Pārkausēt melnumu mākslā sev un citiem par svētību
Viena no Ērika rakstniecības tēmām ir Sibīrijas izsūtījuma traģēdija, kas pilnā mērā skārusi arī Vilsonu dzimtu. Gan Ēriks, gan divus gadus vecākais Mārtiņš – abi dzimuši Krievijas plašumos: "Māte tika izsūtīta 1947. gadā, un te, Sibīrijā, viņa satikās ar tēti. Kad braucām prom 1958. gadā, man bija divi, brālim Mārtiņam – četri gadi, un kā šodien atceros: mūs pavadīja suns Džeks. Starp citu, man nekad nav bijis bail no suņiem. Man ir tāda izjūta ar viņiem. Nezinu, kāpēc."
"Mana Magadana" – tas ir atmiņu stāsts, kurā ir daudz autobiogrāfiska: "Kad mamma vēl bija dzīva, man bija tāds nelāgs niķis: ierakstīt viņas balsi, viņas atmiņu stāstījumu par piedzīvoto Sibīrijā. Parasti tas bija aifons vai aipads, ko ieslēdzu, kaut arī mamma teica: "Liec to štruntu nost!" Jo cilvēkiem, kas šiem pārdzīvojumiem izgājuši cauri, – viņiem nepatīk stāstīt. Nepatīk atcerēties. Bet ar laiku viņa pierada. Un es dabūju kaut kādu informāciju."
Izrāde – paša autora izpildījumā – bieži tiek spēlēta dažādās Latvijas skolās: "Atsaucos visur, kur aicina! Tas rosina skolēnus aizdomāties par mūsu pagātni un papētīt savas ģimenes vēsturi."
Bērnības netveramās ietekmes
"Kopā ar dokumentālā kino režisori, Sibīrijas stāstu autori Dzintru Geku un brāli Mārtiņu savulaik aizbraucām uz mūsu agrākās dzīves vietām Sibīrijā, un sākumā man likās: ko es te meklēju, es taču sen dzīvoju citur, – kam gan tas? Taču tad vienā brīdī asaras pašas sāka plūst. Vienkārši plūst. Kaut kas parāvās vaļā. Cilvēks nez kāpēc grib atgriezties, jo tomēr kaut kāda saite paliek. Arī tad, ja esi bijis kā es – pavisam mazs. Mana sieva, arī to redzējusi, toreiz teica: "Tagad es saprotu, kāpēc tu esi tāds, kāds esi!" Tās ietekmes ir neapjaušamas, bet ir."
Dažādas dzīves vietas
Ērikam un Mārtiņam piedzima arī māsiņa Sniedze. Taču vecāki diemžēl drīz izšķīrās: "Tēvs atrada citu, bet sākotnēji kādu laiku mēs dzīvojām visi kopā." Un arī tā perioda nospiedumi ir palikuši atmiņā, ko Ēriks vairāk saista kā dažādas dzīves vietas un ar tām saistītus pārdzīvojumus: "Mētājāmies no vienas vietas uz otru. Jo tie, kas atbraukuši no izsūtījuma, – tie jau nekādi lāga cilvēki neskaitījās. Rīgā dzīvesvietu dabūt bija ļoti grūti, nebija pat tiesību dzīvot galvaspilsētā. Kādu brīdi dzīvojām mājā, kur tagad ir "Bērnu pasaule", – starp citu, es atceros, kā "Bērnu pasauli" cēla. Tad, kad vecāki izšķīrās, sākās Ikšķiles laiks. Bet tagad – kur tie gadi! – var teikt, ka savu mūžu esmu pavadījis Liepājā!" smaida Ēriks.
Pletētājs un bikses divu stundu laikā
Pēckara un pēc-Sibīrijas laika bērniem dzīves sākums bija nabadzības un izdzīvošanas laiks, – īpaši jau tiem, kurus audzināja tikai māte: "Vēl mācoties skolā, 16 gadus vecumā, sapratu, ka man pašam jātiek pie naudas, jo gluži vienkārši vajadzēja arī kaut ko vilkt mugurā. Mācības pārcēlis uz vakarskolu, sāku domāt, kā varētu nopelnīt?" ar smaidu savas dzīves jaunos gadus atceras Vilsons, kas drīz vien iemanījās šūt tik veikli, ka jaunas bikses dabūja gatavas divu stundu laikā.
