Mājās pie rakstnieka
Bērziņš, šķiet, piekristu ne vienam vien izaicinājumam, arī šoreiz – viņš ne tikai ierodas, bet gan pats aicina filmēšanas grupu ciemos savā ģimenes mājā uz Torņakalna un Ziepniekkalna robežas.
Šeit Bērziņu dzimta mitinās jau kopš 1868. gada: "Esmu piektā, bet mana meita jau sestā paaudze, kas te dzīvo. Tiesa gan, pirms dažiem gadiem māju pārbūvēju, tā bija stipri nolietojusies," skaidro rakstnieks. Arī piedzimis Māris ir tepat netālu – 2. slimnīcā. "Mani neveda mājās ar taksi un arī balonu nebija," rakstnieks raksturo savu dzimšanu. "Mamma pati atnāca mājās no slimnīcas ar mani uz rokām." Jautāts, vai šo epizodi atceras, Bērziņš noslēpumaina nosmaida:
"Protams, atceros. Visu var atcerēties, ja sasprindzina atmiņu. Pat to, kas nav noticis, kas rakstniekam, starp citu, ir pat ļoti nepieciešams."
Iespējams, plašākai publikai Bērziņš pazīstams kā romāna "Svina garša" autors, kas savulaik ar panākumiem tika iestudēts Nacionālajā teātrī. Pagājušajā gadā "Dienas Grāmata" izdevusi Bērziņa pēdējo romānu par bēdīgi slaveno Vili Lāci ar nosaukumu "Nākotnes kalējs"; par grāmatu Inese Zandere izteikusies precīzi:
"Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks nekad."
Gūtenmorgens – vidējais latvietis
Māra Bērziņa pseidonīms ir Gūtenmorgens, ko latviski varētu tulkot arī kā Labrītnieks, kura attēlu katru rītu ieraudzīt savā vannas istabas spogulī. Rakstnieks pats ielīdis Gūtenmorgena kostīmā, uzrakstīdams virkni šķietami autobiogrāfisku stāstu pirmajā personā, kas patiesībā gan laikam nav tik daudz par Māri, bet gan – kā atzīst literatūrkritiķi – vidējā latvieša portretējums, tas Labrītnieks, kas veras pretī no spoguļa lielākajai daļai mūsu nācijas ierindnieku.
Tiesa gan, ar lielu daļu ironijas, brīžam ar tik lielu, ka to varētu dēvēt pat par karikatūru. Kino un televīzijas ļaudīm rakstnieka varoņi patīk ne mazāk kā teātra cilvēkiem, un Gūtenmorgens ticis pie divām filmām – "Gūtenmorgens un laika mašīna" (režisore Elīna Ļihačeva, galvenajā lomā – Ģirts Krūmiņš) un "Gūtenmorgens un Vienciems" (režisore Linda Olte, galvenajā lomā – Andris Keišs).
Vingrinājumi dzīves mākslā
Skatoties raidījuma radošās grupas sagatavotos arhīva fragmentus, Māris komentē savas bērnības un agrās jaunības bildes: "Te man ir gadi 12, – šajā laikā es pametu basketbolu un iestājos tūrisma pulciņā un, starp citu, piedalījos Āraišu pils arheoloģiskajos izrakumos. Šis bija laiks, kad manā un manu draugu dzīvē ienāca mūzika – mainījāmies ar platēm, šis bija pirmo jūtu un arī pirmās glāzītes laiks. Ballīšu laiks, kad uzzināju, kas tas ir, – paģiras. Mani draugi toreiz pa Torņakalna ieliņām rībināja mopēdus, man nebija, un es minos ar pavecu ģimenes "ērenpreisu". Un faktiski ar motorizētiem rīkiem neesmu iemācījies apieties līdz šim brīdim," raiti stāstot, smaida rakstnieks. Precīzi izjūtot raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" žanru, Māris visu interviju ietur tādā viegli izklaidējošā, asprātīga intelekta stilā. Jautāts, kam tas pagalmā stāvošais auto, ja pats tā vadīšanu nepieprot, Māris atbild, ka sieva to darot ļoti labi. Kad raidījuma vadītājs Andrejs Volmārs viegli uzjoko, ka Bērziņš dzīvē ir varen labi iekārtojies, Māris, protams, atbildi parādā nepaliek: "Tā jau gan. Visu mūžu to esmu darījis, dzīve paiet, kaut kādā veidā iekārtojoties. Ko gan lai citu dara šajā pasaulē?"
