"Tija, tu esi dzija, kas mūs kopā saadīja!"
"Tija, tu esi dzija, kas mūs kopā saadīja!" – šīs rindas Tijai jeb "Bilžu" mammai, – tā viņu mīļi dēvē mūziķi – veltījis Guntars Račs: "Festivāls "Bildes" un Tija manā dzīvē spēlē lielu lomu, jo tas saistās ar manu ierašanos Rīgā – biju gluži jauns un mazliet apjucis liepājnieks, kas, iemests mākslinieciskās dzīves bohēmas pašā epicentrā, skatījās apkārt un nezināja, kā uzvesties. Šeit satiku citus liepājniekus: Marhilu (Uldi Marhilēviču – red.), Aivaru Hermani, Igo un visus viņa draugus, ko viņš šeit jau bija ieguvis. Un tieši caur "Bildēm" man pavērās iespēja sevi pozicionēt kā dziesmu un dzejoļu autoram, kā arī satikt daudz draugu, ar kuriem kopā radīt daudz projektu. Un galu galā tieši šeit radās arī "Bilžu" himna "Tikai tā!" – mūsu sadarbība ar Marhilu sākās tieši ar šo dziesmu!"
"Bilžu" rašanās stāsts
Tāpat kā liela daļa Latvijas rokmūziķu, arī "Bilžu" sākotnējā ideja nāk no Liepājas, – idejas autors ir mūziķis Igo, kam pašam bija gan interese, gan talanti dekoratīvās mākslas jomā, un 1985. gada vasarā viņš rosināja arī citus mūziķus radīt mākslas darbus, gleznas un zīmējumus, kas tika izstādīti Grobiņas pilsdrupās un Liepājas tipogrāfijā, un pēc tam eksponēti arī Rīgā, Rīgas Politehniskā institūta (tagad – Rīgas Tehniskā universitāte) Studentu klubā, kas, pateicoties tā vadītājai Tijai Auziņai, bija radoša un trakām idejām atsaucīga vieta. Igo doma bija radošo vidi apvienojoša: mūziķi glezno, savukārt mākslinieki dzied un spēlē, un tā sākās izstāžu un koncertu mikslis, kas 1986. gada oktobra nogalē izvērtās par festivālu septiņu dienu garumā. Raimonds Bartaševičs, Jānis Grodums, Igo, Ieva Akuratere, Uldis Marhilēvičs, Ingus Baušķenieks, Guntars Račs un citi kļuva par mākslas darbu autoriem, pie tam – tika radītas ne tikai gleznas, bet arī tamborējumi, kokā grebti un arī tēlniecības darbi.
Kad negribas dzīvot, kā agrāk un kā visiem, bet krāšņi un "tikai tā!"
Nav šaubu, Studentu kluba radošie garaiņi izplatījās daudz tālāk par Anglikāņu baznīcu, kas bija kluba fiziskā mājvieta. Jaunajiem mūziķiem, aktieriem un māksliniekiem bija ļoti daudz radoša testosterona, viņi gribēja dzīvot krāsaini un "tikai tā!", kam jaudu piemeta arī ne maza daļa riebuma pret padomijas dubulto morāli, – un nav šaubu, ka "Bildes", kā festivāls kopumā, virzīja notikumus, ko tagad mēs dēvējam par Atmodu.
Festivāls kā radoša laboratorija
Par sava veida atmodu var runāt arī tā laika Latvijas rokmūzikā. Proti, tieši festivāla "Bildes" skatuve bija pirmā lielā uzstāšanās auditorija tādām muzikālām apvienībām kā "Dzeltenie pastnieki", "Opus Pro", "Marana", džeza trio "Diskomforts", Rīgas radošās jaunatnes kamerkorim "Sindi Putnu dārzs", "Vecās mājas", "Linga", trimdas latviešu grupai "Akacis", līdz tam aizliegtajam Pitam Andersonam un vēl ļoti daudziem māksliniekiem, kas, cauri gadiem, iekļāvās festivāla radošajā laboratorijā.
Daudz projektu radās arī festivāla ietvaros, lai pēc tam turpinātu pastāvēt ilgāku vai īsāku laiku: bez pieminētajiem "Liepājas brāļiem", te – kā stāsta Guntars Račs – radusies arī grupa "Bet bet": "Mēs ar Zigfrīdu "Bildēs" diezgan labi uzdzīvojām un izdomājām, ka vajag kaut ko uzradīt, izveidojās "Bet bet". Tija noorganizēja grupas "Bet bet" pirmo nopietno koncertu Rīgas Politehniskā institūta zālē, kam – mēs nekad to necerējām – bija milzu atsaucība! Pirms koncerta izgājām ārā un ieraudzījām: stāv 200 metru gara rinda pa visu Vecrīgu!" lielisko sajūtu joprojām labi atceras Račs.
"Un šādu momentu ir ārkārtīgi daudz! Es pats "Bildēs" iepazinos ar Ainaru Mielavu, izveidojās grupa "Jauns mēness". Var droši teikt, ka ikviens mūziķis, kas ir pabijis "Bildēs", ir kādu saticis! Un, ja tur nebūtu tāds cilvēks kā Tija, kas ir darītājs, darītājs un darītājs, citu bīdītājs skatuves gaismās, pati sevi nekad neizceļot nekādā īpašā veidā – šī, starp citu, ir ārkārtīgi svarīga mūzikas menedžera īpašība – tad noteikti nebūtu vairāku kolektīvu, kas radušies tieši "Bildēs"!"
"Bildes" – senākais un ilgstošākais Latvijas mākslas festivāls
"Bilžu" ietekme mūzikas un Latvijas radošo procesu jomā nudien nav pārvērtējama. Festivālam augot, Tija aicināja arī mūziķus no Igaunijas, arī Lietuvas, Krievijas, trimdas latviešu grupas, tika rīkotas "Bilžu" vasaras nometnes, kurās piedalījās arī mūziķu bērni, kas drīz vien kuplināja arī festivāla koncertus. Gadiem ejot, daudzus dalībniekus jau varēja dēvēt par festivāla veterāniem, kas arī sniedza Veterānu koncertus dažādās muzikālās apvienībās. "Bildes" ir senākais un ilgstošākais Latvijas mākslas festivāls, ko savos arhīvos fiksējusi arī Latvijas Televīzija, saglabājot arhīvā daudz brīnišķīgu koncertu.
Personības enerģijas spēks
"Festivāls "Bildes" Tijas izpildījumā – tā ir lavīna, kurai nevar stāties pretī. Vienīgā iespēja izdzīvot, ir ļauties!" – tā savulaik jokojot komentējis kāds no festivāla dalībniekiem.
Jokošanās vienmēr bijusi neatņemama radošā procesa sastāvdaļa, taču minētais apgalvojums liecina arī par ko ļoti nopietnu. Proti: viena cilvēka ietekme vēstures griežos var būt daudz lielāka, nekā mēs reizēm spējam iedomāties! Viena cilvēka jauda, neatlaidība un talants var iekustināt milzīgas enerģijas un procesus. Tijas Auziņas piemērs to apliecina.