"Aizbraucu uz Rīgu, uz Blaumaņu ielu, tur bija šūšanas ateljē nr. 3. Saņēmu drosmi, iegāju iekšā ar jautājumu: "Vai jums gadījumā mācekli nevajag?" Ateljē kundze, pasūtījumu pieņēmēja, uzreiz ļoti sarosījās, veikli ieskrēja dziļāk telpā, pa kādām aizmugures durvīm un izsauca ārā gados jaunu puisi, skotelē un ar šķērēm rokās: "Tu gribi būt par mācekli?" viņš man tik strauji vaicāja, ka es biju tīri vai pārsteigts par lietas tik pēkšņu virzīšanos, – un nedroši teicu: "Jā!" Pie sevis gan domādams: ko viņi tagad ar mani darīs? Bet jaunais skroderis man ļoti noteikti teica: "Tu sākumā gludināsi! Smagos vīriešu apģērbus!" Tur nebija nemaz ko iebilst, un es nokļuvu tādā kompānijā, kas bija tikpat negaidīti, cik brīnišķīgi! Jaunais drēbnieks man apsolīja iemācīt arī šūt un savu solījumu turēja. Bet sākumā es gludināju. Un daudz. Jo, lai dabūtu to, ka uzvalks, fraka vai mētelis labi guļ, tā sakot, labi sēž uz auguma, – tur liela nozīme ir, kā pie šūšanas tas ir izgludināts. Izpletēts. Tāpēc es sevi saucu par pletētāju," Ērika stāstītais ir tik kinematogrāfisks, ka, šķiet, to var redzēt bildēs. "Un vēlāk, starp citu, "Skroderdienās Silmačos" es spēlēju Dūdaru, skroderi. Režisors Liniņš toreiz iestudēja."
Piepelnoties
Ērika Vilsona stāsti ir krāšņi, un – nav šaubu – ka tie labi noder viņa rakstniecībā, taču savulaik tā bija jaunā Vilsona dzīves ikdiena. Bez gludināšanas un šūšanas bijis arī daudz dažādu citu darbu: skatuves strādnieks Nacionālajā teātrī: "Arī tāda skunste, vispār tāda īpaša publika ir skatuvnieki – es tos vīrus apbrīnoju!"
Bijis darbs arī apakšzemes stacijās gāzes atslēdznieka amatā: "Tur vajadzēja tik pārbaudīt, vai kaut kur nav gāzes noplūde, un tad visa pārējā diena bija brīva!"
Sarga darbs Zooloģiskajā dārzā: "Man toreiz vajadzēja arī atgriezt ūdens krānu zilonītei Hankai, viņa bija no cirka, un viņa mani tad mēdza ar savu snuķi vilkt pie sevis. Un tad, kamēr es to krānu griezu, es cēlu ar brīvo roku burkānu uz augšu, – lai viņa to saož un lai atlaiž manu roku."
Taču mūža darbs un aicinājums, Ērikam, protams, ir aktiera profesija, kur viss sākās ar studijām.
Nacionālajā teātrī
Ēriks bija gados vecākais savā kursā, kam pie diploma iegūšanas jau bija 26 un pie tam – tēva pieredze, iepretim pārējiem 11 kursa biedriem, topošajiem Nacionālā teātra aktieriem. Daudzi no viņiem tagad ir tautā iemīļoti, veiksmīgi mākslinieki: Dace Bonāte, Dainis Porgants, Inese Ķirsone, Ilze Rūdolfa, Jānis Reinis, Vizma Kvēpa, Juris Lisners, Ināra Slucka, Juris Rijnieks. Aktiermeistarības pedagogi Imants Adermanis un Helēna Romanova paši bija teātra vadošie aktieri un harismātiskas personības. Nemaz jau nerunājot par kursa vadītāju, izcilo režisoru un neatkārtojamo aktieri Alfrēdu Jaunušanu.
