Blēņu stāsti, Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs
Neskatoties uz detalizēto iedziļināšanos visā, ar ko viņš nodarbojas, Gundars labprāt ļaujas priekiem, smiekliem un jokiem, ko varētu nosaukt arī par blēņām. Vismaz tā – "Blēņu diena" – saucas filma, kurā fiksēti aktieru Ģirta Jakovļeva un Ulda Dumpja komiskie stāsti no garās skatuves pieredzes un abu privātās draudzības. Filma ir Laura un viņa sievas, producentes Annas Putniņas kopīgs darbs, kur, saskaņā ar scenāriju, abi izcilie aktieri filmēti gan ceļā uz Piebalgu, gan arī pašās dramaturga Paula Putniņa dzimtas mājās (Anna ir Paula Putniņa un aktrises Līgas Liepiņas meita), kur draugu un radinieku pulkā viņi dalās pašu un reizēm arī dzīves izspēlētos kuriozos.
"Vienmēr esmu domājis, kāpēc šos stāstus neviens neiemūžina," galveno filmas tapšanas iemeslu atklāj Lauris Gundars. "Ulda Dumpja un īpaši Ģirta Jakovļeva biogrāfijā Putniņu mājas Piebalgā ir daļa no dzīves, un arī daudzi no stāstiem saistīti ar šo vietu," atklāj Gundars, kas arī pats ir saradojies ar slavenajiem piebaldzēniem.
"Beidzamos divdesmit gadus, pats nebūdams piebaldzēns, cenšos saprast, kas Piebalga ir?" – nav šaubu, ka Laurim ir siltas jūtas pret šo skaisto, Latvijas kulturvēsturē nozīmīgo ģeogrāfisko punktu, no kura cēlies gan Kārlis Skalbe, gan brāļi Kaudzītes, gan Emīls Dārziņš un citi Latvijas kultūras lielie vārdi.
Sievastēvs – dramaturgs un stingrie precēšanās nosacījumi
Pauls Putniņš, kā jau dažkārt piebaldzēni, bija vīrs ar krampi un mugurkaulu, tāpēc viņa nākamajam znotam bija iemesls sabīties. Vēl jo vairāk Laura gadījumā, kas tolaik vēl tikai iemēģināja roku dramaturģijā, savukārt nākamais sievastēvs bija slavens, skatītāju mīlēts un profesionāļu atzīts lugu autors.
Kāds Latvijas Televīzijas arhīva materiāls no 2004. gada glabā dramaturga Putniņa stāstu, kurā viņš savai meitai Annai pirms precēšanās uzstāda drastiskus noteikumus: "Vīram jābūt dramaturgam, pie tam – dzimušam novembrī, Skorpiona zīmē, tāpat kā es pats!" – kas izklausās gluži pēc neiespējamās misijas, ja vien uzmanīgs vērotājs nepamanītu Paula acīs mazas smieklu dzirkstelītes. Putniņš bija gudrs vīrs, un izjokošana, kā jau komēdiju meistaram, viņam nebija nekas svešs.
Putniņš šo joku izmetis toreiz, kad meita Anna jau bija salaulājusies ar jauno dramaturgu Gundaru, kas ir dzimis ne tikai vienā mēnesī, bet pat vienā datumā ar savu slaveno sievastēvu: abi dzimšanas dienu svin 12. novembrī!
"Pauls bija pirmais piebaldzēns, ar ko biju spiests iepazīties un pat sadraudzēties," komentē Lauris. "Viņam bija stingrs raksturs, bet mēs labi sadzīvojām, – par pasaules uzskatu atšķirībām nediskutējām. Mums vispār bija ideāla saskarsmes forma: ļaut domāt otram to, ko viņš grib, pieņemt un saprast," raksturo Gundars, kas precoties vairs nebija jauns puika bez dzīves pieredzes, kas alktu daudz vīrišķīgas pieskatīšanas.
"Arī par dramaturģiju un amata lietām nekad neesam runājuši. Jo Paula laikā uz dramaturģiju skatījās citādi. Toreiz dramaturgi bija ooo!!! – Harijs Gulbis, Gunārs Priede, Pēteris Pētersons, Pauls pats, savukārt tagad ir režisoru laiks."
Laura armēņu piejaukums un variācijas par to
Interesanti, ka Laura paša ģimenes ciltskoks saistīts ar armēņiem, ar to, visticamāk, var skaidrot Laura bagāto, cirtaino matu kuplumu, un arī viņa izskatu par gluži latvisku nevar nosaukt: "Mana māte ir latviete, tēvs – pusarmēnis. Īsts armēnis bija mans vecaistēvs no tēva puses. Es pats esmu šeit dzimis, audzis, esmu šīs zemes produkts. Viena lieta gan – varbūt man ir vieglāk paskatīties uz mūsu zemi no malas, un manā profesija tas ir ļoti ērti," komentē dramaturgs, rakstnieks un režisors vienā personā.
Jautāts par tradicionālo armēņu kvalitatīvo eksporta preci, kas kotējas jau no padomju laikiem – konjaku un leģendāriem stāstiem apvīto nacionālo ēdienu šašliku, Gundars īsi un lietišķi nosaka: "Par konjaku – varu pievienoties, tas patiešām ir labs, bet par šašliku nevarēšu būt tik pārliecināts, jo Armēnijā esmu bijis tikai vienu reizi. Bet man šķiet, ka Jūrmalā ir daudz labāks šašliks!" Lauris nosaka un nosmejas: "Re, cik ļoti labā vietā mēs dzīvojam!"
