Skaistule ar ventiņu akcentu
Dace Pūce, meitas uzvārdā Volfa, uz Rīgu atbrauca no Ventspils, runāja ventiņu dialektā, taču tas, protams, viņai, mūzikā jau izglītotai un talantīgai meitenei, netraucēja iestāties kordiriģentos pie leģendārā Gido Kokara. Gido savu studenti mīlēja ar savu plašo sirdi, bet vēl liktenīgāks bija presē jau daudzkārt apspriestais stāsts par viņas satikšanos ar slavenā kino, teātra un operetes režisora Voldemāra Pūces dēlu Valtu Pūci. Daudzajās intervijās, ko Pūču pāris snieguši, Dace atzinusies, ka sākumā Valts viņai galīgi neesot paticis: "Nepatika ne viņš pats, ne viņa traki garie pirksti," smejas Dace. "Daudz puišu man pievērsa uzmanību, bet Valts bija līderis, ap viņu visi lipa, ļoti gudrs. Sākumā es pat nesapratu, par ko viņš runā, bet galu galā viņš izkonkurēja pārējos."
Valts nācis no ļoti stabilas un mīlošas ģimenes, ko agri zaudēja (viņa mamma Daila nomira, kad Valtam bija tikai 13, bet tēvs – kad 19), tāpēc savos jaunajos 20 viņš skaudri apzinājās ģimenes nozīmīgumu, ilgojās pēc tās un no Daces neatlaidās: rāpās pie Daces uz viņas kopmītnes istabiņu pa daudzstāvu mājas sānu sienas balkoniem un mēģināja ietikt pa aizstiklotajām balkona durvīm, ka viņam ne vienmēr esot izdevies, un citkārt nācies mērot atpakaļceļu. Valts dāvināja Dacei viņas mīļākās puķes frēzijas (ko kāzu jubilejās darot joprojām) un valdzināja ar romantisku dziedāšanu pagalmā pie Daces logiem: "Es viņu biju izvēlējies, un viņa varēja darīt faktiski jebko," kādā intervijā izteicies talantīgais komponists.
Mēdz teikt, ka, ja kāds kaut ko ļoti grib, viņš to arī dabū, un drīz vien Dace Volfa savus studiju darbus parakstīja ar vārdu Dace Pūce. Pārējie puiši "palika ar garu degunu".
Konservatorijas laiks
Atceroties Konservatorijas (tagad Mūzikas akadēmija – red.) laikus, Dace sauc Gido Kokaru par "mīļāko pasniedzēju", taču diriģēšana neaizrāva: "Gido mani ļoti mīlēja. Un kad mēs ar Valtu precējāmies, viņš man teica: "Abiem nav jābūt smukiem"," smejas Dace. "Mans mīļais pasniedzējs man veltīja daudz asprātību, mums bija ļoti labas attiecības, bet kordiriģēšana nebija mana joma. Man likās, ka neesmu iekāpusi savās biksēs," atceras Dace. "Taču tā man iemācīja ļoti daudz ko ārpus mūzikas, jo tur ir ļoti daudzas profesijas kopā, līdzīgi kā režisoram, arī diriģentam nepieciešamas gan vadītāja, psihologa, organizatora prasmes un spēja uzstādīt un sasniegt mērķus; tas man ļoti noderēja, un es pabeidzu kordiriģentus."
Konservatorijas laiks Daces un Valta dzīvē apmeta kūleni, un Gido Kokaram savu jauko studenti nācās redzēt retāk: Pūcēm viens pēc otra piedzima bērni – meita Līva un tūlīt pēc tam – dēls Valters. "Konservatorijā par mani smējās, ka es dzemdējot kā tāda kucīte," Dace vienmēr ir ļoti atklāta, spēja pasmieties par sevi Pūču ģimenē ir norma. Abi jaunie vecāki gan nespēja veltīt bērniem visu savu uzmanību, daudz palīdzēja Valta māsa, pazīstamā čelliste un čella skolotāja, vārdā – arī Dace Pūce. Varbūt, ja nebijis viņas un citu labu cilvēku, nebūtu Latvijas kultūrvēsturē tik interesantās mūzikas apvienības "Marana".
"Marana"
"Vai jūs zināt, ko nozīmē vārds "Marana"?" Dace Pūce pavaicā raidījuma vadītājam Andrejam Volmāram. Viņš ieskatās scenārijā un veikli atbild: "Ma" – patiess, "ra" – gaišs, "na" – radošs.
Skaidrs, ka grupas tapšana ir stāsts ne tikai par mūziku, bet gan par filozofiju un vērtībām, tai skaitā: profesionāli augstāko līmeni. Grupā muzicēja ne tikai profesionāli un meistarīgi mūziķi, bet arī personības: Normunds Šnē, Ainārs Majors, Raimonds Ozols, trīs brīnišķīgas solistes: Gija Mālniece, Māra Kalniņa un Dace Pūce, kā arī viesmākslinieki, kas tika aicināti dažādos muzikālos projektos.
