Mācīšanās kā prāta higiēna un gleznošana kā pašterapija
Būdams Mākslas akadēmijas rektors un ilgus gadus arī profesors, Kristaps Zariņš nekad nav pārtraucis mācīties – pēdējais akadēmiskais sasniegums ir profesionālais doktora grāds. Rektora nopelns ir, ka tagad doktora grādu mākslā var iegūt arī mūsu Mākslas akadēmijā, taču viņam šķitis, ka pašam ir jārāda priekšzīme.
Otra lieta, ko Kristaps nekad nav pārtraucis darīt, ir gleznošana, kas, neapšaubāmi, arī ir ar izaugsmi, pētniecību, domāšanu saistīts process, ko Zariņš dēvē par pašterapiju: kopš 70. gadu beigām sarīkojis vairākus desmitus personālizstāžu un piedalījies grupu izstādēs visā pasaulē. 2004. gadā saņēmis Itālijas Republikas prezidenta ordeņa balvu.
Kristapa Zariņa profils
Izglītību mākslas jomā savulaik uzsācis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1973–1980), loģisks turpinājums bija studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1980–1986, diplomdarbs pie profesora Imanta Vecozola). Gadu dzīvojis un izglītojies Francijā (1989–1990) – Nacionālajā Daiļo mākslu augstskolā Parīzē un Sorbonnā.
Kristaps ir spilgta personība, intelektuālis ar asu humora izjūtu, filozofs, kas ne vienmēr uz jautājumiem atbild tieši. Viņa komentāri mēdz būt arī asprātīgi izaicinoši un provokatīvi: "Mans tēvs bija cilvēks, kas bija ļoti daudz lasījis, īpaši izsūtījumā, Sibīrijā. Atceros viņa stāstus, ka grāmatas ik pa laikam esot vestas maisos, ar ragaviņām. Neesmu mantojis no tēva tādu mīlestību uz dzeju, kā viņam bija, bet es pīpēju un gleznoju, un arī tas ir daudz," ar acs kaktiņu nosmaidot, rāmi komentē Kristaps.
Tēva ēnā
Brāļu Zariņu ceļš mākslā nav bijis viegls, tēvs Indulis bija ne tikai Mākslas akadēmijas rektors un suģestējoša personība, viņš bija arī sava laika atzīts gleznotājs. Tāpēc brāļiem savs ceļš mākslā apkārtējiem bija jāapliecina daudzkārt pārliecinošāk nekā citiem jaunajiem:
"Tēvs ar brāli mums bija pirmais skolotājs, un mēs jau rāpojot redzējām, kā top glezna. Tā kā tilti uz citām profesijām tika nodedzināti jau pašā sākumā."
Kulšanās māksla jeb darītājs
Gleznošana patiesībā nav tikai garīgs, tas bieži ir smags fizisks darbs – noklāt ar krāsām lielus laukumus uz audekla, kam pretestība ir daudz lielāka nekā papīram, rāmju uzvilkšana, gleznu transportēšana un vēl daudz citu, vārdos nenosauktu darbību pieder pie ikviena mākslinieka ikdienas, kas prasa ne tikai mākslinieka, bet dažādu citu profesiju prasmes, ko bērnībā esot iemācījis vectēvs Augusts Zariņš.
"Mans vectēvs bija pumpju meistars, arī fabrikas īpašnieks, kas bija par iemeslu tam, ka padomju vara viņu iemeta cietumā, bet pārējo ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Taču manā bērnībā tieši vectēvs Augusts iemācīja rīkoties gan ar stellatslēgu, gan citiem instrumentiem: mūsu Vecāķu mājā bija visādi darbi darāmi. Vectēvs bija sastādījis desmitiem augļu koku – plūmes un ābeles – arī tie bija jābalsina, jāapkopj. Darbošanās pieredze nāk no bērnības, un ir labi, jo, lai cik tu būtu slavens un bagāts mākslinieks, ir arī fiziski smagi jāstrādā."
Kristapa teikto papildina viņa dēls Jēkabs: "Laikam vissvarīgākā lieta, ko esmu iemācījies no tēva, ir spēja kulties," Jēkabs izvēlas mūsdienās samērā retu darbības apzīmējumu "kulties", kas latviešiem, gājušiem cauri dažādiem laikiem, patiešām ir bijis jāprot – bieži tas ir bijis dzīvības un nāves jautājums. "Es savukārt gribētu no tēva aizņemties spēju rīkoties, dzīvi racionāli pieņemot tādu, kāda tā ir," piebalso otrs Zariņa dēls Augusts.
Abu dēlu teikto savā apsveikumā vīram nofokusē rektora Zariņa sieva Santa: "Man savulaik Kristaps iepatikās viņa milzīgās enerģijas dēļ, viņš nav vis tāds tukšmuldētājs, viņš ir darītājs. Ja viņš saka, tad arī dara," – tam nevar nepiekrist, arī vērojot Kristapa jaudīgās lielformāta gleznas.
