"Kādu īsu brīdi zeme zem kājām pazūd," savas sajūtas svētku virsdiriģenta kancelē raksturo Birziņa. "Atbildība un koncentrēšanās šajā brīdī ir milzīga. Tu esi kā stipras enerģijas kamols ar apziņu, ka visi ir ar tevi kopā."
Šajos svētkos
Birziņa ir priecīga, ka šajos svētkos viņai būs iespēja diriģēt lielisku latviešu komponistu kormūziku: ""Kur tu biji, bāleliņi?" – komponistes Selgas Mences dziesma sieviešu koru izpildījumā. Savukārt ar visu lielo kopkori izpildīšu Ērika Ešenvalda "Dvēseles dziesmu". Svētku koncertā "Tīrums – dziesmas ceļš", kur vairāk skanēs tieši tautas dziesmu aranžējumi, vēlreiz pie komponistes Selgas Mences – atskaņosim viņas tautas dziesmu ciklu, kurā apvienojas piecas dziesmas," stāsta diriģente.
Tēvs un mūzika no bērnības
Aira ir dzimusi Lubānā, te pagājusi arī viņas bērnība, kurā bijis daudz mūzikas: "Mans tētis mīlēja dziedāt un spēlēt visdažādākajos brīžos, ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā," stāstu iesāk Aira. "Viņš spēlēja akordeonu, vijoli, klavieres, cītari, arī mamma – akordeonu un klavieres, mums mājās arī visi šie instrumenti bija. Un tētis gribēja, lai arī mēs visu tos spēlējam. Es esmu vecākā no trim māsām mūsu ģimenē, tāpēc man nācās spēlēt akordeonu, jo ģimenes kapellā klavieres īsti neiederas. Dažreiz čīgāju arī vijoli, un – atceros – reiz uzstājāmies arī publiski, Lubānā uz skatuves."
Rindā pēc žiguļa un saviesīgos braucienos
Aira savu bērnību atceras kā ļoti skaistu un laimīgu laiku: "Augu brīvā dabā un gandrīz savā vaļā, dzīvoju ar vecmāmiņām, kad vecāki bija darbā. Un māja ir tādā mazā Lubānas ieliņā, kuras galā sākas pļava. Tas bija laiks, kad pēc dažādām precēm bija jāstāv garās rindās. Arī lai nopirktu automašīnu, bija jāsagaida rinda. Atceros, kā tētis mani ņēma līdzi uz Rīgu, kad rinda bija pienākusi, – izvēlēties žiguli. Un tad mēs ar jauno žiguli braucām mājās," – Airas tētis bijis ne tikai liels mūzikas, bet arī tehnikas pazinējs, autokrosists.
Azartiskā autobraucēja
"Man arī pašai kopš bērnības patika spēlēties ar mašīnām, kaut gan vecaimammai ļoti nepatika, kad es ar kaimiņu puiku gribēju pa smilšu kaudzi spēlēties ar mašīnām," atceras Birziņa, kas tagad savu dzīvi bez auto nespēj iedomāties.
Tagad Aira dzīvo Pārdaugavā, gluži netālu no Rīgas Doma kora skolas, savas darbavietas, tomēr ikdienā parasti pārvietojas ar auto: "Braukt ar mašīnu man ļoti patīk, esmu azartiska braucēja. Un kaut arī ceļš no mājvietas līdz Doma skolai nav garš, es ik rītu sēžos mašīnā, ko patiesībā izmantoju arī kā mugursomu: man ir tik daudz nošu, kas korim nepieciešamas," smejas diriģente, raksturojot savas profesijas nianses. "Pie tam mašīnā, gluži kā somā, man ir arī lietas, kas pēkšņi var ievajadzēties: piemēram, nazis. Vai kāda šalle. Gumijas zābaki," Aira atklāj savus paradumus.
Ne tikai no tēta mantotajā mašīnu azartā, bet arī Airas profesijas izvēlē ir kaut kas vīrišķīgs, – vismaz tā korvadības mākslu raksturojusi Ausma Derkevica, viena no mūsu izcilākajām kordiriģentēm, kas savulaik sieviešu koru kustību pacēlu kvalitatīvi jaunā līmenī, ilgus gadus vadījusi kori "Dzintars", ko no 2000. gada mantojusi Birziņa.
