Talantīgais dejotājs ar dievišķu jaunradītāja talantu
Mūsu skatuviskās tautas dejas tradīcija izaugusi no ļoti prasīgās baleta tradīcijas – arī Jānis Ērglis ir kādreizējā baleta solista, Valsts deju ansambļa "Daile" mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfa Ulda Žagata skolnieks, un, starp citu, vēlāk šos amatus no Lielā skolotāja – kā Ērglis dēvē Žagatu – "Dailē" arī mantojis, pats kļūdams par profesionālā valsts deju ansambļa māksliniecisko līderi.
Raksturojot Ulda Žagatas nozīmi, dejas profesionāļi mēdz teikt, ka Žagata tautas dejā ir tas pats, kas Raimonds Pauls "vieglajā" mūzikā. Savukārt Jāni Ērgli kolēģi sauc par cienīgu Žagatas tradīcijas turpinātāju un horeogrāfu "ar dievišķu jaunradītāja talantu".
Taču viss sākās ar dejošanu, un, ja kāds gribētu saskaitīt Jāņa Ērgļa izdejoto soļu garumu uz dažādām skatuvēm, visticamāk, tas būtu daudz garāks nekā attālums līdz viņa slavenās dejas prūšu zemei, savukārt viņa radīto deju kopskaits sliecas pāri 200.
"Es izjāju prūšu zemi" zvaigžņu stunda
"Šogad bija pirmā reize, kad deja izskanēja lielajos svētkos," par savu populārāko deju stāsta Ērglis. "1998. gadā es sāku vadīt "Teiksmu", un 1999. gadā uztaisīju "Prūšu zemi" cikla ietvaros, kas ir divu jauniešu mīlas stāsts, kurā deja par prūšu zemi ir brīdis, kad puisis brauc pie savas līgavas.
Ērglis ir priecīgs, ka deja, kaut arī vēlu, taču ieguvusi tādu atsaucību tautā: "Stāsts par dejas popularitāti sociālajos tīklos tikai viens no daudzajiem," smejas horeogrāfs, kuru vēl vairāk iepriecinājis fakts, ka deju, gluži kā kādu sociālo akciju, izdejojuši dažādu profesiju pārstāvji: "Piemēram, ugunsdzēsēji, policisti un citu profesiju pārstāvji, kā arī cilvēki kāzās. Nemaz nerunājot par mūsu sadraudzības ballītēm pēc koncertiem: tiklīdz atskan šī patiešām maģiskā Ainara Mielava mūzika, puišiem ir alkas dejot," komentē Jānis Ērglis un turpina: "Kāpēc? Kas tas tāds ir? – es sev uzdevu jautājumu. Visticamāk dejas un mūzikas sintēze, jo horeogrāfija man radās, pateicoties Mielava lieliskajai mūzikai, viņa balss aicinājumam – tā mani iedvesmoja tik ļoti, ka horeogrāfiju uzlikt vairs nebija problēma. Tagad tā tik ļoti ir aizgājusi tautā, ka citkārt televīzijas diktori to piesaka nevis kā manu, bet kā tautas deju, un var teikt, ka es to vairs neasociēju ar sevi, tā ir folklorizējusies."
Dēls un kolēģis Dāvis Ērglis
Savs stāsts par slaveno deju ir arī Jāņa Ērgļa dēlam, nu jau profesionāli izglītotam horeogrāfam, joprojām deju kolektīva "Teiksmas" dejotājam un repetitoram, kas apstiprina tēva teikto, ka neviena "Teiksmas" ballīte nepaiet bez "Prūšu zemes": "Izdzirdot mūziku, visos grupas vīros rodas vēlme celties un iet deju laukumā, lai ar vīrišķīgu jaudu izbaudītu šo deju, savukārt meitenēm acis arī iedzirkstas priekā, skatoties puišu dejā, tas mūs visus kaut kā savieno. Starp citu, deja ir ļoti vienkārša, to var izdejot ikviens, un tas ir labi," apstiprina Dāvis. Patiešām! Kā gan citādi tā būtu varējusi izplatīties visdažādāko jomu pārstāvju vidū?
Ērglis, juniors: par "Prūšu zemi" un kurioziem
Pēc raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" aicinājuma, Dāvis Ērglis dalās atmiņās no bērnības: "Es biju mazs puika, kad tēvs radīja šo deju, izdejojot tās soļus un veidojot horeogrāfiskos zīmējumus. Tas notika mūsu mājās, es to labi atceros. Tas mani ļoti iedvesmoja, un es saviem draugiem, citiem puikām, kas bija atnākuši ciemos, liku dejot šo deju," smejas Dāvis. "Biju tēvu vērojis mēģinājumos un treniņos, un pamanīju, ka arī man patīk komandēt, un izliku šo savu emociju uz saviem draugiem."
