Dziesmu svētku virsdiriģenta godā
Dziesmu svētku virsdiriģenta godā Uldis Kokars nominēts kopš 2023. gada, pie tam – tā sagadījies, ka diriģējis dziesmu, kuras tapšanu pats arī iniciējis, uzrunādams senu draugu, klases biedru komponistu Valtu Pūci: "Lūdzu Valtam uzrakstīt dažas dziesmas korim "Dziedonis", kam, starp citu, šogad paliek 100. Valts uzrakstīja kādas 4–5 dziesmas. Un starp tām arī latviešu tautas dziesmas apdari "Tumsā gāju". Darba procesā viņš man teica: "Top, top, būs laba!", – un tā arī bija. Tagad liels prieks un lepnums, ka manis rosinātā dziesma ir nonākusi līdz Dziesmu svētku estrādei."
Jautāts, kāda sajūta bija pašam, kāpjot Dziesmu svētku virsdiriģentu tribīnē, Uldis saka, ka lielāks pārdzīvojums bijis, uzzinot, ka ir vispār pievienots virsdiriģentu kārtai: "Jo nav jau tā, ka diriģentu tribīnes pirms tam nav bijušas, – ir un dažādos projektos. Tāpēc tas nav tā, kā tad, ja, piemēram, tev pirmo reizi mūžā iedod akvalangu, – tas gan tad ir kaut kas pavisam jauns.
Bet, ja diriģēšana ir lieta, ko visu mūžu esi darījis, tad kāp arī šajā tribīnē un pēc labākās sirdsapziņas dari to, ko tu māki," Uldis lampu drudža sajūtai neļaujas.
Edīte un Imants
Ikvienam, kas kaut mazliet ko zina par latviešu kora kultūru, Imanta Kokara vārds nav svešs: izcils kordiriģents, jaunas kora domāšanas veidotājs un Latvijas kormūzikas nesējs pasaulē. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē Latvijas dziedātājus, – vairāk gan Imanta Kokara izcilā kora "Ave Sol" dziedātājas – mūzikas pasaule nēsāja uz rokām. Kur Kokars ar savu kori brauca, tur balvas bira un slavas šlepe vijās gara, garāka un vēl garāka. Uldis ir šāda vīra – ļoti enerģiska, apņēmīga, runā tieša, pat asa – dēls: "Kam Imants ķērās klāt, to darīja ļoti nopietni," kādā Latvijas Televīzijas arhīva fragmentā stāsta Ulda mamma, Imanta sieva Edīte Kokare.
"Mums bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena," savulaik atklāja Edīte. "Un arī te viņš rīkojās ļoti enerģiski: neļāva nevienam citam man tuvoties. Nevaru teikt, ka citi puiši neskatījās uz mani, vēl viens otrs gribēja izrādīt uzmanību: biju gluži jauna meitene, uz Rīgu no Liepājas atbraukusi, bet tie visi tika atbīdīti pie malas. Imants ņēma šajā ziņā virsroku."
Pirmie soļi mūzikā
Mācības mūzikā mazais Uldis Kokars sāka ar klavieru un vijoles stundām, taču tas turpinājās tikai dažus gadus: "Mani pirksti nebija gluži piemēroti vijoles spēlei. Klavierēm nav tik specifiskas prasības, vijolniekiem vairāk, un pedagogi saprata, ka nekas lāga tur ar mani nesanāks, un es pārgāju pie kora puikām," stāsta diriģents pats.
Mācoties leģendārajos Dārziņos (Emīla Dārziņa mūzikas skolā – red.), Uldim mamma vienmēr bija blakus: "Viņa bija diriģēšanas un vokālā pedagoģe, un – interesanti arī, ka manos pirmajos mācību gados Dārziņskola atradās Konservatorijas telpās, kas bija ļoti tuvu mūsu mājām: man bija tikai parkam cauri jāiziet. Tikai vēlāk skola pārcēlās uz telpām Pārdaugavā."
Kad profesors ir paša tēvs
Mācības konservatorijā, kordiriģentos, Uldis uzsāka šķietami ar lielu priekšrocību: viņa profesors bija paša tēvs. Taču, zinot Imanta Kokara lielo prasīgumu un tiešumu, patiesība bija gluži cita: Uldim ne tikai nebija nekādas atlaides, tieši otrādi – prasības bija vēl augstākas.
