Ceļā ar kameru
Profesija ir gan Sandija izaicinājums, gan dzīvesveids: "Ceļā ar kameru!" – lūk, vārdi, kas raksturo viesi, ar ko raidījums "Daudz laimes, jubilār!" atklāj Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu.
"Esmu žurnālists, režisors un producents jeb dokumentālo stāstu veidotājs. Apbrīnoju neatkārtojamo dabā un aizraujos ar cilvēka būtības izziņu," tā savas darbošanās motīvus savulaik iezīmējis aizrautīgais un drosmīgais žurnālists. Un faktā, ka no savas profesionālās darbības sākuma viņš neko daudz neatceras, nav nekā pārsteidzoša: šķiet, tagadnes un nākotnes plāni Sandijam allaž zīmējušies tik lieli, ka skatīties pagātnē nudien nav laika.
Aculiecinieks vārdā Žanna
"Aculiecinieks" – tā saucas viens no "Panorāmas" dokumentālajiem projektiem, kas ir nelielas dokumentālas filmiņas par visdažādākajām tēmām. Tādas daudzkārt veidojis arī Sandijs pats. Taču raidījumam "Daudz laimes, jubilār!" aculiecinieks nozīmē kaut ko citu. Proti, tas ir cilvēks, kas atceras jubilāra dzīvē epizodes, ko pats gaviļnieks ir aizmirsis. Un arī šoreiz raidījuma veidotāji tādu ir – laimīgā kārtā! – atraduši.
Proti, raidījuma aicinājumam laipnu "jā" teikusi Jana Semjonova, kas tolaik vēl citā uzvārdā, Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā ieradās kā jauna žurnālistikas studente, savukārt Sandijs bija viņas darba skolotājs. Abi sapazinušies pie "Panorāmas" darbu plānošanas informatīvās tāfeles, un jautājot, kā šarmanto meiteni sauc, jaunais darbskolotājs nemaz nezinājis, ka tiek izjokots: "Žanna!" – Jana, slēpjot smaidu, droši atbildējusi. Sandijs neapjucis un uz darba tāfeles skaidrā latviešu valodā uzrakstījis francisko: "Žanna d’ Arka".
Veicot atkāpi abu jauno žurnālistu iepazīšanās stāstā un pasteidzoties priekšā laika ritējumam pirms 25 gadiem, jāatzīst, ka Jana patiešām ir ļoti varonīga meitene: abiem ar Sandiju ir četri bērni – divas meitas un divi puiši – un, ņemot vērā, ka tētis gaužām bieži mēdz būt tālu prom – dažādos, bieži ekstrēmi izaicinošos punktos visos pasaules kontinentos – rūpes par bērnu pulku, kas jāsavieno ar atbildīgu amatu darbā, tas nudien nav viegls uzdevums.
Kad frī kartupeļi un cīsiņiem nozīmē daudz vairāk nekā frī kartupeļi ar cīsiņiem
Turpinot satikšanās stāstu, Jana padalās vēl kādā amizantā epizodē no abu draudzības sākuma laikā, kas teju katram otrajam finansiāli bija ļoti grūts laiks: "Atceroties mūsu pazīšanās sākuma laikus, tagad smejamies, ka Sandijs mani nopirka par 29 santīmiem: tieši tik Zaķu salas kafejnīcā maksāja frī kartupeļi ar cīsiņiem un kečupu," smejas Jana.
"Sandijs, atšķirībā no manis, ir dzimis rīdzinieks, tolaik dzīvoja kopā ar vecākiem, tāpēc vienmēr bija vismaz paēdis. Tie bija 90. gadi, un par sevi es to nevarēju teikt, dzīvoju tādā totālā studentu nabadzībā, katrs santīms bija no svara."
Drosme nebūt perfektam
Sveikt tēti ieradusies arī Semjonovu bērnu četrotne, kas noklausījušies mammas stāstā, dalās arī savos stāstos par tēta ietekmi sportā, mūzikas gaumē un drosmē uzdrīkstēties: "Tētim piemīt spēja mācīties darot: viņš nebaidās nebūt perfekts, nekad neatsakās mēģināt!"