"Marana" radās vienā laikā ar "Sindi putnu dārzu", Uģa Rūķīša Tērpu teātri, Anša Rūtentāla Kustību teātri, un bija komponista Valta Pūces līderības projekts, viņa gaumes un muzikālās izpratnes radošā laboratorija, kas, līdzīgi kā iepriekšminētās apvienības, savā darbībā ietvēra dramaturģiju un teātra mākslu, kas bija Daces bērnības sapnis, jo ar dziedāšanu vien Dacei vienmēr bijis par maz. Būt vienlaicīgi aktrisei, mūziķei, improvizēt ar kustību un tērpu, tas Daces alkainajai, ar milzīgām darba spējām apveltītajai dvēselei un talantam bija pa prātam: "Es arī pie Rūtentāla kustējos. Atceros vienu izrādi, kur mēs visu ķermeni nosmērējām ar pelēku krāsu, bet dušas pēc izrādes nebija. Uz māju bija jātiek, un man bija dzeltens opelītis: braucu pie stūres, cilvēki pa ielu iet un skatās, kas tas pa tumši pelēku Fantomasu brauc pie stūres?" smejas Dace.
Kaupers "nobijies kā diegs"
Uzstāties kopā ar "Maranu" savulaik tika uzaicināts arī tolaik jaunais mūziķis Renārs Kaupers, ar ko Valts bija sapazinies Latvijas Televīzijas jauno mūziķu festivālā-konkursā "Cālis", kur Renārs izpildīja Valta Pūces sakomponēto festivāla himnu. Būdami nedaudz atšķirīgi vecumos, Valts un Renārs laikam sajuta dvēseles kopību un radoši izaicinošo uzdevumu, ko Valts bija formulējis – paveikt mūzikā kaut ko pilnīgi nepareizu! Valta provokatīvajai dabai, kas ienīda visu padomisko, gribējās tai ieriebt, un mūzika bija ļoti labs ierocis, kas prasmīgu lietotāju rokās radīja fascinējošu efektu. Tolaik tas bija gan provokatīvi, gan novatoriski, gan arī muzikāli sarežģīti, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Renārs toreiz, paša vārdiem, bija "nobijies kā diegs".
Draudzība cauri gadiem
Kopš 1997. gada, kad notika šī koncertsatikšanās, ir pagājis ilgs laiks, bet Pūču un Kauperu ģimenes joprojām draudzējas, un Renārs ar prieku atsaucas sveikt Daci viņas dzimšanas dienā: "Mēs ar Pūcēm kādreiz dzīvojām Rīgas centrā, tuvu viens otram un tikāmies arī visādu svinēšanu sakarā. Atceros, ka kopā svinējām Jauno gadu mājās pie Pūcēm, un Dace iestudēja kādu ludziņu," smejas Renārs. "Tas bija smieklīgi un amizanti, man tika sievietes loma, lugas nosaukumu gan neatceros, bet atceros, ka izrādei sekoja dejas grupas "ABBA" pavadījumā…"
"Ak!" iepriecināta par Renāra sveicienu iesaucas Dace. "Toreiz es kā režisore izpaudos mājas kārtībā! Un tas mans iestudētais ludziņas fragments bija no Anšlava Eglīša romāna "Homo Novus"," precizē Dace.
Renārs turpina ar stāstu par gluži nesenu projektu – "Viesistabas koncerti", kas noticis šogad, Valta 60. dzimšanas dienas sakarā, un arī pie Pūcēm, bet šoreiz viņu lauku mājās Košragā: "Tas bija pasakaini – atkal satikties un kopā muzicēt, tagad piedaloties gan "Prāta vētras" puišiem, gan arī Valteram Pūcem, kas, kā zināms, ir grupas "Dagamba" līderis," priecājas Renārs un turpina ar komplimentiem Dacei: "Es apbrīnoju ne tikai viņas spēju būt lieliskai sievai un mātei, bet arī talantīgai dizainerei – jo visās Pūču ģimenes mītnēs, kur man ir izdevies būt, ir ļoti skaisti, omulīgi, kas noteikti ir Daces nopelns. Apbrīnoju arī viņas spēju izrauties no Valta slavas ēnas, jo tā mēdz būt, ka vienam no pāra reizēm laimējas vairāk baudīt slavas un veiksmes sauli, vai ne? Tad otram nav vienkārši. Apbrīnoju arī Daces uzņēmējas gēnu un spēju izveidot skaņu ierakstu studiju "Marana Productions", kā arī vadīt "Pūces akadēmiju", kurā var apgūt dažādas kreatīvas, ar režiju un aktiermeistarību saistītas prasmes. Un pavisam īpaša ir Daces spēja tik izcili, ar daudzām starptautiskām balvām darboties kino industrijā!" sveicot Daci dzimšanas dienā, Renārs Kaupers sūta viņai sveicienus arī no citiem "Prāta vētras" puišiem un savas ģimenes.
Daces Pūces jauda
Renāram Kauperam ir taisnība, Daces jauda ir apbrīnojama: šķiet, visu dzīvi viņa ir kāpusi pa pašizaugsmes kāpnēm, bieži cauri izaicinājumiem, arī lielām krīzēm un depresijai, un tieši tāpēc viņas straujie starptautiskie panākumi kino jomā ir likumsakarīgi.
