Modes tēmu viņa saista ar dzīves izjūtu, personību un apzinātību.
Kas nu tā par profesiju padsmitniecei - "demonstrēt modes"?
Asnates ceļš modeles jeb, kā toreiz teica, manekenes profesijā sākās kopš padsmitnieces vecuma. Sākums šķita kā nejauša sagadīšanās, ko tagad varētu saukt arī par liktenīgu pagriezienu.
Proti, Asnati, kas toreiz mācījās Āgenskalna vidusskolas 10. klasē, pamanīja "Rīgas Modeļu nama" dāmas un aicināja demonstrēt jauno skolas formu. Pārsteigta bija ne tikai Asnate, bet arī viņas mamma, jo Asnate atšķirībā no pieaugušajām modelēm bija augumā neliela. Pārdomas prasīja arī apkārtējo attieksme. Un kā gan ne? Padomju skolas reakcija pret šādu darbu skolniecei sākumā bija noraidoša un negatīva: "Kas gan tā par aizdomīgu profesiju - "demonstrēt modes"?"
Taču "Modeļu nams", kas jau toreiz lepojās ar starptautiskiem panākumiem, prata saskatīt potenciālu - Asnatei piemita ne tikai dabas dots skaistums, viņas gaita un iznesība bija veidota baleta studijas nodarbībās. Un viss sākās, pateicoties praksei, ka visiem skolēniem vasarās obligāti bija jāstrādā: "Skolēniem bija obligātās vasaras prakses, un es prakses ietvaros modelēju skolas formu," atceras Asnate, un skolai vairs nebija, ko iebilst. Darba veida izvēlē taču nekādu ierobežojumu nebija: "Darbs paliek darbs!"
Atraidījuma sajūta kā likteņa pārbaudījums?
Kā jau tas, ejot savu patieso dzīves ceļu, nereti mēdz būt, radās arī cita veida situācijas, kas nebija patīkamas, tādejādi liekot jautāt sev: "Vai es patiešām to vēlos turpināt?"
Varbūt viens no tādiem brīžiem jaunās modeles dzīvē bija pirmie komandējumi, kuros devās "Rīgas Modeļu nams" un arī Asnate, tolaik jau kā pilntiesīga jauniešu modes demonstrētāja: ""Modeļu nama" prima modeles, pieaugušās dāmas, ar mani nemaz negribēja dzīvot vienā viesnīcas numurā - ar tādu sīko no skolas," vientulīgo atraidījuma sajūtu joprojām atceras šarmantā modes māksliniece, tagad šim notikumam veltot smaidu, jo tas kaut kādā veidā pat norūdījis modeles karjerai, kas ir ļoti smags darbs.
Pribaltikas šarms
Līdz ar darbu "Rīgas Modeļu namā", Asnate uzzināja, kas ir liela mēroga slava, kad tevi atpazīst uz ielas pasaules lielpilsētās: "Piemēram, Maskavā, kad tur notika "Rīgas Modeļu nama" skates, bija publikas pūļi kā šodien pie labiem rokkoncertiem. Pie daudzstāvu mājām bija milzīgi plakāti ar mūsu, visu modeļu meiteņu, sejām. Protams, mums bija arī laba mūzika: "Eolika" vai Kublinskis, vai Pauls, viņi mēdza braukt mums līdzi un dzīvajā izpildīt savu mūziku."
Asnate atklāj ainu, kas piesaistīja visu bijušo padomju republiku skatītājus un ko sāka dēvēt par pribaltikas šarmu:
"Mūs, visas modeles, cilvēki pazina sejā, uz ielas skatījās, bieži nāca klāt un uzrunāja."