Jaunības draugs Juris Rubenis
Latvijas Televīzijas arhīvs glabā ierakstu, kurā par Māri Bērziņu stāsta vēl kāds torņakalnietis, teologs un kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis: "Es atceros, mums bija gadi četrpadsmit, un Māris jau rakstīja, tas bija tāds dzīvesveids!" Māris gan pārtrauc Jura teikto teju pusvārdā, nosmejoties: "Man šķiet, nevis es, bet viņš pats toreiz jau rakstīja!" "Jā, es arī rakstīju," it kā būtu dzirdējis Bērziņa komentāru, arhīva fragmentā atbild Rubenis.
"Bet viņš arī rakstīja. Un, šķiet, aiz Māra raupjās ārienes ir ļoti romantiska personība. Mārim ir ļoti daudz iekšēji skaistas dvēseles ainavas..."
– Māris sāk no sirds smieties, atkārtojot: "Iekšēji skaistas dvēseles ainavas!?... Un vai tad man ir raupja āriene?" – rakstnieks joprojām smejas. "Es nezinu, kā tur ir. Kaut gan – kad jaunībā gāju pa ielu, man teica, ka man esot ļoti nopietna, pat drūma seja. Varbūt to Juris bija domājis? Nu, tā varbūt no malas izskatās, kaut gan es pats tā nejūtos – eju un kaut ko domāju pie sevis, un tas ģīmis varbūt savelkas tā, ka citiem bail metas... Bet ar Juri Rubeni mēs iepazināmies Tirdzniecības tehnikumā, nu jau tas ir kādus 46 gadus atpakaļ. Vņš bija pirmais cilvēks, ar ko es, mūsdienīgi sakot, satusēju, kaut gan nemācījāmies vienā kursā. Brauciens uz Vecmīlgrāvi pie viņa bija ikdiena. Juris bija par mani gadu vecāks un rakstīja tādus kā stāstus – fantastikas žanrā. Es atceros, man patika. Mēs bijām tādi Bredberija zīmola fani (Rejs Daglass Bredberijs (Ray Douglas Bradbury) – Amerikas Savienoto Valstu zinātniskās fantastikas un šausmu literatūras autors – red.), un – vai tikai Juris arī neabonēja žurnālu "Zinātne un Tehnika"? Vēlāk gan mūsu ceļi pašķīrās, viņš pievērsās kristietībai, bet es vēl nebiju gatavs tik straujai garīgai izaugsmei. Gribējās vēl dzīvot dzīvi – parasto."
Imants Kalniņš un meitenes
"Tehnikumā laikā mūzika turpināja būt ļoti svarīga, un Imants Kalniņš kļuva par komponistu numur viens. Tu jūties jau pieaudzis, nāk pirmās mīlestības, īslaicīgas, bet tomēr. Ja es būtu palicis mācīties savā vispārizglītojošajā skolā, es būtu vairāk klausījies roku, kas bija cieņā starp maniem draugiem, bet tehnikumā kursā mēs bijām tikai četri puiši un divdesmit meitenes, kas aicināja uz kādu koncertu kopā aiziet, un iepatikās Kalniņš, iepatikās "Menuets". Tagad, satiekoties ar kādām jaunām meitenēm, man allaž nāk prātā "Menuets". Tā tas jokainā kārtā ir saslēdzies. Jo, jā – tas bija laiks, kad meitenes sāka interesēt vairāk par visu pārējo."
Komunālais blūzs paša mājās
Grupas "Remix" videoklips dziesmai "Komunālais blūzs" par komunālā dzīvokļa skarbo realitāti ar Igo soloizpildījumā un arī galvenajā lomā jūklī, kur katrā istabā dzīvo cits kaimiņš, un rīta agrumā, pēc vētrainas nakts, negribas līst ārā no segapakšas, Bērziņam stipri atgādinot savu nākamo biogrāfijas posmu – Latvijas Universitātes studiju laiku: "Dzīvoju šajā mājā, kur, tāpat kā tagad, bija malkas apkure, man bija pašam sava istaba ar krāsni, ko vecāki nekurināja. Ja jau mana istaba, tad pašam arī jākurina.
