"Mūzaīka"
Mūzika, šķiet, ir pāri visiem Zigmara dzīves mozaīkas fragmentiem, taču vērīgs lasītājs grāmatas nosaukumā ieraudzīs arī vārdu "mūza", kas ir ne tikai viņa dzīvesbiedres Mirdzas Zīveres producēšanas kompānijas nosaukums. Visdrīzāk, tā ir Mirdza pati, ar ko Zigmars izveidojis zelta tandēmu vairāk nekā 40 kopdzīves gadu garumā, dalot gan privātās, gan profesionālās dienas un nedienas.
Grāmata ir, citējot Māru Zālīti, tāda pati kā Zigmars: īsta, autentiska, ar lielu tiesu humora un pašironijas. Tā ir arī Zigmara acīm skatīts laikmeta dokuments un kultūrvēsture, kurā Liepiņš sev raksturīgajā manierē lietas un personas sauc īstajos vārdos.
Grāmatas tapšanā komponistam palīdzējusi literārā redaktore Gundega Blumberga. "Jūs zināt, ka bieži grāmatas par mūziķiem raksta žurnālisti, bet Zigmars pats sarakstīja grāmatu no pirmās līdz pēdējai rindiņai, viņam ir bagāta valoda un lieliska stila izjūta. No manis tur ir tikai kāds komats, kāds daiļvārdiņš," smalkjūtīgi komentē pieredzes bagātā redaktore. "Un, ja man kā patiesi ir žēl, tad tā, ka šī laikam ir un būs viņa vienīgā grāmata."
Zigmars, klausoties Gundegas vērtējumā, apstiprina, ka, visticamāk, rakstīšanu gan neturpinās, taču savai redaktorei uzreiz izsaka komplimentu: "Mums ar Gundegu, kā saka, sakrita fāzes, mēs abi esam tieši. Viņa, starp citu, sākumā man teica: es šo grāmatu paņēmu redaktorēt tā iemesla dēļ, ka gribēju zināt, vai tavā vārdu krājumā ir vairāk nekā 1000 vārdu. Izrādījās, ka ir. Bet viņa ir gudra, viņas kontā ir vairāk nekā 200 grāmatu redaktūru, tāpēc katrs labs vārds no viņas man ir kā medus, tas man ir tiešām svarīgi."
Blumberga raksturo abu apmēram gadu ilgušo sadarbību ļoti lakoniski. "Tā bija liela bauda par mazu naudu!" smejas redaktore, piemiedzot ar aci, "literārajiem redaktoriem jau, zināt, neko daudz nemaksā!"
Raksta ne tikai Zigmars, arī Mirdza
Citās noskaņās nekā grāmata ir Zigmara dzimšanas dienas koncertu sērija mūzikas namā "Daile" ar nosaukumu "Par svarīgo"; pamatu veido gluži jaunas Zigmara dziesmas Mirdzas izpildījumā, un daļai no tām Zīvere ir arī vārdu autore. Koncerta laikā, piesakot jauno programmu, Liepiņš gari neizplūst: "Tagad rakstu ne tikai es, bet arī Mirdza." Intervijā viņš pastāsta vairāk: "Parasti gan rakstu uz gataviem dzejoļiem. Šoreiz otrādi. Ilgi nevarēju atrast tekstu autoru, kaut kā negāja. Mirdza pamēģināja, un man šķiet, ka sanāca ļoti labi."
"Par svarīgo" – tās ir dziesmas par lielajām vērtībām: bērniem, ģimeni, mammu, svarīgu tikšanos, arī suni, kas, Mirdzasprāt, "ir tāds pats ģimenes loceklis kā visi citi". Viena no smeldzīgākajām kompozīcijām, ar nosaukumu "Pianists", šķiet, veltīta Zigmaram pašam, kaut gan Mirdza atgaiņājas, teikdama, ka tik tieši tas neesot domāts. Ej nu zini, mākslā robežas novilkt grūti un arī nevajag.
Tas, kas gan ir skaidrs, ka komponists savā 70. dzimšanas dienā, sarīkodams veselu koncertu sēriju dažādos žanros, joprojām ir dzirkstošs un enerģisks, kaut gan pats komentē, ka, ja no kā baidās, tad no tā, ka varētu kļūt slinks un garlaicīgs. Šķiet, ka viņam tas nedraud, jo, pirmkārt, mūžīgais talanta motors to nepieļauj. Un otru iemeslu min Gundega Blumberga: "Ja kāds cilvēks 70 gadu vecumā joprojām ir tik dzirksteļojošs, tad es teiktu: meklējiet sievieti! Šajā gadījumā – tā ir Mirdza."