Jānis, klausoties dēla videostāstījumā, arī atceras šo brīdi: "Toreiz nevarēju saprast: Dāvja istabas durvis bija aiztaisītas, aiz tām – tāda dunoņa, domāju: ko tie puikas tur ņemas? Dāvis toreiz vēl bērnudārzā gāja. Mēs ar sievu pavērām durvis: visi lec "Prūšu zemi" (smejas). Es biju pārsteigts: un ne tik daudz, ka viņš izrīko citus puikas, jo to viņš bija redzējis, uz mani skatoties. Bet vairāk par to, ka tie draugi viņu arī klausa."
Izcils skolotājs
Dēls, mantojis ne tikai tēva uzvedības modeļus, Dāvja sejā var nolasīt arī Jāņa Ērgļa vaibstus, – atzīst, ka viņam ļoti patīk tēva stingrā, vīrišķīgā balss, kā arī tas, ka viņam var uzticēties: "Tēvs vienmēr man ir bijis blakus, nekad man nav bijis vientuļi. Ilgus gadus nopietni trenējos basketbolā, un viņi, abi ar mammu vienmēr ieradās uz manām spēlēm, neskatoties uz tēva lielo aizņemtību. Tēvs ir arī izcils skolotājs, kas nekad neko nedarīja manā vietā. Piemēram, ja ritenim nokrita ķēde, viņš parādīja, kā vajag uzlikt. Noņēma ķēdi un lika mēģināt man pašam, sakot: "Darīsi pats, tad viss izdosies!""
"Teiksma"
Tautas deju ansamblis "Teiksma" ir viens no vecākajiem Latvijā, pagājušajā gadā tam apritēja 75. Interesanti, ka tas ir dzimis vienā gadā ar Deju svētkiem. Jubileja tika atzīmēta ar ansambļa vadītāja Jāņa Ērgļa iestudējumu "Trejdeviņas spēles", par ko horeogrāfs saņēma "Dejas balvu 2021-2022", kas ir augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā, ko piešķir reizi divos gados par sasniegumiem jauniestudējumu un dejas notikumu radīšanā, pedagoģiskajā un pētnieciskajā darbā.
"Teiksma" savulaik dibināta kā Vagona rūpnīcas deju kolektīvs tālajā 1946. gadā. Māksliniecisko līmeni kolektīvs uzaudzēja, kad to sāka vadīt Viesturs Tīle, no kā Ērglis kolektīvu arī pārmantoja: "Mana doma bija būvēt kārtīgu mašīnēriju, kurā iesaistītas visas paaudzes, lai var dejot gan vecāki, gan bērni, gan lielie bērni – jaunieši. Tas nozīmē veidot ļoti ģimenisku vidi: lai ģimene var būt kopā arī kolektīvā. Un arī ietu kopā pārgājienos, sportotu. Tas ir arī izdevies. Vajag vēl tikai senioru grupu," atklāj "Teiksmas" līderis, kas radījis ne tikai māksliniecisku spēcīgu, bet arī ļoti sirsnīgu, savstarpēji palīdzošu, tradīcijām bagātu dejotāju apvienību.
"Labs cilvēks" – tā ir vai nav profesija?
Saprotams, ka "labs cilvēks nav profesija!", kā liecina senais teiciens, taču nenoliedzami, ka ikviena cilvēka personība ietekmē viņa radītos darbus. Un kā vēl! "Jānis ir ļoti ģimenisks," atzīst viņa sieva Aija Ērgle. "Ģimene viņam nozīmē visu! Ne velti viņš tādu vidi veido arī deju kolektīvā!"
Nav jāšaubās par Ērgļa sievas teiktā patiesību, jo Ērgļu pāris paši ir tam apliecinājums: abi ar Jāni gadiem ilgi dala ne tikai ģimenes pienākumus vien, Aija ir repetitore arī "Teiksmā".
"Daile"
Aija un Jānis satikās valsts deju profesionālajā ansamblī "Daile", ko vadīja skatuviskās dejas leģenda, izcilais horeogrāfs Uldis Žagata. Gan Aija, gan Jānis bija pieraduši pie dzelžainas disciplīnas, jo, ikdienas dzīvē būdams lielisks un sirsnīgs cilvēks, profesijā Žagata necieta vārdus "nevaru!" un "man nav laika!": "Tādu iebildumu vienkārši nedrīkstēja būt," smejoties atceras Ērglis. "Viss bija jāizdara visaugstākajā līmenī. Žagata nāca no baleta vides, un viņa prasības mākslā bija ļoti augstas," atceras Ērglis, kas Lielā skolotāja iedoto kvalitātes latiņu centies noturēt arī savā mākslā.
