Dziedātāja Avéi par mūziku sapņo jau kopš bērnības, tomēr šis sapnis viņai ilgi likās neaizsniedzams. "Dzīves laikā satiktie cilvēki palīdzēja šķietami neiespējamo sapni par mūziku pamazām piepildīt," atzīstas māksliniece. Jaunā izpildītāja nāk no Bauskas. Domājot par savām mīļākajām atmiņām par dzimto vietu, mūziķe atklāj: "Šī pilsēta man saistās ar labu kompāniju un piedzīvojumiem, bet manas vismīļākās atmiņas ir vieglatlētikas treniņi vasarā."
Jau būdama maza, Avéi bijusi visai aktīva savās darbībās un muzikālajās gaitās:
"Mamma gribēja trīs bērnus, bet, kad piedzimu es, viņa ātri vien saprata, ka esmu trīs vienā.
Bieži vecākiem taisīju muzikālus priekšnesumus, kas viņiem piespiedu kārtā bija jāskatās. Par to tagad gribētu viņiem atvainoties!"
Marta Krampe, kas konkursā uzstāsies dueta "Vēstulēs" sastāvā, nāk no Ziepniekkalna. Ar smaidu sejā jaunā izpildītāja atceras laiku, kad parādījies sapnis muzicēt un sākusi rīkot koncertus savai ģimenei: "Bērnībā paguvu pasapņot par šķietami visu, bet ik gadu, kad pienāca vizuālās mākslas stunda ar tēmu "nākotnes profesija", vienmēr nedomājot zīmēju sevi uz skatuves.
Visu, ko pašlaik daru, es veltu tai mazajai knīpai, kas mūzikas pavadībā gorījās pie spoguļa un katru vakaru ģimenei rīkoja koncertus."
Braiens Martinsons, kurš ir dzimis Viļņā, bet uzaudzis Jūrmalā, par sevi saka: "Šķiet, ka ikviens, ar ko esmu pavadījis savu bērnību, ir radījis manī kādas sajūtas un atstājis daļiņu sevis. Tas kopums, šķiet, tad arī esmu es." Mūziķis vēl tikai nesen sāka savas muzikālās gaitas, uzstājoties Skolotāju dienai veltītā skolas pasākumā.
"Brocēni man vienmēr būs īpaša vieta, kas saistās ar atmiņām par futbola un strītbola spēlēm kopā ar draugiem, peldēšanu Cieceres ezerā un mopēdu skrūvēšanu garāžā. Vienā brīdī patiešām likās, ka savu dzīvi saistīšu ar mopēdu skrūvēšanu, motokrosu vai tehniskajiem sporta veidiem," savās bērnības atmiņās un pārdomās dalās mūziķis Dons.
Viņa muzikālā ceļa pirmsākumi arī meklējami uz skolas skatuves: "Skolas laikā izveidojām vokāli instrumentālo ansambli, kurā bijām divi Artūri – viens spēlēja ģitāru, bet otrs – spēlēja klavieres un dziedāja. Mums bija pirmais un arī vienīgais kopīgais koncerts pilnā skolas aktu zālē.
Tajā brīdī es sapratu, ka mūzika un skatuve ir tas, kas mani iedvesmo, un tas, kāpēc esmu nācis šajā pasaulē."
Arī jaunais izpildītājs Edvards Strazdiņš stāsta, ka reiz sapņojis kļūt par automehāniķi, bet vēlmi izmēģināt savus spēkus mūzikā ieguvis, skatoties multfilmas:
"Kad biju mazs, redzēju, kā Rozā Pantera spēlē vijoli, tāpēc arī es sāku spēlēt vijoli.
Laikam ejot, sapratu, ka mans patiesais aicinājums ir mūzika. Sperot vienu soli pēc otra, esmu nonācis tur, kur esmu tagad, un esmu par to ļoti pateicīgs." Turpinot par sapņu tēmu, mūziķis secina: "Cilvēks ir tāda dīvaina būtne – kad izdodas piepildīt sapni, uzreiz rodas nākamie, un tie iepriekšējie aizmirstas kā nebijuši. Nāk jauni, lielāki sapņi."
