Vīrs arī amatos
Lai arī Kārļa dvēsele prasās nepietauvoties, bet burāt plašos ūdeņos, viņš ir arī vīrs amatos: ikdienā dodas uz savu darbavietu Doma laukumā, Radio mājā – viņš ir Latvijas Radio 5 direktors, jauniešu raidstacijas konceptuālais līderis; savukārt Autortiesību aģentūrā Kazāks ieņem padomes prezidenta posteni. Raidījumā – gan vairāk par Kārļa mākslinieciskajām izpausmēm, kas ietver vēstījumu mums visiem.
Stingrais tēvs
Kārlis ir jelgavnieks, dzimis 1978. gadā, Viļņa un Rūtas Kazāku ģimenē. Mūzika viņa dzīvē ienāca jau skolā, kas bija ar mūzikas novirzienu, skolas pūtēju orķestrī Kārlis spēlēja trompeti.
Ģimenes profesionālā ievirze bija gluži cita: Kārļa tēvs – augsta līmeņa galdniecības inženieris un autoritāte savā jomā, mācībspēks Rīgas Tehniskajā universitātē, ko Kārlis atceras kā īstu nemiera garu, bērnus radināja pie darba jau kopš agras bērnības. Šķiet, nav amata, ko enerģiskais Vilnis Kazāks pats neprastu, – viņš ir ne tikai dažādu amatu meistars un zinātņu doktors, bet arī vīrs, kam idejas rodas ik uz soļa. Vilnis Kazāks vienmēr bijis darītājs un bērniem – skaidra lieta! – ģimenes saimniekošanā bija jāiesaistās!
"Viens no trakākajiem darbiem, ko bērniem uzliku, laikam bija: notīrīt cementa paliekas milzīgai lietotu ķieģeļu kaudzei," tagad smaidot atceras ģimenes galva pats, atzīstot, ka bērni bijuši nikni un pārskaitušies, bet izvēles nekādas: padomju laikos ķieģeļi bija deficīts, bet saimniecībā – viss vajadzīgs.
"Līdz gadiem 35 es nesapratu, ka tēvs mani mīl," sajūtu attiecībās ar paskarbo un prasīgo tēvu raksturo Kārlis, taču ar gadiem, audzinot savus paša bērnus, izpratne radusies un attieksme mainījusies: tagad Kārlis tēvam ir pateicīgs par dzīves skolu un iegūtajām prasmēm.
No galdniecības meistara par mūzikas amatnieku
Pēc pamatskolas beigšanas Kārlis sekoja tēva pēdās un iestājās Rīgas Amatniecības vidusskolā, kur apguva mēbeļu galdnieka profesiju. Drīz vien pirmajam diplomam sekoja nākamie: Rīgas Tehniskās universitātes bakalaura un maģistra grādi produktu dizainā.
Kārlis ir mērķtiecīgs: projektējis un veidojis mēbeles un interjerus koka ēkām, aizsācis studijas arī doktorantūrā, līdz sapratis, ka dvēseles aicinājums ir gluži cits: "Kopš agras jaunības aizrāvos ar muzicēšanu, pašmācības ceļā apguvu ģitāras spēli, taču dzīvoju pārliecībā, ka ar mūziku naudu nenopelnīšu," Kārlis dalās savā toreizējā pārliecībā.
"Man vajag to, ko dodu!"
Līdz ar personības spēka pieaugumu un nobriešanu, šķiet, dvēseles sauciens kļuvis spēcīgāks par prāta loģikas apsvērumiem, un Kārlis sācis mīt savam sapnim pa pēdām, formulējot to skaisti un patiesi: "Man vajag to, ko dodu!"
Kārļa Kazāka publisko debiju mūzikā var datēt ar 1996. gadu un grupu "Dull Doll", pēc četriem gadiem viņš kopā ar draugiem dibina jau citu – "Oceanfall", kurā ir līderis – dziesmu autors un arī solists, taču par profesionālu mūziķi viņš Kazāks nekad nav saucis: "Neesmu mākslinieks, esmu amatnieks!"
Līdzīgi kā izcilais latviešu flamenko ģitārists Andris Kārkliņš, arī Kārlis sevi dēvē par "cilvēku ar ģitāru", kas drīzāk raksturo dzīvesveidu nevis profesiju. Kārli par savējo sauc arī aktieri, teātra mākslinieki, arī kino un televīzijas ļaudis, kas allaž priecājas par kārtējo oriģinālu Kārļa ideju, realizējamu jaunam projektam.
"Ja nevaru sev atbildēt, kāpēc esmu uz skatuves, – tad es labāk kāpju nost!"
Kārlis nenoliedz, ka skatuve viņam nozīmē arī apziņu: "mani novērtē, es patīku", taču, tai pat laikā, savai mākslinieciskajai darbībai Kazāks uzstāda ļoti augstus atbildības kritērijus: "Ja mani aicina: atnāc, paspēlēsim! – tas mani neinteresē, patiešām nē! Ja es nevaru atbildēt sev, kāpēc esmu uz skatuves, tad es labāk kāpju nost."
Kārli Kazāku interesē saruna, sinerģija, apziņa, ka tas, ko viņš dara, cilvēkus iepriecina, palīdz, iedvesmo, atbrīvo, – laikam tieši tāpēc viņš bieži atsaucas neformāliem kamerkoncertu formātiem. Piemēram, Rīgas apkaimes projektiem, kas pēdējos gados noritējuši Pļavniekos, Ziepniekkalnā un citās vietās, kuros Kārlis uzrunā skatītājus ļoti personiski, ieskatoties viņu acīs un ļaujoties improvizētai sarunai.
