Katrs korists pie sava mikrofona
"Krastā saviļņots" radies Kristapa uzticības pilnā sadarbībā ar kora "Anima" diriģenti Lauru Leontjevu: "Laura man teica: raksti, ko gribi, es tad tālāk domāšu, ko ar to darīt." Es, parasti pieradis, ka man jāiekļaujas kāda liela projekta stingros noteikumos, biju ārkārtīgi laimīgs," smaida Kristaps.
"Pats esmu uzaudzis Dārziņskolas korī, un tā ir tāda sena, arhaiska vienība. Komponējot daudz laika pavadīju uz mājas trepītēm – pīpējot un domājot. Dienām. Izdomāju, ka katru kora dziedātāju pielikšu pie mikrofona."
"Ja neko nevajag, tad zvani!"
Gandarīts par novatorisko opusu ir ne tikai komponists, bet arī kora "Anima" diriģente Laura Leontjeva, kura, šķiet, katru noti ne tikai diriģē, bet izdejo: "Ne tikai es uzticējos Kristapam, arī viņš, sniedzot man notis, ļāva pilnīgu radošo brīvību. Mēs pietiekoši labi pazīstam viens otru, un, starp citu, ne tikai radošā ziņā vien: dodoties daudzos koncertceļojumos uz ārzemēm, esmu iepazinusi Krišu arī kā lielisku cilvēku, kas prot galanti rūpēties. Pats būdams pie automašīnas stūres, viņš mums, līdzbraucējiem, ne reizi vien ir sagatavojis dzērienu dažādību, kā arī dažādas uzkodas."
Šis ir gadījums, kad abi mākslinieki – un tai skaitā arī viss koris "Anima" – ir laimīgi būt pie kaut kā novatoriski jauna tapšanas un, kā tautā mēdz teikt, atrodas uz viena viļņa, kad joks šķeļ joku: "Šķiroties mēs ar Krišu bieži viens otram sakām: "Ja neko nevajag, tad zvani!"" smejas diriģente Laura.
Trenējot gammas Lielās ģildes skatuves dežūrgaismās
Jāsaka gan, ka Kristaps šādā muzikālā un radoši lādētā vidē audzis jau kopš bērnības: abi vecvecāki bija operas dziedoņi Zelma un Pēteris Krievkalni, savulaik uzstājušies ne tikai uz Baltā nama skatuves, bet arī Latvijas Radiofonona tiešraidēs. Radioieraksti diemžēl ugunsgrēkā gājuši bojā, taču vecvecāku klavieres, pie kurām mazajam Krišiņam bieži nācās sēsties, joprojām ir labā atmiņā: "Ar klavierēm man ir attiecības, gluži kā ar dzīvu personu: no dziļa naida (skolas laikā) līdz lielai mīlestībai tagad," komentējis pats mūziķis.
Taču vēl nozīmīgākas Krievkalnam, šķiet, ir Lielās ģildes klavieres, – arī pie tām nācies daudz vingrināties: "Mana mamma Kristīne Krievkalne strādāja Filharmonijā (tagad Lielā ģilde – red.), es bieži devos pie mammas uz darbu un tur, uz skatuves, dežūrgaismās trenēju gammas. Šai skatuvei manā sirdī joprojām ir īpaša vieta," atzīst mūziķis.
Māra Krievkalne un ceļš uz vieglās mūzikas skatuvi
Krievkalnu dzimtas koka zari ievijas ne tikai akadēmiskās mūzikas žanrā, tie aizsniedzas arī uz latviešu vieglās mūzikas pirmsākumiem. Proti, sešdesmitajos gados Latvijas Radio meiteņu ārštata ansamblī dziedāja skaista meitene ar samtainu altu Māra Krievkalne, kas bija mazā Kriša mammas Kristīnes māsa.
Līdz ar septiņdesmitajiem gadiem Māra sāk uzstāties kā solo māksliniece, kā arī duetos ar Ojāru Grinbergu, Zigfrīdu Račiņu, Andreju Lihtenbergu un Ēriku Kamarūtu, kļūdama par vienu no vadošajām un skatītāju iemīļotām dziedātājām. "Neļķu ugunīs", "Džambulaja", "Māsa Gauja" – ir dziesmas, kas Krievkalnes un viņas partneru labi nostādīto balsu dziedājumā joprojām viegli ataust atmiņā un raisa patīkamas sajūtas. Māra tikusi aicināta arī daudzu mūzikas konkursu žūrijās, tai skaitā Latvijas Televīzijas projektā "Meklējam solistus", kurā pirmo reizi instrumentālās grupas priekšgalā stājās kāds jauns, garmatains, diezgan izstīdzējis taustiņnieks, kura vārds plašākai publikai neko daudz neizteica – Kristaps Krievkalns. Bet tieši šo notikumu savā biogrāfijā nu jau pieredzējušais mūziķis atzīmē kā savas radošās karjeras sākuma punktu.
Garais sadarbību saraksts
Šodien Krievkalna profesionālo sadarbības partneru un draugu saraksts ietver gan jaunos, gan daudz pieredzējušus māksliniekus. Saraksts ir ļoti garš, – tajā ir gan solisti, gan komponisti, gan mūzikas producenti. Starp tiem: Aija Andrejeva, Ginta Krievkalne, Normunds Rutulis, Ingus Pētersons, Uldis Marhilevičs, Zigmars Liepiņš, Miks Dukurs, Dons, Marija Naumova – tie ir tikai daži no mūziķiem, kas strādājuši Kristapa studijā.
Kas tāds, ko skolā nevar iemācīties
Šķiet, Krievkalna talants slēpjas viņa raksturā, profesionālajā elastībā un daudzpusīgumā: spējā strādāt ļoti dažādos žanros. Kristaps saprot ātri un allaž atrod oriģinālu muzikālo atslēgu.
Dziedātājs Normunds Rutulis konstatē, ka "tas ir kas tāds, ko skolā nevar iemācīties!" –, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Krievkalnu sadarboties aicinājuši arī citu mākslu, piemēram, teātra cilvēki: Kristaps piedalījies Nacionālā teātra izrādēs "Vadonis" un "Parīzes Dievmātes katedrāle", kā arī komponējis mūziku Leļļu teātra izrādēm: "Ronja – laupītāja meita", "Īkstīte" un Liepājas Leļļu teātra izrādei "Sniega karaliene".