Kaut arī mūziķis ir dzimis Rīgā, par savu mīļāko vietu viņš uzskata Kurzemi: "Mazpilsētās un lauku ciemos es izjūtu daudz lielāku piederības sajūtu – var sveicināties ar garāmgājējiem, redzēt smaidu viņu sejās un mierīgi sarunāties ar cilvēkiem, katram esot savā ielas pusē."
Mūziķis Alekss Silvers, runājot par savu piederības sajūtu, min, ka vienmēr ir priecīgs atgriezties dzimtajā Kurzemes pilsētā Liepājā, kur labprāt pavada brīvdienas kopā ar ģimeni. Tomēr mākslinieks atzīstas: "Ir sajūta, ka tur esmu atstājis daļiņu sevis, bet Rīgā ierados jau kā cits cilvēks."
Nākdams no ģimenes, "kurā neviens nekad nav dziedājis", mākslinieks sapņoja, ka kļūs par tramvaja vadītāju.
Vēlāk šo sapni nomainīja domas par savu spēku izmēģināšanu angļu valodas skolotāja amatā, bet visai drīz pēc tam mākslinieks no jauna atklāja sevi mūzikā. "Skolas laikā man negāja viegli, un es bieži vēlējos noslēgties no cilvēkiem sev apkārt. Šo aizbēgšanas sajūtu es sasniedzu ar dziedāšanu – tā bija mans prieks un laime," atzīstas mūziķis.
Ar Liepāju sevi saista arī mūziķis Ecto: "Piedzimu Aizputē, bet visu tālāko dzīvi esmu bijis liepājnieks."
Ar mākslinieka ceļu līdz profesionālai mūzikai saistās stāsts: "Pirms aptuveni pieciem gadiem kopā ar draugu karstā jūlija dienā sēdējām jūras krastā. Mums abiem tolaik ļoti patika grupa "Twenty One Pilots". To klausoties, vienam no mums prātā iezagās doma, ka arī mums taču ir visas iespējas izmēģināt savus spēkus mūzikā. Neilgi pēc tam es sāku nopietni strādāt pie vārdu un instrumentālo pavadījumu izveides, un, skat, cik tālu pašlaik esmu jau ticis!"
Ja mūziķim būtu iespēja sevi iedrošināt sekot saviem sapņiem jau agrāk, viņš, daudz nedomājot, sev teiktu: "Uzticies sev, savām domām un sirdij!"
Grupas "Papīra lidmašīnas" sitaminstrumentālists Edgars Raila ir viens no tiem jūrmalniekiem, kas uz jūru peldēties neiet.
"Bērnībā daudz laika pavadīju ar vecmāmiņu dārzā. Kopš tā laika ļoti iepatikās dārza darbi. Vecmamma jokojot slavēja, ka būšu labs sētnieks," ar smaidu atceras mūziķis. Grupas taustiņinstrumentālists Juris Ludženieks par sapņu pārvēršanu īstenībā saka: "Dažreiz tas ir vieglāk, citreiz – grūtāk, bet tik daudz laika jau ir pavadīts, šos sapņus tverot, ka nenāk ne prātā apstāties!" Grupas solists Rihards Bērziņš saviem sapņiem piesaista arī vietu – Latviju: "Tā ir manas mājas. Vienalga, kur vedīs dzīves ceļš, Latvija būs vieta, kur vienmēr atgriezīšos un vēlēšos būt." Domājot par to, kas ir galvenais muzicēšanas iemesls, grupasbiedri vienojas atbildē:
"Mūzika ir emociju bizness. Ja ar savu izpildījumu spējam cilvēkos radīt emocijas, mūsu sapnis ir piepildīts."
Dziedātāja Sasha Sil jau kopš bērnības redzēja sevi darām ko radošu: "Kad biju maza, daudz dejoju, dziedāju un zīmēju. Kādu brīdi vēlējos kļūt arī par apģērbu dizaineri. Ar vilcienu braucot mājās no skolas, mēdzu rakstīt dzejoļus."
Mūzika jauno mākslinieci uzrunāja visvairāk, tomēr viņa atklāj, ka ilgi nespēja ieskatīties šim sapnim acīs, jo neticēja, ka būtu pietiekami laba. "Dzīvojot Īrijā, iepazinos ar mūziķiem, kuri regulāri spēlēja publikai. Laikam ejot, viņi mani iesaistīja savā grupā, un, kad sāku regulāri kopā ar viņiem uzstāties, sapratu, ka nav nekā cita, kas man dod lielāku prieku un baudījumu kā dziedāšana uz skatuves," par atbalsta spēku, kas viņai palīdzēja sev līdz galam noticēt, stāsta mūziķe.
