Apsveicam tevi ar sasniegto! Kā tu jūties tagad – faktiski nepilnas divas dienas pēc Eirovīzijas fināla? Esi izgulējies?

Darbs turpinās, ir nākamie soļi, idejas, sadarbības. Kamēr karsts, tikmēr... Jūs jau mani zināt, es jau nevaru apstāties.

Kas ir tās domas, kas patlaban visvairāk galvā? Vai kaut nedaudz jau tās fināla emocijas ir nosēdušās, esi sapratis, ko izdevās paveikt un sasniegt?

Izšķetinājām gan labās lietas, gan ne tik labās lietas, kas notika, izsvērām. Es domāju, ka preses uzmanību dabūjām diezgan pamatīgu. Varbūt ne tikai ar dziedāšanu, bet arī ar soctīklu saturu. Par to mums nāca klāt un teica paldies citu valstu delegāciju soctīklu pārstāvji. Bija daudz sirsnīgu brīžu ārpus dziedāšanas. Es vēl neesmu paņēmis dienu brīvu, bet gan jau šonedēļ izdosies. Sagurumiņš mazliet ir.

Kā bija klātienē, vai kāds arī uzsvēra, ka Latvija kopš 2016. gada nebija tikusi finālā?

Redz, tie bukmeikeri jau arī prognozēja mums pēdējo vietu pusfinālā, sanāca septītā, un diezgan pārliecinoši iegājām [finālā]. Tur ir jāsaka vēlreiz paldies visiem latviešiem pasaulē un mūsu draugiem, kas balsoja par Latviju.

Tikai tādā veidā mēs parādījām, ka mēs varam cīnīties un spiest ārā lielās valstis, kurām ir 12–13 miljoni iedzīvotāju.  

Vai politiskais fons, kas bija Eirovīzijā, izdarīja kādu spiedienu uz tevi, uz delegāciju?

Absolūti ne. Delegācijai jāsaka liels paldies. Tā kā mūsu komanda strādāja – cepuri nost! Paldies Latvijas Televīzijai un Guntaram Gulbiņam par profesionalitāti. Nebija nevienu rītu tā, ka es tur pagulēšu vai ko. Vienmēr viss laikā, strādājām, nebija nekādas ballēšanās. Gribējās celties vai negribējās celties, tas bija sekundāri. Mēs šeit gājām uz mērķi. Protams, gribējās labāku rezultātu, gribējās būt desmitniekā. Mazulītis Lazaņja (Baby Lasagna), horvāts Marko, man teica, ka, ja viņš būtu bijis žūrijā, tad viņš Latvijai iedotu 12 punktus. Tā ka vismaz otrās vietas ieguvējs [mūs novērtē].

Tu viņam arī būtu devis 12 punktus?

Turpat augšgalā viņš būtu noteikti, tāpēc ka dziesma bija enerģiska un priekšnesums bija iespaidīgs.

Ja runājam par pirmo trijnieku, cik ļoti tas saskan ar tavu gaumi un tavām prognozēm? Sociālos tīklos redzējām, ka ar uzvarētāju, ar Nemo, tev gana labs kontakts izveidojās?

Ar visiem mums bija diezgan draudzīgas attiecības jau tajos saucamajos pre-party, kur mēs braukājām pa Eiropu apkārt. Tas jau saliedēja. Tad, kad mēs satikāmies tur, uzreiz tā saikne bija daudz draudzīgāka un vieglāka pašsajūta. Par to jau brīdināja pirms tam, ka vajag tos pre-party. Tad nu mēs maksimāli arī visos bijām.

Un Baltijas valstis jo īpaši ciešāk..

10 gadi, kopš trijatā bijām finālā. Tas bija diezgan mīļi.  

Gan jau tev bija gan padomdevēji, bet kas bija tāds pārsteigums tev, šoka moments, kas varbūt palicis aizkulisēs, ko cilvēki varbūt pat nevar iedomāties, ka patiešām tas, ko mēs redzam pusfinālos un finālā, ir tikai tāda maza aisberga daļiņa no visa tā procesa?

Pirms braukšanas uz Eirovīziju es aprunājos ar Jāni no "Citiem zēniem". Viņš iedeva tādu super labu konspektu, kas ir sagaidāms, tam tad arī mēs gatavojāmies. Aminata uzrakstīja arī referātiņu, ko viņa darītu savādāk tagad vai ko viņa akcentēja. To visu, protams, mēs ņēmām vērā,  un paldies viņiem par to, ka dalījās.

