"Ienākot Zaķusalā, televīzijas vestibilā, inerces vadīts, tūlīt iedomājos: "Kur ir mana caurlaide?"" smejas mūziķis. "Tā nu ir sanācis, ka darīšanas ar televīziju un tās cilvēkiem man daudz."
Jubilārs koncerttūres garumā
Taisnības labad jāsaka, ka Ingus jubilāra statusā jau ir teju gadu: tik ilgi turpinās viņa jubilejas koncerttūre "Kā man laiku apvaldīt?".
"Neesmu nekāds lielais svinētājs, tad nu šogad – atsvinu pa visiem iepriekšējiem gadiem," gaiši nosmejas Ingus. "Un nevaru noliegt, patīkamu brīžu bijis daudz, esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem sveicējiem!" saka mūziķis.
"Cik brīvs, tik dzīvs!"
"Cik brīvs, tik dzīvs!" – tā Pētera Brūvera vārdiem Ulmanis atzīstas vienā no koncerttūres dziesmām. Šķiet, līdz ar gadiem un briedumu Ingus iemantojis jaunu cilvēcisku brīvību, atšķirībā no laika, kad viņš bija gluži jauns mākslinieks. Skatoties senos arhīvu materiālus no televīzijas videofonda un vērojot, cik saulaina starojuma auras apvīts mūziķis ir tagad, nudien nākas apstāties pie tāda secinājuma.
"Jaunībā es baidījos būt priecīgs un laimīgs! Toreiz stils bija cits: jo tu dusmīgāks, melnāks, jo labāk! Un šķita, ka arī meitenēm dusmīgie, sliktie puiši labāk patīk," smaida Ulmanis, kam sliktā zēna uzstādījums, šķiet, savulaik veidojis iekšējo konfliktu.
"Taču laiki un stils mainās. Un arī tas, ko izveidojam savā dzīvē un ko saucam par vērtībām. Piemēram, citiem ir daudz naudas. Man daudz naudas nav, bet pats, savām rokām, esmu uzbūvējis māju! Esmu uzbūvējis savu ģimeni. Mums ir labas attiecības ar bērniem, lieliski draugi pa visu pasauli, runājam dažādās valodās," savu piederību apzinātības pasaulei raksturo mūziķis.
"Neprasiet, kā man iet!"
Savukārt citā jubilejas koncerttūres dziesmā Ulmanis mazliet nostalģiski atgaiņājas: "Neprasiet, kā man iet!"
Kā jums šķiet, vai šis norādījums būtu jāņem vērā? Diez vai! – jo kurš gan labāk nekā lielo interviju raidījums "Daudz laimes, jubilār!" (cikla raidījumu skaits mērāms vairākos simtos) zina – ja kāds, atmetot ar roku, smejas: "Neprasiet, kā man iet!" – tad, visticamāk, tomēr to vajag pajautāt.
Ingus atbilde to apstiprina: "Secinājumi ir interesanti: daudzas dziesmas, kas tikušas reanimētas tieši šai jubilejas reizei, man saturiski atvērās ar kādiem citiem, gluži jauniem kodiem nekā savulaik, kad tās rakstīju. Atvēru savu seno radošo pieredzi, un tā kļuva man par sava veida skolotāju, paskatījos tajā ar jaunām acīm."
Tētis ar labo balsi un bailēm no zobārsta
Jautāts par bērnību, Ingus atklāj, ka ir Tūjas zēns: "Mana mamma cēlusies no Gulbenes, tētis – no Burtniekiem, Tūjā viņi radīja ģimeni."
Tētis bijis inženieris un arī vīrs ar muzikālu izjūtu un ļoti labu balsi: "Viņš bija mana vokālā zvaigzne. Vienmēr, kad abi braucām pie zobārstes (tas bija patāls ceļš: līdz Ainažiem) un kad mēs tuvojāmies jūrai, tētis dziedāja: "Jūra, jūra, smaidi mums!" Es tūlīt pievienojos, un mēs abi rāvām vaļā: es tāds mazs puika un mans gados vecākais tētis," smaida Ingus. "Mans tēvs bija izgājis cauri karam, pārdzīvojumiem un ciešanām, vienai rokai pirksti bija norauti, taču – cik jocīgi! – pie zobārsta viņš nevarēja muti atvērt. Par to viņš jokojot komentēja: "Tas man tāds reflekss: mute gluži vienkārši neveras vaļā!"."
Mamma un kasierītes profesijas saldās dienas
Savukārt Ingus mamma strādāja par algu kasieri: "Algas dienās viņai nācās braukt pie vairākām celtniecības organizācijām un cilvēkiem izmaksāt nopelnīto: kā zināms, agrāk visu naudiņu cilvēkiem izmaksāja skaidrā! Tajās dienās mums māja bija pilna saldumiem," bērnības saldās atmiņas raksturo dziedātājs.
Kad mākslas elpa vēl nav pieskārusies
"No agras bērnības vecāki mani visur ņēma līdzi, var teikt, ka uz skatuves biju no mazām dienām: pasākumos kaut ko šeikoju, dziedāju, un visi teica: "Tas tik būs dziedātājs!" Mani gan bieži uztvēra kā jokdari, kaut gribējās būt nopietnākam," savu pirmo muzicēšanas pieredzi raksturo Ingus, atklājot, ka viss turpinājies jau nopietnāk, mūzikas skolā.