Mīlestība
"Dailē" Ērglis satika arī savu sievu Aiju: "Līdzīgi kā Uldim Žagatam, man visu mūžu ir viena sieva," smejas Ērglis un stāsta, ka lēmumu par precībām pieņēmis ļoti ātri: "Padomju laikā "Dailei" jaunās programmas bija jāatrāda komisijai, filharmonijas vadībai, kas tās varēja arī nepieņemt. Kādā reizē komisija jau sēdēja zālē, un balkonā ielaida mūs, jaunos dejotājus. Es ieraudzīju meiteni un nodomāju: viņa būs mana sieva! Un tā arī notika!"
Ļoti iespējams, ka viens no Ērgļu laulības veiksmes iemesliem ir viņu darba tikums, disciplinētība un spēja piemēroties, ko pieprasīja "Daile", taču laimes formulu, protams, nezina neviens: "Mums nav garlaicīgi: mēs strādājam vienā kolektīvā, un, kad es dalos savās domās, man ir pretī ir cilvēks, kas mani saprot. Sievu varu saukt par savu draugu. Starp citu, pirms intervijas jau nojautu, ka prasīsiet par sievu un aizdomājos: jā, mēs tiešām visu darām kopā! Sievai gan ir pašai arī savi deju kolektīvi, arī man ir radošie darbi. Bet visu dzīvi mēs pavadām kopā, arī ēst taisām kopā, tikai, ja ir aizmirsies kaut kas, tad es skrienu pakaļ uz veikalu. Es varu uzcept pankūkas un kartupeļus, bet Aija gatavo vairāk. Studentu kopmītņu laikā jau šo to samācījos," apliecina Ērglis.
Laimīga vīrieša veiksmīga karjera
Mēdz teikt, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv gudra sieviete. Spriediet paši: Jānis Ērglis ir skatuviskās tautas dejas pasaules autoritāte, ir bijis Deju svētku virsvadītājs 1993., 1998., 2003., 2008., 2013., 2018. gadā un, protams, arī šogad. Daudzu deju uzvedumu autors un novators, Deju svētku lieluzvedumu koncepcijas autors un mākslinieciskais vadītājs, tai skatā Latvijas simtgadē: "Māras zeme", kā arī šajā gadā: "Mūžīgais dzinējs" (abos – kopā ar horeogrāfu Jāni Purviņu).
Pedagogs un smalkjūtība
Viena no Jāņa Ērgļa lielākajām vērtībām, kas noteikti balsta profesionālos panākumus, ir viņa smalkais pedagoga talants, kas kopā ar mīlošu attieksmi un spēju savākt savas emocijas, atspoguļojas dejotāju motivācijā.
To apliecina arī "Teiksmas" staltās dejotājas: "Jānim noteikti piemīt ārējā stingrība un vīrišķīgums, bet viņš ir arī ļoti jūtīgs, atsaucīgs un uzticams. Tā ir tā īstā vīrišķība. Viņš kolektīvā ir centrs, ap ko viss grozās. Un kad viņš sprāgst, tad sprāgst, bet viņš arī zina, ka mēs sapratīsim. Jo nekad – bez iemesla. Citreiz tādā brīdī viņam balss aiziet falsetā, – un viņš pats sasmejas. Un arī mēs, kas vēstījumu esam sapratuši, un atmosfēra ir ļoti pozitīva!"
Jānis mierīgu garu paturpina meiteņu teikto: "Man, kā vadītājam, ir jāsaprot savu dejotāju situācija: viņi ir atnākuši no darba, no skolas, – piekusuši un gluži loģiski, ka ieviešas paviršība. Tāpēc citkārt to sprāgšanu es taisu arī kā diplomātiju: viņi pamostas, kad es uzsprāgstu!" smaida pieredzējušais diplomāts un turpina par skatuviskās dejas izaicinājumiem. "Es saprotu, ka amatieri uz deju kolektīvu nāk atpūsties. Kopš "Dailes" likvidācijas mums vairs nav valsts apmaksātu, profesionālu deju kolektīvu, taču līmenis skatuviskajā dejā tuvojas profesionāļiem. Tāpēc man gudri jāmāk no viņiem to dabūt ārā. Patiesībā: es nemaz nemāku dusmoties uz saviem dejotājiem, un viņi jau arī paši saprot to latiņu, kas jānotur. Bet tad, kad viņi kļūst pavirši, – tad man tas ir jānovaktē."