Dejotprieks
Abi Airas vecāki labprāt dejojuši dažādos Lubānas deju kolektīvos un – gribi, negribi, arī te iesaistījis meitas: "Mans tētis ļoti augstu vērtēja cilvēkus, kas labi dejo, un arī viņš pats bija liels dejotājs. Kāzās vai citās viesībās viņš bieži dancināja mammu un arī mums lika dejot, un, ja tagad man kādi kungi izsaka uzslavas, kas ar mani ir viegli un patīkami sadejot, tad tas ir mana tēva nopelns. Un tas jau nav skolā iemācīts, bet ballēs un svinībās, ar daudz viesiem, ar dzīvo mūziku, astoņedsmitajos - parasti klavieru pavadījumā. Un apmēram no piektās klases kļuvu arī par deju kolektīvu koncertmeistari, tas laikam bija arī mans pirmais skatuves rūdījums, pieradu pie publikas."
"No bērnības atceros arī talkas, kur mēs kā ģimene braucām, – piemēram, palīdzēt radiem kartupeļus novākt. Vai Līgo svētkus, ar tēta sagatavotu alus muciņu un svētku mielastu, vai braucienus uz kāzām radu vai kaimiņu ģimenēs, – tas bija brīnišķīgi, tur bija tik daudz notikumu un, protams, visur bija arī dziesmas, dejas un muzicēšana."
"Gaismas pils" 17 gados un Atmodas priekšnojautas
1985. gada dziesmu svētki bija īpaši – vēl kreptīgs padomju laiks, – nebija nekāds brīnums, ka Jāzepa Vītola "Gaismas pils" netika iekļauta Dziesmu svētku repertuārā. Taču svētku dalībnieki nelikās mierā un izsauca izcilo virsdiriģentu Haraldu Medni, kam toreiz jau bija 75, ar aicinājumu diriģēt mūsu tautas likteņdziesmu: "Gaismas pili", "Gaismas pili"! – tā toreiz sauca un pieprasīja viss svētku daudzbalsīgais koris. Un dziesma skanēja.
"Toreiz es nesapratu neko, nesapratu arī, ko tas koris kliedz?" savas, toreiz septiņpadsmitgadīgās koristes sajūtas raksturo Aira Birziņa. "Kas tas tāds par vārdu, ko viņi sauc? Visi sāk dziedāt, bet, tā kā dziesma nebija paredzēta repertuārā, es to nezināju no galvas. Jo padomju laikā visas svētku dziesmas bija jādzied no galvas, bez notīm un bez priekšā rakstītiem vārdiem. Visi dzied, bet es klusēju. Mana kaimiņiene kopkorī man iegrūž dunku sānos: "Dziedi!" – un es saprotu, ka tagad kaut kas ļoti svarīgs notiek un jādzied ir! Tad es centos viņai līdzi dziedāt, ko nu es spēju noķert, un kaut kas jau izdevās, jo soprānu balsi jau ir vieglāk uztvert nekā kādu vīru balsi, vai ne? Nu kaut kā es tur novilku līdzi citiem," atceras virsdiriģente, "Un tagad es domāju, ka tas jau bija Atmodas sākums. Ne 1987. vai 1988. gads ir sākums, nē – jau šis. Jo tās padomju laika sajūtas... bija kaut kā neiederīgi, tik jocīgi, ka tautas svētkos bija klāt tik daudz militāristu, armijas cilvēku – kāpēc gan, vai ne?"
Račevskis un Kokars
Airai palaimējies ar diriģēšanas profesoriem, mūzikas kritiķi viņas diriģentes žestu sauc par profesionāli vērienīgu.
Īpaša vieta Birziņas sirdī pieder Edgaram Račevskim, kaut arī viņš nav Airas tiešais skolotājs. Kādā Latvijas Televīzijas arhīva materiālā Aira stāsta, kā profesors augstu kvalitātes latiņu un prasīgumu mākslā pratis savienot ar sirsnību un omulību, allaž bijis jaunu ideju un pozitīvas enerģijas pilns. Tāpat kā Račevskis, Birziņa neliekas mierā, kamēr dziesmu noslīpē līdz smalkākajai niansei.