"Man patīk lieli darbi: tad var brīvāk vēdināt otu vai špakteli," mākslinieks nosmejas un sarunu pagriež mazliet citā virzienā. "Iemācīties gleznot ir viens, bet gleznot ilgstoši – tā ir zināma nervu spriedze. Pārbaudījums vienmēr ir: kā izdzīvot no mākslas? Un tas ir internacionāls: kā apvienot izdzīvošanu un radīšanu ? Tas ir līdzīgi kā dzemdībās kādreiz: ko glābt, bērnu vai māti?" spilgtu salīdzinājumu izvēlas Zariņš.
"Māksla = mīlestība, par abām jārūpējas"
Savukārt Kristapa dvīņu brālis Kaspars dzimšanas dienā brālim vēl nepazaudēt radošo dzirksteli ne tikai paša daiļradē, bet arī lielākā mērogā – Mākslas akadēmijā, jauno mākslinieku veidošanā. "Māksla ir lieta ar vislielāko pievienoto vērtību šajā pasaulē, otra tāda varbūt ir tikai mīlestība. Tāpēc par tām ir jārūpējas," skaisti savu domu zīmē Kaspars.
"Savukārt mākslinieks ir tas, kas ar savu garīgo spēku iedod mākslai materiālu formu. Un mans vēlējums ir allaž tiekties uz lieliem mērķiem, un tādiem ir jābūt visu mūžu," teic brālis.
Māksla ir pavasara koncentrāts
Lai arī Kaspars esot jaunākais brālis, precīzu vecumu starpību minūtēs gan viņš neatceras – vecākais brālis Kristaps brāļa padomam, šķiet, klausījis: Kristaps Zariņš rektora krēslā jau otro termiņu mūsu mākslas augstskolas latiņu tur starptautiski kvalitatīvā mērogā.
Viena no rektora iniciatīvām, piemēram, ir programma "EU for ART" – starptautiska mācību procesa kooperācija starp dažādām Eiropas augstskolām, pirmā tāda alianse Eiropā, lai konkurētu ar Ķīnas un ASV mākslas izglītības telpu.
2019. gadā – Mākslas akadēmijas simtgadē – notika vēl kāds svarīgs notikums: starptautiska biennāle – lielākā starptautiskā mākslas izglītības konference Eiropā. Un vēl: kopš 2018. gada turpinās projekts, lai pirmās brīvvalsts laika izcilā scenogrāfa Jāņa Kugas māju Ikšķilē transformētu radošo procesu attīstībai.
"Ar laiku ir iecere uzbūvēt aizmugurē mājai vēl vienu ēku, lai tās varētu kalpot starptautiskai studentu un mākslinieku apmaiņai kā rezidence," savulaik komentējis rektors. Tās visas ir lielus resursus prasošas idejas uz Zariņa darba galda.
Taču, šķiet, pats galvenais, Kristaps Zariņš saprot jaunos māksliniekus, ļauj viņiem augt.
"Mākslas akadēmija ražo pavasari, jo māksla ir pavasara koncentrāts!" viņš smejas.
"Gleznas kā slazds pavasarim!"
Būdams pavasara bērns, arī savas izstādes Zariņš bieži vēris martā vai aprīlī. Savulaik, 2010. gadā, personālizstādes laikā galerijā "XO" Zariņš jokojis: "Izstādes gleznas ir slazds pavasarim, tikai siera vietā ir glezna: lai saule redz, kur tā taps saķerta. Un, ja pavasaris patiešām atnāks ātrāk, tad manu vārdu varēs ierakstīt kādās meteoroloģiskās annālēs." Tā Zariņš teicis, ģērbies stilīgi zili rozā ziediem puķotā kreklā ar kontrastējoši spilgtu zīda lakatu žaketes ārkabatā. Toreiz viņam zobos arī pīpe, kam tagad gan vairs neatliekot laiku, rektora darbs neļaujot tik ilgi "pīpauzēt".
Pirms desmit gadiem pavasaris pie mums nesteidzās tik ļoti kā šogad, kad meteorologi ziņo par vasaras cienīgiem siltuma rekordiem jau aprīlī. Var jau būt, ka blakus nomācošajām ziņām par globālo sasilšanu pavasara karstuma vilni sekmējuši arī mūsu mākslinieku krāšņie darbi. Vai arī pavasara ziedu dārzs, ko mākslas akadēmijas rektors Kristaps augstskolas simtgadē kopā ar sievu, modes un tekstilmākslinieci Santu, pie augstskolas ierīkojuši.
"Tas nudien bija kolektīva nopelns, ne tikai mūsu ģimenes vien. Pilnīgi noteikti," atgaiņājas rektors, paskaidrodams, ka videi izglītības ceļā esot milzīga nozīme.