Izbraukājusi pasauli, mūziķe tomēr par savu īsto vietu redz Latviju, sakot: "Nu varu teikt, ka dzīvoju savu sapņu dzīvi. Tagad tikai atliek turpināt to darīt arī dzimtenē."
Grupas "B/H" dalībnieki nāk no dažādām Latvijas pilsētām: vokālists un ģitārists Mārtiņš Balodis nāk no Ādažiem, bundzinieks Normans Bābals – no Biksēres, bet ģitārists Jānis Līde un basists un taustiņinstrumentālists Kristaps Grinbergs ir rīdzinieki.
Mūziķi, līdzīgi kā vairums konkursa dalībnieku, bērnībā sevi iztēlojās pavisam citās profesijās – kā policistus, ārstus, santehniķus un sportistus. Pateicībā atceroties brīžus, kuros tomēr nolēma saistīt savu turpmāko dzīvi ar mūziku, mūziķi saka: "Gribam pateikties vecākiem, kuri ļāva un neliedza izmēģināt spēkus mūzikā, kaut arī klusībā bija iztēlojušies mūsu nākotnes ejam citos virzienos."
Grupas dalībnieki atzīst, ka sapņot ir svarīgi, tomēr arī uzsver: "Vēl svarīgāks solis par sapņu sapņošanu ir to piepildīšana, un to var paveikt, tikai pieceļoties un darot!"
Arī mūziķe Saint Levića starp sapņa un mērķa jēdzieniem liek vienādības zīmi: "Es savus sapņus redzu arī kā savus mērķus, kurus cenšos sasniegt. Es nepieļauju, ka tie paliek tikai manā galvā."
Māksliniece nāk no Bolderājas un uzskata, ka šai Rīgas daļai "piemīt īpašs gaiss, kurš daudziem tās iedzīvotājiem ļauj sasniegt dzīves augstienes."
Dziedātāja darbu liek sava talanta priekšplānā, sakot: "Neuzskatu, ka man ir talants, tomēr aizraušanās ar mūziku ir milzīga. Es esmu daudz mācījusies un strādājusi, lai dziedātu labāk, un turpinu to darīt vēl joprojām. Katrs, kam nav talanta, bet ir kaisle, var daudz sasniegt."
Saint Levića pauž, ka mākslinieci sevī jutusi un redzējusi vienmēr, tomēr ilgu laiku nebija ļāvusi par to nevienam citam uzzināt. Tagad tas ir mainījies.
Rīdziniece Agnese Rakovska bērnībā sapņoja kļūt par pārdevēju. Tomēr kā atzīst māksliniece: "Ātri vien sapratu, ka tā ir mūzika, kas man padodas vislabāk. Mans radošums ir mans lielākais talants, tāpēc cenšos savas idejas realizēt ne tikai mūzikā, bet arī citās dzīves jomās."
Mūziķe tic, ka spēks ir komandā, un ir grūti sasniegt lielas lietas, ja cenšas tās darīt vienatnē.
Domājot par to, ko teiktu, ja satiktu sevi bērnībā, Agnese atzīst: "Atgādinātu viņai būt draudzīgai, jo komandā ir spēks. Spēlēties smilšu kastē kopā vienmēr ir jautrāk nekā vienam pašam!" Māksliniecei ir sapņi arī attiecībā uz savu dzimto pilsētu: "Man patīk, ka mūsu galvaspilsēta ir maza un mājīga, tomēr gribētos ticēt, ka mēs varētu to padarīt par mūzikas metropoli."
No galvaspilsētas nāk arī izpildītājs Funkinbiz. Viņš atzīst: "Rīga ir skaistākā pilsēta pasaulē. Nevaru iedomāties citu vietu ar tādu arhitektūras un cilvēku skaistuma intensitāti. Tas ir estētisks brīnums!"