Ilgi nebija jāgaida, kad durvis vēra arī citas pasaules valstis: ne tikai padomju austrumu blokā, bet arī Rietumos – Itālija, Francija, Kanāda,– valstis, kas prata novērtēt "Rīgas Modeļa nama" gaumi un kvalitāti. Viņus pārsteidza arī mūsu modeļu nama skates, to profesionālisms, kas līdzinājās mazām teātra izrādēm. Padomju Savienība gribēja lepoties ar panākumiem, un labprāt ļāva Latvijai kāpt pāri smagi kritizēto kapitālistisko valstu robežām. Paši nesaprotot, ka lepojas ar gaumi un prasmēm, ko Padomju Latvijā turpināja pirmās Latvija brīvvalsts meistari.
Kad brīvības svaigā elpa kļūst par identitāti
Asnate iekļuva citā pasaulē, viņai radās iespēja ieraudzīt dzīvi ārpus Padomju Savienības dzelzs priekškara, vēl vairāk – ieelpot brīvības gaisu tik dziļi, ka tas kļuva par viņas identitāti, un dzīve, atgriežoties atpakaļ padomijā, kļuva par drūmu un nospiedošu pārbaudījumu, īpaši pēc vairāku mēnešu komandējuma Kanādā.
Vēlāk Asnate dalījusies, ka samierināties ar pelēko ikdienu palīdzēja ģimene: mamma, kas viņu saprata un atbalstīja; vīrs Georgs Smelters, kas pats bija pasaules līmeņa mākslinieks, īpašus panākumus gūdams plakāta mākslā, piedalījās arī "Rīgas Modeļu nama" vizualitātes veidošanā.
Kā miera osta kalpoja arī dzimtas mājiņa Ziepniekkalna rajonā, kur Asnate dzīvo joprojām, tiesa gan pēc padomju laika apbūves tai apkārt vairs nevirmo bērnības purvāja violetie viršu lauki.
Drosme pieņemt lēmums
"Modeles darbu es mīlēju ļoti, un, kā visas mīlestības, pieņēmu pilnīgi un absolūti," atzinusies Asnate, kas tolaik uzstādīja šīs profesijas ilguma rekordu, noslēdzot to 40 gados un joprojām valdzinot ar savu izskatu.
Viņai nelika aiziet, Smeltere tā nolēma pati, un vienā no krāšņākajām pasaules modes skatēm, kas notika Japānā, Asnate pielika punktu savai pirmajai profesijai: "Citām modelēm bija 15 gadu mazāk nekā man, pasaules pārbraucieni bija gari, nogurdinoši, bet pēc tiem bija ātri jāsavācas un spoži jāizskatās. Nolēmu mazliet atpūsties un padomāt, ko darīt dzīvē tālāk."
"Man patīk mode, kurā dzīvot gribas!"
Latvijas brīvvalsts atgūšanas laiks neļāva Asnatei atpūsties ilgu laiku. Deviņdesmitie atnesa jaunas uzņēmējdarbības iemaņas, un drīz vien, kad trauksmaini un nekontrolēti mūsu valstī attīstās brīvais tirgus, Smeltere dibina vienu no pirmajiem modes mākslas apģērbu veikaliem Rīgā, salonu "A".
"Man patīk mode, kurā dzīvot gribas! Es gribu ar apģērbu sajust šodienu!"
ar tādu moto Asnate Smeltere modē ienesa Rīgas un pasaules to dienu vibrācijas un sen mantotas gaumes tradīcijas.
Salons veidojās ne tikai par skaistu, tolaik gan ne visiem pieejamu, smalku apģērbu radošo laboratoriju, tā bija arī mākslas telpa un tikšanās vieta vienādi domājošiem gleznotājiem, mūziķiem, mūsu mākslas zvaigznēm, ko Asnate pazina jau no modeles laikiem: Džemma Skulme, Zaiga Gaile, Raimonds Pauls, Jānis Mitrēvics, pēc padoma te labprāt iegriezās arī politiķu kundzes, kam nācās mūsu valsti pārstāvēt starptautiskos notikumos.
Asnates teiktajā ir daudz ko smelties arī šodien: "Ģērbšanās, tas, ko mēs uzvelkam mugurā, ir katra cilvēka filozofija! Tā nav nejaušība," viņa modes tēmu saista ar dzīves izjūtu, personību un apzinātību.