Pēc kordiriģentes profesijas iegūšanas Konservatorijā Dace sevi izaicināja gluži citā jomā un izstudēja ekonomiku Latvijas Universitātē. Vēlāk, pirms kļūšanas par režisori, studējusi aktiermeistarību Amerikā Sanforda Meisnera tehnikā, pie viena no vadošajiem šīs metodes pasniedzējiem pasaulē, Meisnera skolnieka Lari Silverberga, un arī pati ieguvusi Meisnera sertifikātu. "Kā gan es varu strādāt režijā, ja neizprotu aktiermeistarības pamatus?" viņa teikusi, un vēlāk studējusi arī Braitonas filmu skolā un Ņujorkas filmu akadēmijā. Un vēl – ieguvusi maģistra grādu režijā un producēšanā Latvijas Kultūras akadēmijā.
Personiskās dzīves motīvi kino
Panākumus guva jau Daces pirmā īsmetrāžas mākslas filma "Tango", kas bija viņas diplomdarbs. Filma tika balstīti personiskos motīvos: stāstā par vīramāti, kas izjauc savu dēla un viņa sievas attiecības greizsirdības un nesmalkjūtības dēļ.
Savulaik Daces vecākiem bija līdzīgs stāsts: "Sākumā filmu gribēju taisīt 60-to stilistikā, kad tas notika manu vecāku dzīvē. Bet tad no šīs domas atteicos, jo tas taču ir mūžīgs stāsts un turpinās diemžēl arī šodien. Pēc filmas pie manis pienāca kāda meitene un teica, ka tas notiekot viņas dzīvē tieši pašlaik," Dace noplāta rokas. "Mātes, īpaši vientuļās mātes, nevar atlaist savus dēlus. Un tas ir traģiski."
Filmas un starptautiski panākumi
2019. gada filma "Bedre", pirmā Daces pilnmetrāžas filma ar dēla, komponista Valtera Pūces mūziku, gūst ne tikai lokālus, bet starptautiskus, sensacionālus panākumus, tai skaitā "Grand Prix" kā labākā pilnmetrāžas spēlfilma Lībekas kinofestivālā Vācijā, vienlaicīgi ierakstās kino vēsturē kā pirmā filma no Latvijas, kas saņem galveno balvu. "Ideja filmai man radās ļoti ātri: noklausoties rakstnieces Janas Egles darbu lasījumu. Es tūlīt nopirku viņas grāmatu, izdomāju, ka apvienošu trīs stāstus. Tas bija pirmdien, un ceturtdien es jau iesniedzu savu ideju konkursam," atceras Dace.
"Scenāriju filmai rakstīju ilgi – divus gadus. Gala variants bija pēc skaita sešpadsmitais: scenārija rakstīšana vispār ir ļoti mokošs, grūts darbs vienatnē. Tu raksti, tad otrs, kas arī ir rakstītājs, visu nokritizē, tu apvainojies, ej mājās, nākamajā rītā celies augšā, strādā atkal – ļoti grūti un neatlaidīgi, atkal un atkal no jauna," profesijas sarežģītību raksturo režisore.
Daces jaunākā spēlfilma – zinātniskās fantastikas darbs "Manny", kas pilnībā uzņemts Latvijā, ir Daces radošās sadarbības projekts ar indiešu aktrisi un producenti Sonalu Segalu, kas filmā atveido arī galveno lomu: "Viņa bija atbraukusi pie manis ciemos jau ar gatavu filmas ideju. Latvija viņai ļoti patika un radās ideja filmu uzņemt šeit, tas bija viņas sapnis – filmēt šeit. Sonala jau bija sarunājusi režisoru Indijā, bet, kad noskatījās manu filmu "Bedre", viņa lūdza, lai režisēju es. Līdz tam bija plānots, ka būšu tikai producente, taču tas mainīja noteikumus: man bija tikai mēnesis, lai sagatavotos režijai, lai iemīlētu scenāriju," stāsta Dace. "Es piekritu tikai tāpēc, ka stāsts ir par Latviju, ka piedalās mūsu aktieri un ka viss tika filmēts Latvijā, tikai komanda bija no Indijas. Tā man bija pirmā pieredze strādāt ar viņiem, un bija daudz noteikumu, daudzi pat komiski, tam, ko nedrīkst. Indiešiem daudz kas nav pieņemams. Piemēram, erotiskās ainās nedrīkstēja to un to, un to! Man bija jājautā: ko tad drīkst galu galā?" smejas Dace.
Latviju filmā pārstāv aktieri Jurijs Djakonovs, Dārta Daneviča, Marta Grase un Egons Dombrovskis. Filma ieguvusi lielisku rezonansi un 11 balvas Amerikā, Indijā, Lielbritānijā. Starp tām – četras balvas Maiami Starptautiskajā zinātniskās fantastiskas filmu festivālā ("Miami International Science FictionFilm Festival"), tikusi atzīta par otro labāko festivāla filmu 120 darbu konkurencē, kļuva par apbalvotāko festivāla filmu, un tai bija piešķirts arī lielākais nomināciju skaits.
