviešu dziesmās ir ļoti daudz kā kopīga. Un arī latviešu it kā rāmais raksturs viņiem nemaz tik mierīgs nešķiet.