"Nomācījos piecus gadus akordeona klasē un domāju: "Kas tas par murgu? Nu pilnīgi nekādā jēgā!" Jo, redz, kaut arī tētis labi dziedāja, es biju audzis parastā ģimenē, māksla nebija man pieskārusies. Es neizpratu, kas ir radošais process un ko māksla vispār dara ar cilvēku? Akordeona spēli izjutu tikai kā piespiedu, nepatīkamu darbu. Kas jādara tā iemesla dēļ vien, ka tev ir dotības," atceras Ulmanis.
"Lūzums notika, kad mēs ar skolotāju Kārkliņu spēlējām duetā vienu intermeco [neliels instrumentāls brīvas formas skaņdarbs; starpposms starp skaņdarba daļām – red.] skolas izlaidumā. Toreiz man pirmo reizi atausa tāda kā apziņa: māksla ir kaut kas – patiesi jēgpilna lieta!"
Ar mulsinošu sapni par skatuvi
Drīz vien jaunā mūziķa interese pagriezusies ģitāras virzienā: "Draugs atbrauca pie manis un parādīja dažus akordus: viņš bija apguvis la, mi mažoru un re minoru. Es sāku trenēties. Mājās bija magnetofons, uzstādīju mazos skaļrunīšus, un tad: vai! Iekšēji jutos kā zvaigzne!"
Tieši šī sajūta: būt mūzikas zvaigznei laikam Ingu aizveda uz Cēsu mūzikas skolu, kur tolaik bija ļoti liels konkurss.
"Seši dalībnieki uz vienu vietu, bet es tiku! Pie tam: ar vislabākajām atzīmēm. Ar ļoti labām atzīmēm es skolu arī beidzu! Aktīvi muzicēju arī paralēli skolai – spēlēju ansamblī "Laurs", kas bija "Lauktehnikas" blice. Vēlāk bija cita grupa "Pasažieri", kas bāzējās Līgatnē. Tas, protams, spārnoja! Un kā mūziķim un puisim no grupas man bija liela piekrišana no meitenēm!"
"Jumpravas" jaunākais dalībnieks
Tieši Cēsu mūzikas skolas laiks saistās arī ar startu lielajiem panākumiem uz Latvijas mēroga skatuvēm: Ingum tiek izteikts piedāvājums muzicēt grupā "Jumprava", viņš kļūst par grupas jaunāko dalībnieku: "Es pats nemaz tā nebiju iecerējis, bet toreiz [Aigars] Voitišķis man piezvanīja, sakot: "Klausies, Ingu, man šķiet, tevī kaut kas briest!""
Drīz vien Latviju pāršalc lipīgā dziesmiņa "Mākonis", kam jaunais, talantīgais Ulmanis bija sarakstījis gan mūziku, gan tekstu:
"Starp lielajiem radiem un kaimiņiem
Slīd mākonis – lielībnieks mazs
Un stāsta, ka samērcēt saulīti
Tam nebūtu itin nekas.
Ka lietu un pērkonu sūtīšot,
Ar zibeņiem mētāsies tas.
Lai nesmaida radi un kaimiņi,
Nemaz jau viņš neesot tik mazs (…)"
Nav šaubu, ka Ingum, līdzīgi kā mazajam Mākonim, vajadzēja labu devu drosmes un pārgalvīgas provokācijas, lai savu mazā brāļa statusu apliecinātu ne tikai grupas biedriem, bet arī skatītājiem.
"Joprojām smieklīga šķiet mana tā laika frizūra!" seno dziesmas "Mākonis" koncertfragmentu skatoties, iesmej mūziķis. "Žakete gan nav mana, tādu es nekad nevilktu, bet botiņas ir manējās! Tās gan varēja būt baltākas, bija jau gana kalpojušas."
Iemuzicējot ceļu Atmodai
"Tolaik "Jumprava" bija laba līmeņa, profesionāli varošs ansamblis. Klausoties vecos koncertierakstus, to varu apgalvot: viss ir tīri, ir labi," secina Ingus.
"Mūsu koncerti bija arī ļoti izaicinoši tā laika varai: "pa papīra kāpnēm", "tanki starp kvartāliem kārtību ieved", "pasaules durvis ir ciet" – dziesmu teksti to apliecina. Mēs dziedājām arī padomju varai nepieņemamus reliģiskus tekstus. Var pat teikt, ka mūsu iekšējā Atmoda sākās agrāk nekā lielā, visu mūsu kopējā: koncerti ar revolucionāriem un izaicinošiem tekstiem skanēja jau 1985. gadā," stāsta mūziķis.
"Tolaik vēl neviens nebija gājis ar karogiem pie Brīvības pieminekļa, vēl nebija skanējusi "Dzimtā valoda" grupas "Līvi" izpildījumā, taču mūsu koncertos jau bija lielas provokācijas, cilvēki to sajuta, milicijas mašīnas gāza riņķī," atceras mūziķis, kas, gadiem cauri, šķiet, sekmīgi ticis galā ar ne mazāku izaicinājumu: izkarojis arī savu privāto, cilvēcisko brīvību.
"Nekad neesmu nožēlojis, ka aizgāju no grupas. Tolaik tas bija milzīgs izaicinājums: aiziet no grupas. Lēmuma nopietnībā tas līdzinājās lēmumam aiziet no sievas. Toreiz mēs ar Voitišķi aizgājām abi. Viens otru iedrošinājām to paziņot grupai, kas, protams, bija ļoti pārsteigta, ka abi esam izlēmuši ko tādu," nozīmīgo brīdi atstāsta Ulmanis. "Jāatzīst, ka pēc tam, nākamie desmit gadi, man bija sūruma un grūtuma pilni. Biju uzkāpis visos iespējamos tempļos, kur tolaik varēja uzkāpt. Un lai pēc tam tiktu atpakaļ? – tas nebija tik vienkārši."
