Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
1902. gada novembrī, kad Rūzvelts viesojās Misisipi štatā, gubernators viņu uzaicināja uz medībām, jo prezidents bija kaislīgs mednieks. Šajās medībās piedalījās un sacentās vairāki mednieki, un lielākā daļa no viņiem jau bija nomedījuši kādu dzīvnieku. To redzot, vairāki prezidenta pavadoņi pēc ilgas dzīšanās pakaļ ar medību suņiem sagūstīja un piesēja pie vītola Amerikas melno lāci. Viņi pasauca prezidentu un ierosināja, ka lācīti vajadzētu nošaut, bet prezidents atteicās to darīt, pamatojoties uz to, ka tas būtu nekrietni un nesportiski, un lika lāci atbrīvot.
Šo notikumu savā politiskajā karikatūrā attēloja karikatūrists Klifords Berimens, un 1902. gada 16. novembrī tā tika ievietota avīzē "The Washington Post". Zem karikatūras bija uzraksts "Drawing the line in Mississippi" ("Robežu novilkšana Misisipi"). Šo karikatūru ar Rūzveltu un lāci, kurš piesiets pie koka, ieraudzīja uzņēmējs Moriss Mičtoms no Bruklinas. Viņu šis zīmējums iedvesmoja radīt plīša rotaļlietu. Uzņēmēja sieva Roza uzšuva mazu lācīti no plīša auduma atgriezumiem, piešuva tam pogu actiņas, piepildīja ar zāģu skaidām, ielika to savā sveču veikala skatlogā kopā ar karikatūru un klāt pielika zīmīti, kur bija rakstīts: "Tedija lācis", tā cerot piesaistīt savam veikalam lielāku uzmanību. Pirms tam lācīti aizsūtīja prezidentam, palūdzot atļauju, vai drīkst šo rotaļlietu nosaukt viņa vārdā – par Tediju...
Pēc kāda laika Mičtoma kungs saņēma oficiālu vēstuli no Baltā nama, kur bija rakstīts: "(..) Neesmu pārliecināts, ka mana vārda izmantošana veicinās panākumus plīša lācīšu ražošanai, bet, ja Jūs tā uzstājat, tad varat nosaukt lāci manā vārdā. Ar cieņu, Teodors Rūzvelts, 1903. gads."
Veikala apmeklētāji negaidīti sāka veikt pasūtījumus, un visi gribēja iegādāties lācīti no skatloga... Moriss un viņa sieva sāka šūt un pārdot lācēnus lielā daudzumā. Drīzumā bijušais sveču veikala īpašnieks atvēra savu firmu "Ideal Novelty and Tpy Co", un šūtie lāči momentā guva komerciālus panākumus.
Ap 1906. gadu arī citi ražotāji iesaistījās Rūzvelta lāču bumā. Sievietes šādus lāčus nēsāja līdzi it visur, tika drukātas kartiņas, bērni tika fotogrāfēti ar lāčiem, un pats prezidents Rūzvelts vienu no lāčiem izmantoja kā talismanu vēlēšanās.
Tajā pašā laikā paralēli tedijlāčiem Amerikā – Vācijā Margareta Šteifa (Margarete Steiff), kura bija firmas "Steiff" īpašniece un izgatavoja mīkstās rotaļlietas, radīja līdzīgus lāčus pēc sava krustdēla Ričarda Šteifa skicēm. Iedvesmu jauna lāča dizaina radīšanai Ričards guva, noskatoties ceļojošā cirka izrādi, kurā lāči staigāja uz pakaļkājām.
Laika posmā starp 1903. gadu un Pirmo pasaules karu firma "Steiff" pārdeva miljoniem lāču, un tie bija tikpat populāri kā Tediji. "Steiff" firmas lāčus varēja atpazīt pēc austiņā iestrādātas metāla kniedītes un stikla actiņām.
Starp citu, kad notika kuģa "Titāniks" katastrofa, firma "Steiff" izlaida 500 sēru lāčus melnā krāsā – šobrīd tie kļuvuši par antikvāru retumu, ko ļoti medī antīko lāču kolekcionāri.
Tedijlāču popularitāte nav rimusi ne uz mirkli arī mūsdienās: ar autorlāču izgatavošanu un antīko lāču kolekcionēšanu aizraujas tūkstošiem cilvēku visā pasaulē.