Par armēņu mentalitāti nekas daudz nav zināms, bet Lauris ir uzticams cilvēks, ar lielu toleranci un cieņu pret apkārtējiem, vērīgs, vīrišķīgs, lieljaudīgs darītājs. Kurai sievietei gan nepatiktu saņemt uzmanību no vīrieša ar tādu īpašību komplektu?
Ir pieļāvums, ka Anna caur Lauri iemīlēja armēņus vispār, vismaz kāds arhīva materiāls apliecina, ka savulaik viņa savu auto mazgājusi tikai kādā mazā šīs nacionalitātes puišu auto mazgātuvē, kas joprojām atrodas Rīgā, Lāčplēša ielā: "Manam vīram ir armēņu asiņu piejaukums, tāpēc mani fascinē arī citi armēņi. Viņi visu dara rūpīgāk. Šķiet, ka arī mašīnas armēņu puiši mazgā kvalitatīvāk, tāpēc es vienmēr braucu tikai te," toreiz atklājusi Putniņa.
Tēva meita
Kas attiecas uz autobraukšanu, Anna ir sava tēva meita – ar krampi, ko parādīja jau tad, kad tēvs diezgan patriarhālā aizspriedumainībā neieteica viņai iegūt vadītāja tiesības, jo, lūk, viņa esot pārāk emocionāla: "Nu, pagaidi tikai!" – esot nodomājusi Anna un drīz vien braukusi pa Rīgu pati savā mašīnā, bez kuras viņas, maza teātra īpašnieces un producentes, dzīve nemaz nav iedomājama.
Visticamāk, Anna padomu neprasīja tēvam arī pirms laulībām, ko abi ar Lauri izplānoja Losandželosā, Amerikā: "Es tur savulaik mācījos. Un tā sagadījās, ka braucām pie maniem kursa biedriem, un kāpēc nesakārtot arī mūsu attiecības? Tur tas notiek ļoti ātri, un mums ar Annu bija labs piedzīvojums, kam mēs – kas ir ļoti jauki – nemaz īpaši negatavojāmies," atklāj Lauris, salīdzinādams laulības ar ātro foto. "Cilvēkiem varbūt tas šķiet mazāk svarīgs nekā kādas bildes, kam ilgi pošas, pucējas vai tamlīdzīgi, bet man tieši šis fotogrāfijas žanrs liekas svarīgs tā patiesuma dēļ. Tas ir nesamākslots, šī brīža fiksācija. Un cilvēki, pat ja taisa ģīmjus un visādi izākstās šajā bildēs, – viņi atbrīvojas un ir paši."
Bērni
Raidījumā Lauri Gundaru sveic dēls Jurģis, Doma kora skolas absolvents un mūzikas producents, kas no tēva mantojis gan cirtaino matu kuplumu un sejas pantus, gan arī radošumu: "Esmu ļoti pateicīgs tētim par kādiem īsiem un smalkjūtīgiem ieteikumiem, ko viņš man kādreiz, gluži nemanot, piedāvā. Tēta milzīgajā radošajā pieredzē ir tik daudz lietu, un es gribētu ar viņu turpināt sadarboties kādos projektos," atzīst Jurģis, vecākais no diviem Laura un Annas dēliem.
Savukārt meita Maija no Laura pirmās laulības tēti sveic ar mīļiem stāstiem no savas bērnības: "Viņš neko neuzspieda, bet iemācīja man ļoti būtisku lietu: "Nav tāda vārda: nevaru," viņš man teica. "Ja tu negribi – tas ir cits jautājums, bet nav tā, ka nevari." Un šī apziņa man dzīvē ir ļoti noderējusi," atzīst Maija.
Maija iesmej arī par viņas un tēva kopējo īpašību: spītību. "Dažkārt mēs strīdamies, kuram ir īstākā taisnība! Taču man ļoti patīk, ka mans tētis nekad nedara lietas pavirši. Attiecības ar cilvēkiem viņš uztver nopietni un atbildīgi, citādu attieksmi nesaprot un visu dara pa īstam. Un, ja viņš redz, ka arī kāds cits dara pa īstam un no sirds, viņš noteikti ies palīgā."
Jarāns Indrāna tēlā jeb stereotipu laušana
Raidījumā Lauri Gundaru sveic arī aktieris Jānis Jarāns. Savulaik Lauris, iestudējot Rūdolfa Blaumaņa "Indrānu" (Lauris izvēlējās fokusēties tieši uz Indrāntēva tēlu, tāpēc izrādes nosaukumu mainīja no "Indrāni" uz "Indrāns"), galveno lomu uzticēja Jānim Jarānam, ar šo izraisot komentāru vētru tā laika kultūrvidē.
"Patiešām? Vai tu domā, ka es būšu spējīgs to izdarīt?" – šādu jautājumu režisoram Gundaram tolaik esot uzdevis arī Jarāns pats, kas, protams, bija patīkami pārsteigts par režisora piešķirto uzticības kredītu: "Es sapratu, ka ir viens režisors, kas manī ieraudzījis arī aktieri, ne tikai kumēdiņu taisītāju, – un tā sākās mūsu sadarbība vairākās skaistās lomās, teju desmit gadu garumā. Un no tā brīža es Lauri saucu par savu režisoru," atklāj Jarāns, savu komentāru noslēdzot ar dzimšanas dienas sveicienu: "Veselību, visa izdošanos un turamies, Lauri! Daudz laimes, jubilār!"