Diplomdarba izrādē Rūdolfa Blaumaņa lugā "No saldenās pudeles" Vilsons tika pie Pičuka lomas, kas, gluži kā Ēriks dzīvē, tikko bija kļuvis par tēvu: "Bieži mazos bērnus izrādēs spēlēja lelles, bet dažu reizi – arī mūsu īstie pašu bērni. Arī mans puisītis, kas gan dikti baidījās, savukārt meitiņai gan patika, viņai bailes laikam nebija."
Kā ne mazāk svarīgu dzīves skolu Ēriks atzīst lielo laimi nokļūt vienā teātra ģērbtuvē ar Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu un Egonu Maisaku, lielajiem jokotājiem un "cauri nesējiem": "Tur bija ne tikai aktiermeistarībā ko skatīties, bet arī dzīvē mācījāmies no meistariem! Cik nu to vispār var iemācīties!"
Pie Krodera
Trīs gadus Ēriks kāpa uz Nacionālā teātra skatuves dēļiem, bet ar lielām lomām nelaimējās. Taču tad liktenis, paša lielā režisora aicinājumā, Vilsonu aizveda uz Liepāju: "Mēs abi ar Juri Rijnieku aizgājām pie Krodera. Tas notika tā: agrāk, padomju laikos neko daudz no ārzemju kino nevarēja dabūt skatīties, tāpēc, ja kāds dabūja kādu neoficiālu filmas ierakstu VHS kasetē, tad saaicināja citus pie sevis mājās un pie aizsegtiem logiem notika filmas skatīšanās. Ar Kroderu mēs satikāmies, lūk, tieši tādā, ārzemju filmas mājas skatīšanās reizē. Kroders noķēra mani aiz pogas un teica: "Ko tu tur spēlē Drāmā (agrāk Drāmas, tagad – Nacionālais teātris – red.) tās mazās lomas? Nāc pie manis uz Liepāju, – dabūsi lielās lomas spēlēt! Un es jau sasparojos, protams. Divreiz man nebija jāsaka!"
Liepāja ir Ērika radošā mūža piepildījuma laiks, kas turpinās joprojām. Ne tikai aktiera profesijā vien nācies darboties Liepājas teātrī: "Dabūju pats iestudēt savu lugu "Daudz laimes!’ – un tad nu dabūju svīst un kā režisors labot sevis paša kā dramaturga profesionālās kļūdas. Bet nekā darīt – uz ko dusmosies?"
"Es esmu bagāts, jo man pieder viss!"
Dziesmiņu, ko leģendārajā filmā "Četri balti krekli" savulaik dziedāja Pauls Butkēvičs un atskaņoja arīdzan daži Ērika radinieki, mūziķi, Vilsons attiecina arī uz sevi, ar pilnu pārliecību likdams roku uz sirds: "Esmu sešu bērnu tēvs, pie tam tik ideālā proporcijā: trīs dēli un trīs meitas! Vai var būt vēl lielāka bagātība?" smaida tētis, kuram, nav šaubu, – ir ko stāstīt ne tikai mums kā viņa darbu lasītājiem un skatītājiem, bet arī saviem bērniem. Un, šķiet, ka Ērika un bērnu attiecībās ir tik daudz līdzvērtīgas un cienošas mīlestības, ka pieredzējušais tēvs visā nopietnībā ļoti daudz mācās arī no saviem nu jau pieaugušajiem bērniem, ko abas puses raidījumā arī apliecina.
"Nu jau man ir arī mazbērni un pat mazmazbērni. Un lai gan brālis Mārtiņš mani pārspēj bērnu skaita ziņā – viņam ir astoņi – mazmazbērnu skaitā pirmais esmu es! Man ir vairāk!" smejas mākslinieks, taču mēs saprotam: viss ir gluži kā filmā – ne jau par baltajiem krekliem, ne arī par bērnu skaitu, – par ko gluži citu ir Ērika Vilsona stāsts.