Ģimenes kardināls – Mirdza
Jautāts, kas ir dārgākais no viņa īpašuma, Liepiņš bez domāšanas atbild: "Mana sieva." Un pēc sekundes piebilst: "Un bērni."
Gan Zigmars, gan īpaši Mirdza gadiem cauri dažādos raidījumos apliecinājuši: ģimene ir galvenais, tā ir prioritāte pāri visam. Liepiņš viennozīmīgi ir līderis, ģimenes galva, lietu izvedējs, bet Mirdza, viņu dēla Jāņa vārdiem runājot, ģimenes kardināls, vērtību turētāja.
"Satikāmies pie Paula, "Modo". Abi bijām jau precējušies. Sākumā likās: nekas nopietns, bet pēkšņi vienā brīdī tu saproti, ka tas ir ļoti nopietni… Reizēm tā mēdz notikt: apstākļi ir stiprāki par tevi pašu," vairāk nekā 40 gadu senus notikumus kādā no LTV arhīva raidījumiem savulaik raksturojusi Mirdza.
Zigmars, tāpat kā Mirdza, saka, ka gatavu formulu veiksmīgai kopdzīvei nav:
"Tā ir tiesa, mūsu laulība nekad nav bijusi uz izjukšanas robežas. Nekad. Bet neko jaunu nepateikšu: savstarpēja cieņa un mīlestība ir visa pamatā.
Ja kaut kas nesaskan, strīdēties jau sanāk, bet kaut kā ir jāatrod kopsaucējs. Nu nevajag uz savu pastāvēt līdz galam. Ja jūs domāsiet: taisnība ir tikai man, tad ir "sveiki"! Kā tajā ebreju anekdotē par karotītēm: kaimiņu ģimenes viesojās viena pie otras. Pēc viesībām pēkšņi – pazudušas sudraba karotītes! Nu notiek vainošana, ka, redz, ciemiņi nozaguši. Pēc tam karotītes turpat mājās vien atrodas, bet tikties vairs nevar. Kāpēc? Jo atrasties jau atradās, bet tāds rūgtums paliekot!" smejas Liepiņš. "Tā ir arī laulībā, tas rūgtums uzkrājas. Un ar to ir jātiek galā. Nu, kaut vai jāuztaisa vakariņas, un būs jau labi… Un var bez karotītēm, ar dakšiņām ar būs labi."
Meita Zane
Meita Zane. Kādreiz Liepiņa, tagad Kursīte. Zigmars ir priecīgs: viņš ir jau vectētiņš. Zani, atšķirībā no brāļa Jāņa, kas nozīmīgos brīžos labprāt atsaucas kādai sarunai, uz interviju pierunāt ir izaicinājums. Viņa laipni atsaka: kādēļ tērēt savu dzīvi liekai publicitātei? Savulaik ne reizi vien kopā ar vecākiem kāpusi uz lielās skatuves, Zanei ir laba muzikālā dzirde, tētis viņai pat bija sarakstījis dziesmiņu sēriju "Zanes dziesmas", kas kasetes formātā skanēja ne vienā vien mājā, taču meita pēkšņi pārdomāja. Aizbrauca studēt uz Birmingemu. Tagad gan ir atpakaļ Latvijā, darbojas tūrisma jomā, un, kā Zigmars saka: "Ir labi izglītots melomāns, kas nodarbojas ar pavisam citām lietām."
Šoreiz, tēta dzimšanas dienas sakarā, Zane tomēr atnāk. Un – viņa ir lieliska runātāja! Stāstu pērles birst cita pēc citas.
"Tētis ir tētis – vienmēr bijis lielais un stiprais. Cilvēks, kam var prasīt padomu, un viņam tas vienmēr arī ir.
Ja viņš saka, ka izdarīs, tad arī – vienmēr izdarīs, viņam ir idejas, stingrs viedoklis…" Zane nenoliedz, ka Liepiņa vēriens, mērķtiecība, radošums un līderība ir veidojusi viņas vīrišķības standartu. "Mēs ar brāli domājām, kādu stāstu varētu dzimšanas dienā pastāstīt no mūsu bērnības kopā ar tēti. Un tad atcerējāmies, kā viņš mūs vasarās Pitragā, kur mums bija vasaras mājiņa, veda ar mašīnu uz jūru peldēties. Tētis uzlika savu mīļāko mūziku, un mēs klausījāmies. No klusākā uz skaļāko, arvien skaļāk un skaļāk… Un tas piedzīvojums, kā tētis mūs veda uz jūru, tas bija lielāks nekā pati jūra…"
Zane dalās arī citos bērnības stāstos, bet, jautāta par jubilejas vēlējumu, atbild mīļi un vienkārši: "Novēlu veselību, tas ir pats galvenais… Jo mīlestība jau tev ir."