Sandijs pats to kādreiz skaidrojis ar vēlmi neveidot par sevi mākslīgu iespaidu, neīstu tēlu: "Mani vienmēr ir interesējis vest skatītāju līdzi, kā galveno šajā kameras pusē saglabājot patiesumu."
Karsto punktu žurnālists
Drosmes robežu pārkāpšanas laiku Semjonova profesionālajā karjerā var datēt ar 2000. gadu sākumu. Mazo dokumentālo filmu projekts "Aculiecinieks", pētnieciskais raidījums "De facto", arī "Panorāmas" sižeti – dažādos projektos parādās jaunā Sandija Semjonova un viņa drauga, operatora Ģirta Straustiņa reportāžas no Afganistānas.
Vai, piemēram, sižets ar nosaukumu "Karš, kas izmainīja Krieviju" – stāsts par karu Čečenijā, kam toreiz, sižeta veidošanas laikā (2005) aprit 10 gadi. Sižeta sākums un atklāj Sandiju, kādu mēs viņu vēlāk redzam daudzās reportāžās – neformāli sēžot uz kādas Maskavas tilta malas, Semjonova vēstījums ir izaicinošs: "Šeit, Krievijā žurnālistus bez ideoloģiskās varas uzraudzības nelaiž nekur, taču mūs tas nebaida: mēs savu stāstu izstāstīsim paši!" – un raidījumā turpinās dokumentāli un dramatiski stāsti par Čečenijas kara aculieciniekiem, gan vīriem, gan sievām, par sekām un konsekvencēm, uzdodot jautājumu: "Vai to var piedot?"
Karš, ko nevar uzvarēt
Sandijs veidojis sižetus arī par Ukrainas un Krievijas karu, pirmo no tiem jau 2014. gadā, kad daudzi vēl nevēlējās publiski Krievijas iebrukumu kaimiņvalstī dēvēt par karu.
Stāsti par šī kara vardarbību turpinājušies arī tagad: "Neviens karš nav uzvarēts, kurā iebrucēji cīnās pret tautu. Tautu nevar salauzt. Ukrainas karš jau šodien ir uzvarēts, lai arī kā tas beigtos!" iedvesmojoši teicis pieredzējušais žurnālists.
Rokas iemēģināšana dokumentalistikā
Sižeti no Afganistānas, šķiet, ir arī Sandija rokas iemēģināšana dokumentālajā žanrā, jauno žurnālistu viņa profesionālā ziņkārība ved tālāk – aiz ziņu reportāžas formāta robežām: operējot ne tikai ar faktiem, bet, daudz vairāk iedziļinoties cilvēku emocijās un kultūrvēsturiskos kontekstos. Jau 2001. gadā, veidojot četras 15 minūšu sērijas ciklā "Afganistāna", Sandijs portretē pašus afgāņus, kuri nereti nodzīvojuši mūžu, "neizejot no sava ciema robežām".
Vēlāk Semjonovs veidojis ļoti daudz dokumentālo filmu, tai skaitā "Vides filmu studijā", dodoties ekspedīcijās uz dažādiem nostūriem visos kontinentos, tālu no komforta un ērtībām. "Nekad nevar plānot, ar ko un kā ekspedīcija beigsies," atklāj žurnālists, kas kļuvis arī par režisoru un filmu studijas "Skuba films" vadītāju.
"Piemēram, mēs devāmies pa melnā stārķa pēdām, - gribējām noskaidrot, kur tieši viņš Āfrikas kontinentā pārziemo, taču mums tas neizdevās. Stārķis noslēpumu paturēja sev."
Liktens labvēlības saulē
Sandijs rakstījis scenāriju arī filmai par dziedātāju Noru Bumbieri "Nora" (režisore Linda Olte), kopā ar kolēģi un draugu Gundaru Rēderu tapis pētījums ""Prāta vētra": starp krastiem", kurā ir daudz fragmentu no grupas koncertturneju aizkulisēm, sadzīves, daudz uzticības un atklātības.
"Mums ir laimējies, mēs radoši un profesionāli esam realizējušies," kādā brīdī saka Kaspars Roga.
Šķiet, par sevi to varētu teikt arī Sandijs Semjonovs.