Savukārt diriģēšanas maģistrantūras laikā Airai bija iespēja studēt cita izcila kordiriģenta – absolūti šarmantā Imanta Kokara vadībā: "Ar viņu nekad nebija garlaicīgi, kaut gan man bija arī bail no viņa."
Imants Kokars allaž izcēlās ar saviem amizantajiem komentāriem, kas varēja radīt, ja ne gluži pārpratumus, tad vismaz lielu izbrīnēšanos kādos klaustītājos, tai skaitā, konservatorijas studentos: "Kad es gāju uz diriģēšanas stundu, viņš mani reiz pārsteidza sakot: "Es nezinu, kā tev ir jādiriģē, – tu esi sieviete!". Tad profesors reiz atcerējās, ka viņam bijušas trīs studentes, kas uzvedušās diezgan jocīgi: viena esot raudājusi, viena – klusējusi... Vārdu sakot, Kokaram, šķiet, neesot pārāk veicies ar stundu vadīšanu," smaida Birziņa. "Es savā prātā domāju, ka tās būs bijušas kādas jaunākas meitenes, tūlīt pēc vidusskolas nevis kā es – jau maģistrantūras studente ar pieredzi. Jo Kokars ļoti dedzīgi pauda savas prasības, savus augstos kvalitātes uzstādījumus, kas varēja šķist arī paskarbi. Viņam bija arī tāds salīdzinājums, ka no desmit apļiem, kas darba procesā jāapskrien, tikai viens būs māksla, pārējais būs darbs."
Paklanīties pret kori
Koncertā pēc dziesmas nodziedāšanas Aira Birziņa vienmēr vispirms paklanās korim un tikai pēc tam publikai: "Jā, gandrīz vienmēr. Jo mana profesija ir atkarīga no citiem, es neko nevaru izdarīt viena. Un tas, ko es panāku, kustinot rokas, – var jau pateikt arī skaistāk: gaisā zīmējot vai rakstot – to dziedātāji uztver un dāvā klausītājiem. Tāpēc es vienmēr izrādu pateicību saviem koristiem, kas ikdienā visbiežāk ir manas Rīgas Doma kora meitenes, manas koristes," ar sirsnību stāsta kordiriģente.
Virsdiriģenta Mārtiņa Klišāna suminājumi jubilārei
"Aira mūsu virsdiriģentu kompānijā ienes sievišķīgas strāvas, taču tai pat laikā – viņa ir ļoti nosvērts cilvēks, ļoti erudīta, varētu pat teikt: staigājoša enciklopēdija," Birziņu raksturo Mārtiņš Klišāns, kolēģis ne tikai Rīgas Doma kora skolā, kur viņš ir zēnu kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents, Mārtiņš ir arī viens no dziesmu svētku virsdiriģentu saimes.
"Aira ārkārtīgi labi pārzina ne tikai muzikālo drēbi, bet kultūrvēsturisko," turpina Klišāns, uz ko Aira tikai smalkjūtīgi atsaucas: "Man laikam ir laba galva – es atceros!"
"Aira ir arī ļoti muzikāla un aizrautīga, bet attiecībā pret pašu procesu viņa ir ļoti prasīga: nekad nepalaidīs garām nevienu nepareizu noti, nevienu nepareizi iedziedātu skaņu," – šim Mārtiņa apgalvojumam jubilāre piekrīt, kaut gan pašai tas ne vienmēr sagādājot vieglas dienas: "Prasīgums koristiem mēdz apnikt, nepatikt, jo strādājot man reizēm zūd laika izjūta, kamēr es nenoslīpēju dziesmu līdz galam. Bet nu – neko darīt, akuratība man ir iemācīta no bērnības."
Savu apsveikumu kolēģei Mārtiņš Klišāns noslēdz ar ļoti ietilpīgu vēlējumu: "Esi laimīga tajā, ko tu dari!" Mēs, visi pārējie - dziesmu svēktu skatītāji un dalībnieki, varam tikai pievienoties: Lai veicas mūsu virsdiriģentiem, lai veicas mūsu svētkiem un mums pašiem šovasar un vienmēr, jo Imants Ziedonis apsolīja, ka "mūžu mūžos būs dziesma, un mūžu mūžos alus smeķēs, bet pāri no dziesmu svētkiem, nāk(s) meitene baltās zeķēs."