Dēls Jānis
Dēls Jānis piedzima rokoperas "Lāčplēšis" laikā – 1988. gadā. Mums visiem šis bija nozīmīgs gads, bet Zigmaram jo īpaši: "Lāčplēsi" viņš uzskata par savu, šķiet, nozīmīgāko opusu ne tikai paša darba dēļ, bet tā milzīgā izaicinājuma – būt vai nebūt brīvai Latvijai – konteksta dēļ, kurā rokopera "Lāčplēsis" bija, šķiet, vēl līdz galam nenovērtēts fenomens. Zigmara sākotnējā doma bija apvienot rokmūziķus, bet mērogs pastiepās visas Latvijas robežās. Kāds īpašs spēks, sargeņģelis stāvēja tam visam klāt.
Tādā brīdī pasaulē nāca Jānis. Toreiz "Lāčplēša" libreta autore Māra Zālīte uzdāvināja Zigmaram un Mirdzai dzejoli "Mātes karogs". Tikko svaigu, rokrakstā. Ar vēstījumu, ka vislabākais karogs pasaulē ir maza bērna autiņš. Toreiz, kad pamperu vēl nebija.
Tagad dēls ir izaudzis no mazā Jānīša par lielu, un ne tikai fiziski. Kā nu ne – viņš ir pasaulē pieprasīts diriģents, tagad strādā Vācijā, ir mērķtiecīgs profesionālis, kam tēvs ar prieku uztic savus lielos akadēmiskos opusus. "Viņš katru manu kompozīciju vērtē nevis emocionāli, bet profesionāli. Viņš var ieraudzīt kļūdas orķestrācijā, var vērtēt formu. Es labprāt paklausos, jo man viņa viedoklis ir svarīgs," ar nosvērtu gandarījumu komentē Zigmars.
Arī Jānī jaušama sevi pierādījuša profesionāļa nosvērtība. "Es nesaistīju savu dzīvi ar mūziku tēva dēļ, bet gan tāpēc, ka to gribēju es pats. Es to zināju no bērnības," komentē Jānis un nosmaida: "No komponēšanas gan esmu atturējies tāpēc, ka to dara tēvs."
Raidījumā tēvs un dēls smejoties atceras gadījumu par pirmo un vienīgo pērienu, taču galvenais un nozīmīgākais ir stāsts par to, kas tikai vēl būs. Proti, par liturģiskā lieldarba "Mesa" pirmatskaņojumu, ko iestudējis un diriģēs Jānis Liepiņš un kas ir arī Zigmara jubilejas dramaturģijas centrālais notikums.
"Mesa 2020"
Zigmars ir priecīgs par gluži vai zvaigžņoto "Mesas" izpildītājmākslinieku sastāvu: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris "Latvija" diriģenta Māra Sirmā vadībā, ērģelniece Iveta Apkalna, vijolniece Kristīne Balanas, solistes Inga Šļubovska un Ilze Grēvele-Skaraine un diriģents Jānis Liepiņš.
Būdams lielo projektu un izaicinājumu cilvēks – ne tikai komponists, bet arī uzņēmējs, liela mēroga vadītājs, saimnieks, Liepiņš ir piedzīvojis situācijas, kurās neredzamā pasaule ir ne tikai liecinājusi par savu klātbūtni, bet glābusi noslēpumaini pārsteidzošā veidā. Liepiņš nav tik augstprātīgs, lai to nepamanītu un nenovērtētu.
Starp citu, kādreiz viņš ir teicis, ka ir mazāk ņēmējs, vairāk audzētājs. Un tā nav lielīšanās. Ar tādu sajūtu viņš dzīvo. Grupa "Opus", "Radio SWH", opera, paša lielie opusi, ģimene un galu galā dārzs, par ko viņš ironizē un smejas, taču visam, kam viņš ķeras klāt, tas izaug. To nevar noliegt. Atstāt puspabeigtas lietas nav Liepiņa garā.
Ķēpāšanās ar tomātiem
"Es tomātus audzēšu arī nakāmgad, jo man tas process patīk vairāk nekā ēšana," Liepiņš smejas, ieraudzījis raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" radošās grupas izvēlētos arhīva materiālus ar siltumnīcu un tomātu dobēm komponista vasaras mājā. "Tā ķēpāšanās ir liela, es jau domāju, ka šogad nekas neizaugs, gurķi aug labāk, jo es tomātiem maz laika veltīju. Vispār tomāti ir džungļu un meksikāņu augs, kam patīk siltums un specifiksi apstākļi. Bet mums, latviešiem, ir kaut kāds trakums uz tiem tomātiem: audzējam siltumnīcās, pūšam un mēslojam."