Runājot par to, kā mākslinieks atklāja sapni par mūziku, viņš atceras: "Mans klasesbiedrs skolas pasākumā spēlēja akordeonu. Tas mani tā iedvesmoja, ka pats arī sāku nodarboties ar mūziku."
Viņš mūziku redz kā "starptautisku valodu, caur kuru mēs komunicējam ar pasauli."
Mākslinieks stāsta, ka sapni par mūziku kādu brīdi esot centies palikt malā, lai varētu izmēģināt savus spēkus citās jomās. Tomēr no sapņiem aizbēgt ir grūti. "Dzīvē viss notiek organiski. Kaut arī mēģināju attālināties no mūzikas, visi ceļi tomēr veda pie tās atpakaļ," atzīstas mūziķis.
Arī mūziķe Patrīcija Spale ir dzimusi Rīgā, tomēr savu bērnību pavadīja Bauskā, un nu jau vairākus gadus par savām mājām sauc Iecavu: "Tā ir maza un skaista pilsēta, kurā dzīvo atbalstoši un draudzīgi cilvēki."
Bērnībā māksliniece gribēja kļūt par policisti, kultūras nama darbinieci vai veterinārārsti – māksliniece atzīst, ka viņas sapņu profesija nepārtraukti mainījās. "Liela loma manā muzikālajā attīstībā pavisam noteikti bija manai mammai, kura motivēja mani piedalīties un parādīt savas prasmes dažādos vokālajos konkursos." Ne viens vien mākslinieks kādā savas radošās darbības brīdī saskaras ar nedrošību.
Mūziķe atzīst: "Sapnis par veiksmīgu mūziķes karjeru man liekas tik milzīgs, ka mazliet pat baidos tam līdz galam noticēt."
Grupas "Jar of Kings" ģitārists Artis Apinis atklāj, ka reiz arī ir šaubījies par savām muzikālajām spējām: "Bērnībā es nekādi nevarēju iedomāties, ka kādreiz spēlēšu kādu mūzikas instrumentu. Man tas likās kā kaut kas aizliegts, un vienmēr esmu domājis, ka tie bērni, kuri mācījās mūzikas skolā, bija ar kaut ko īpašāki par pārējiem." Par palīdzību nonākšanai līdz mūzikas ceļam viņš pasakās savam tētim. Basģitārists Deniss Djakons pievienojas pateicībai, atceroties:
"Kad biju mazs, mēs ar tēti braucām uz mežu pirkt nelegālas plates.
Tētis bija ieguvis muzikālo izglītību un, klausoties jauniegūto plašu ierakstus, skaidroja, kādus instrumentus var dzirdēt. Kādu dienu es viņam pateicu, ka reiz spēlēšu basu." Dažreiz vien atliek savus sapņus izteikt skaļi, un tie piepildās.
Gadās, ka sapņus palīdz izsapņot arī tuvinieki. Mūziķe Katrīna Gupalo bērnībā sapņoja par Franciju: "Tētis ļoti daudz stāstīja un mācīja par franču kultūru, mākslu, mūziku, iemācīja arī franču valodas pamatus."
Savukārt sapni par mūziku viņai palīdzējusi atklāt mamma:
"Kad 7 gadu vecumā pirmo reizi kāpu uz skatuves, viņa teica, ka tā ir mana īstā vieta. Izrādījās, ka viņai ir taisnība."
Par savām mājām sauc vairākas vietas: Rīgu, Dikļus un Kijivu: "Savu bērnību pavadīju Purvciema pelēko piecstāvu māju ielenkumā, milzum daudz staigājoties ar suni pa Biķernieku mežu. Dikļos mums bija vesela saimniecība ar traktoru, tur savā nodabā pavadīju visas vasaras, kamēr mamma taisīja keramikas rotaslietas, bet tētis noņēmās ar bitēm. Savukārt Kijivā atklāju savas dzimtas otru pusi – iepazinu visus ukraiņu radus un dvēseliski sajutu, ka arī tur ir manas mājas."
Konkursa "Supernova" pusfinālisti, tāpat kā ikkatrs, reiz bija bērni ar sapņiem. Satraucošo brīdi, kad viņu sapnis par "Supernovu" būs izdzīvots, skatītāji aicināti vērot LTV1, REplay.lv un LSM.lv tiešraidē jau sestdien, 3. februārī, pulksten 21.10.