Tas pats grūtākais bija uzreiz pēc tikšanas finālā – bezmiegs. Nebija laika pagulēt. Tā nav čīkstēšana, bet, ja jautā, kas bija grūtākais, tas, ka bija trīs četras stundas atvēlētas gulēšanai. Tur nebija citu variantu.

Daudzi mūziķi sapņo par šo, jo tā ir milzīga skatuve, kurā sevi parādīt. Vai tev ir tā sajūta – kaut kur izdevās aizķerties kādam svarīgam cilvēkam atmiņā, sevi parādīt, ka tiešām tev šis laiks iedos jaunus plānus, jaunas idejas nākotnei un būs kaut kas, ko no tā visa paņemt?

Pirmkārt es teiktu, ka šīs skatuves apjoms ir lieliska platforma, lai sevi parādītu, un tad atkarīgs no paša mākslinieka, vai viņš vai viņa, vai viņi vēlas iet tālāk un izdot jaunas dziesmas. Sekotāju un atbalstītāju uz kaut kādu brīdi ir vairāk, un tad vajag vai nevajag to izmantot, ir paša mākslinieka ziņā.

Vai sapņi mainījās pēc Eirovīzijas?

To skatuves lielumu, tos 200 miljonus jau tu neredzi. Tu redzi tos 10 tūkstošus arēnā. To tā nejūt. Es vismaz nejutu, es vienkārši gāju – viss, man jāiet, jānodzied.

Daudziem taviem faniem un atbalstītājiem svarīgs jautājums: kāda būs tava dzīve tagad pēc Eirovīzijas? Kādi ir tavi radošie plāni?

Visi iekavētie darbi – albums, mums ir koncerts augustā Rīgā, tam ir jāgatavojas. Protams, darbs paralēli lēnītēm notika arī tajā virzienā. Tad ir jauna dziesma angļu un latviešu valodā. Nekas jau neapstājas, nav tā, ka nav ko darīt.

Varbūt tieši vairāk būs ko darīt?

Nebija arī maz pirms tam. Vēlreiz gribu pateikt paldies visai Latvijai un draugiem pasaulē. Tas atbalsts bija jūtams, ar katru dienu pieaugošs. 4. maijā, svētkos, Latvijas vēstniecībā Dānijā tas bija kaut kas maģisks. Tu biji tādā ritenī iekšā, neko tu neredzi – tikai viesnīcas istabiņu un mēģinājumu –, un te pēkšņi tu esi tā kā Mežaparkā, kaut kur privātmājas dārzā, un visi latvieši, un mēs dziedam kopā. Tādi visādi brīži, kurus nekad nevarēšu aizmirst. Tas vienmēr paliks sirdī, tas ir silti un mīļi. Paldies!

Vai tev ir jau prātā kāds padomiņš, ko nākamajiem Latvijas pārstāvim iedot, kad viņš dosies uz šo piedzīvojumu?

Man ir sagatavots savs referātiņš, kaut ko pieliksim klāt un tad nākamajam, nākamajai vai nākamajiem – lūdzu, re kur, ņemiet vērā, neņemiet vērā. Tas ir atkarīgs no mākslinieka paša. Bet ieteikumi palīdz. Tas ir labi, ka mums ir sava ceļa gājēji pirms tam, tad nākamajam ir iespēja kāpties tālāk, augstāk.  

Kāds bija tas brīdis, kad tevi nosauca kā pirmo pusfinālā?

Tur bija interesanti. Es varu pastāstīt tehniski, kā tas notika – mēs sēdējām, mums blakus sēdēja Austrija, un iepriekšējā dienā notiek mēģinājums. Un viņi jau mēģina ar tām kamerām, tur staigā steady cams – iekarinātā kamera, un ir gaismiņa. Viņi mēģinājumā pieiet pie Austrijas, un tieši tāpat arī mēģinājumā nosauc kaut kur Latviju, un pēkšņi – hopc – pārnāk pie mums. Un tas gājiens no mums bija aptuveni 8 sekundes. Tātad iedomājieties – apmēram 5–6 sekundes viņi stāv pie Austrijas un tad panāk šeit. Un mēģinājumā bija tieši tas pats. Tad, kad mūs nosauca, arī bija tieši tāpat, kamera atnāca un tad, kad kamera pakustējās, divas sekundes pirms es jau sapratu, ka mūs nosauks. Tāpēc, ka viņiem nav, kur paiet vairs. Viss – mēs esam šeit. Jā, tas bija jauks brīdis.

Albuma iznākšanas datums jau zināms?

Albums būs augusta sākumā.