Pēc kādas ballītes ierados mājās ap pulksten vieniem vai diviem naktī, krāsns, protams, auksta un istaba – vēl aukstāka, bet miegs nāk un, skaidrs, ka nekurināju.
No rīta pamostos: istabā apmēram astoņi grādi, bet ir jāskrien uz lekcijām, kurināt atkal nav laika. Un vakarā atkal atkārtojas tas pats," studenta laiku raksturo Bērziņš. "Neesmu dzīvojis ne komunālajā dzīvoklī, ne kojās, taču ballējoties ļoti daudz laika tur pavadīju, jo tur jau tā galvenā dzīve notika. Un, kas attiecas uz "Komunālo blūzu" – blūzs kā žanrs man arī ļoti patīk, tāpēc tā dziesma tā iekritusi sirdī."
Deviņdesmitie – laiks pēc augstskolas un rakstnieka CV
"Bet vispār deviņdesmitajos tāds nervozs laiks bija. Vecāki vistas turēja, dārziņu apstrādāja, visi plaukti bija pilni ar konservējumiem. Vajadzēja izdzīvot, taču jāsaka, ka kaut kādā brīdī mēs no tā tikām ārā, sākām dzīvot labāk, nekā tas bija Padomju Savienības laikā. Ne jau ar ko īpašu, bet pamazām. Mans tēvs bija inženieris celtnieks pēc izglītības, kura karjera no inženiera pārmetās ar krāsotāju, jo tur vairāk maksāja. Viņš nopirka mašīnu, savos 60 [gados] nolika autovadītāja tiesības – starp citu, – tikpat arī man tagad. Un tad vēl otru mašīnu. Arī es nostājos uz savām kājām un arī pamazām sāku pelnīt vairāk."
Māra daudzās darba pieredzes, protams, ļoti noder viņa rakstnieka CV:
"Patiesībā, es nekad nezināju, par ko es gribētu kļūt. Jā, man patika gatavot mājās, jo ātri varēja sasniegt rezultātu, un – arī garšīgi. Aizgāju uz tehnikumu par pavāru mācīties.
Tur arī skolas formas nebija jānēsā, atmosfēra brīvāka, stipendiju maksāja. Sešpadsmit gados, strādājot ēdināšanas nozarē, es jau atnesu gaļas gabaliņu mājās, ko man šefpavārs bija iedevis, veikalos jau neko dabūt nevarēja. Un visi lepojās: dēls ģimeni baro!" smejas Bērziņš. "Bet stāsta morāle ir: dzīvi vajag plānot. Protams, daudz ne, jo par to arī Dievs smejas, bet kaut kādus spilvenus sev priekšā var censties salikt, lai nav tik sāpīgi kritieni."
Rakstniecība un bumbiņas darba datorā
Jautāts, kā tomēr pievērsies rakstniecībai, Māris iepriecina ar jautru stāstiņu: "Beidzu ekonomistus, sāku strādāt Ekonomikas ministrijā, tad Kultūrkapitāla fondā, biju tā vadītājs.
Darbs man patika, tiku galā, patiesībā – man bija tik labi darbinieki, ka vienā brīdī man pašam vairs nebija, ko darīt,"
ironizē Bērziņš. "Sēdēju kabinetā, dzenāju bumbiņas datorā, bet man jau domas grozījās uz rakstīšanu. Kad tā lieta konkretizējās jau uz kādu stāstu, es apzinājos, ka tas tā muļķīgi izskatīsies: re kā – ekonomists Bērziņš, trīs gadus nostrādājis direktora krēslā, sāk izdot savus darbus. Skaidrs, ka viņu arī drukās, jo direktoram jau nedrīkst atteikt," par potenciālu interešu konfliktu direktora krēslā smejas rakstnieks."Tāpēc vien bija jāiet prom!"