"Esmu arī simulējis. Piemēram, ja koris "Ave Sol" devās ārzemju koncertceļojumā, tad es parasti centos saslimt. To var izdarīt ļoti vienkārši – ar diviem termometriem tā lieta nav sarežģīta," atceras Uldis. "Mans vecākais brālis Juris to zināja, un, lai viņš neko neizpaustu, man vajadzēja pēc viņa mājās uzkopt. Bet tad bija tā lielā laime: vecāki aizbrauc prom (mamma arī dziedāja korī), un es palieku mājās. Oficiāli slims," savus bērnības nedarbus atceras Uldis, turpinot ar citu stāstu par mācībām pie profesora Imanta Kokara. Proti, brīžos, kad patiešām bijis slims, arī tad tēvs nekādus izņēmumus neesot pieļāvis: "Toreiz biju no rīta palicis gultā, un – kā gan ne? – termometrs uzrādīja 38,5 grādi! Tēvs sēž blakām, bet pēc brīža saka: "Ģērbies, braucam!" – jo man pirmā stunda bija pie viņa. Viņš novada stundu un tad izmet mani ārā. Man ģībonis nāca virsū, tāpēc nesapratu visu, ko viņš man saka. Respektīvi: kaut ko jau sapratu, bet ne tik labi kā parasti. Es noeju vestibilā un gaidu, kad viņš mani vedīs mājās, kā bija solījis. Pēc laika, skatos: nāk mans tēvs pa kāpnēm lejā, ieraudzījis mani, ir pārsteigts: "Ko tu te dari?" Es, dusmīgs būdams, atsaku: "Gaidu! Tu mani apsolīji uz mājām aizvest!" – uz ko viņš tik noteica: "Ā, jā!" – un aizveda mani mājās."
Rīta buļļi
"Vairāk nekā 20 gadus Rīta buļļiem piederīga ir diriģenta Imanta Kokara ģimene, – viņus, tāpat kā citus vasarniekus, šī vieta apbūra un vairs nelaida vaļā," – tā kādā senā Latvijas Televīzijas raidījuma "Ielas garumā" ierakstā iesākas stāsts par Kokaru ģimenes māju, kur Uldis dzīvo joprojām. "Dēls piedzima, un mūsu ģimene meklēja klusu vietiņu, un nu jau kurais gads, kā mūs no šejienes nevar dabūt projām," senajā ierakstā komentē Ulda Kokara tētis Imants. "Buļļupe te stāsta savus stāstus, jūra piesaka varenību, un katrs rīts, protams, sākas ar peldi jūrā."
"Atceros kuģīšus un ne tikai, – atceros arī plostus. Aiz kuģīšiem, tiem lēnajiem, ko mēs saucām par "Moskvičiem", jo tās padomju laikā nebija ātrākās mašīnas, – aiz tiem mēs ar brāli lēcām iekšā dzenskrūves sakultajā ūdens mutulī. Un es, tāds sešgadīgs puišelis, mācēju peldēt tieši tik daudz, lai pēc tam atpeldētu līdz krastam atpakaļ," skaistās bērnības vasaras atceras Uldis pats. "Pēc tam ātri vien mēs ar brāli atkal bijām krastā, un neviens neko nepamanīja, – it kā nekas nebūtu bijis."
Imants Kokars arī dzīvē bija izaicinājumu vīrs, ūdens bija viņa stihija. Agrā jaunībā ieguvis smagu darbu rūdījumu, spēka gados aktīvi nodarbojās ar ūdens slēpošanu. Tādu pašu azartisku garu mantojis arī Uldis:
"Vienu brīdi man bija deviņas motorlaivas. Nu, saprotiet paši, tas ir pilnīgi garām," par savu aizraušanos ar ūdens sportu jau kopš jaunības ironizē Uldis. "Tagad gan esmu no tās kaislības izārstējies, motorlaivu man vairāk nav, – es braukāju ar smailītēm: daba man ir vajadzīga!"
Uldis turpina par to, kā pats no divām smailītēm uztaisījis katamarānu lielākam laivojumam: "Tas bija divus gadus atpakaļ. Mēs nobraucām no Tirzas, no mūsu lauku mājām, līdz Buļļiem, – sešās dienās pieveikdami 350 km!"
"Dziedonis"
Mēdz teikt, ka uz ģēniju bērniem Dievs atpūšas, taču Kokaru gadījumā tā nebūs taisnība. Nav patiesība arī dažkārt paustais uzskats, ka mākslinieki tādi vārgi puiši vien esot. Uldis mantojis tēva krampi gan raksturā, gan gara un miesas spēkā, to apliecina arī mākslinieciskajā jaunradē, noturot Imanta Kokara kvalitātes tradīciju arī Latvijas Universitātes vīru korī "Dziedonis", kas sevi dēvē par mākslinieciski dzīvespriecīgu kolektīvu, savā mājaslapā lustīgi apliecinot: "Dziedāt, koncertēt un pavadīt laiku lieliskā kompānijā ir moderni un interesanti. Lai gan pats koris ir daudz vecāks par tā dalībnieku gadiem, vēlme muzicēt, jautrība un entuziasms ir jauneklīgi nezūdošs." Latvijas simtgades Dziesmusvētkos koris "Dziedonis" izcīnīja "Dziesmu karu" galveno balvu – "Grand Prix", oficiāli kļūstot par valsts labāko vīru kori.