Komponists stāsta, ka divus gadus audzējis arī kartupeļus, taču nākamsezon iepauzēšot, zemei esot jāatpūšas. "Mana saimniekošana dārzā jau katram kaut mazliet cienījamam mazdārziņa īpašniekam izraisīs smaidu. Kaut arī mans tēvs, mūziķis Jānis Liepiņš arī pensijas vecumā pievērsās dārzkopībai, tomēr man nav tādu ģimenes tradīciju, es esmu pilsētnieks pēc būtības," atzīst Liepiņš.
Pats rakstu, pats raudu
Tikties ar Zigmaru allaž ir interesanti, ap viņu vienmēr ir jauda. Taču visi žurnālisti arī zina, ka ar viņu ir jācīnās, jo viņš bieži ir kritiski tiešs un prasīgs, pat negants. Ja tu nevari noturēties vētrā, tad tikšanos ar Zigmaru labāk nemeklē. Tomēr šajā nešpetnumā ir liela daļa šarma un cilvēcības. Jo viņš, tāpat kā no sevis, arī no citiem pieprasa kvalitāti. Ja to ierauga, novērtē. Un galu galā – viņu var sasmīdināt, jo viņam ir laba humora izjūta.
Par sevi un radīšanas procesu viņš izteicies arī tā:
"Ja gribat, es varu būt arī sentimentāls. Pats rakstu, pats raudu."
Un, ja tā paironizē komponistam pretī, tad ir jau arī, par ko. Kvazimodo ārija par Esmeraldu vien ir ko vērta! Vai dziesma par brīnumiem: "Tu, kas gribi cīnīties, neaizmirsti brīnīties!"
"To jau var visādi tulkot: ka tu vari brīnīties, kāds vājprāts ir apkārt. Vai arī par to, cik pasaulē ir daudz brīnišķīgu lietu," saka Zigmars Liepiņš. "Un es joprojām brīnos par daudz ko."
Zigmara Liepiņa 70. jubilejas programma LTV
Jubilejas vakarā, 14. oktobrī, plkst. 21.05 LTV1 un REplay.lv būs skatāms raidījums "Daudz laimes, jubilār!". Andreja Volmāra un Zigmara Liepiņa sarunā komponists atklāsies vērtībās, ko pats sauc "par svarīgo" un grāmatas "Mūzaīka" iedvesmotos aizraujošos stāstos, ko gribēsies klausīties vēl un vēl.
Vakara turpinājumā plkst. 21.45 gaidāma koncerta "Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš. Par svarīgo", kas notika mūzikas namā "Daile", televīzijas pirmizrāde.
Sestdien, 15. oktobrī, LTV1 būs iespēja klausīties un skatīties visām paaudzēm iemīļotās Rozes Stiebras animācijas filmas ar Zigmara Liepiņa mūziku – plkst. 9.50 "Ness un Nesija", plkst. 10.50 – "Sēž uz sliekšņa pasaciņa", plkst. 11.00 – "Skatāmpanti".
Savukārt vakarā plkst. 22.00 – mākslas filma "Vajadzīga soliste", kurai Zigmars Liepiņš ir ne tikai mūzikas autors, bet arī iejuties estrādes dziesmu konkursa vadītāja lomā.
Atzīmēt jubileju turpināsim 23. oktobrī, kad plkst. 13.30 izskanēs "Zigmara Liepiņa jubilejas koncerts" no Latvijas Nacionālās operas un baleta nama. Programmā iekļauti trīs lieldarbi. Pirmais no tiem ir "Koncerts vijolei", kas veltīts komponista tēvam un pirmatskaņojumu piedzīvoja Paulas Šūmanes, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un komponista dēla Jāņa Liepiņa interpretācijā pirms desmit gadiem. Šoreiz uz Operas skatuves citiem māksliniekiem pievienosies spožā un pasaulē pieprasītā vijolniece Kristīne Balanas.
Otrais lieldarbs būs svīta "Sarkanais mežs", kura mūzika veidota no populārajam seriālam komponētajiem motīviem un kas pirmatskaņojumu Jāņa Liepiņa lasījumā piedzīvoja 2022. gada "Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā".
Koncerta noslēgumā gaidāms pirmatskaņojums lieldarbam "Mesa 2020", kas tapusi pandēmijas pirmajā posmā, kad komponists ar saviem tuvākajiem pārcēlās uz ģimenes piejūras namu Ģipkā un sajuta impulsu rakstīt sakrālu lieldarbu. Mesas atskaņojumam Jāņa Liepiņa prasmīgajā vadībā izvēlēti lieliski spēki: neatkārtojamā ērģeļspēles zvaigzne Iveta Apkalna, Valsts akadēmiskais koris "Latvija", senās mūzikas ansamblis "Schola Cantorum Rīga", Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kā arī solobalsis Ilze Grēvele-Skaraine un Inga Šļubovska.
