"Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts"
Leģendārā dziesma "Vairogi" ar teksta rindām "ir latviešu tauta akmens, māls un smilts" (dzejas autors Vitauts Ļūdēns) jau septiņdesmito gadu sākumā dīvainā kārtā izspraucās cauri padomju dzelzs cenzūrai un izraisīja publikā sprādzienam līdzīgu eiforiju un līdz ar to – pieskaitāma Atmodas pašām pirmajām bezdelīgām. Vienlaicīgi dziesmas vārdi, šķiet, ir arī paša Jura Pavītola būtības credo, jo dzīve viņu malusi lielu akmeņu dzirnavās, lai arī viņa dumpinieciskums un "pretvalstiskā darbība", šķiet, izrietēja no viņa brīva cilvēka radošās būtības padomju būra apstākļos. Juris bija jauns, patika mūzika, un viņš gribēja sevi realizēt.
Pie sākumiem
Publiski mūzikas laukā Pavītols sācis darboties sešdesmito gadu beigās, tas ir laiks, kad latviešu estrāde vēl ir bērnu autiņos un tajā darbojas REO (Rīgas estrādes orķestris), Raimonds Pauls un citi jaunie džezisti, kuru sapnis, līdzīgi kā Jurim Pavītolam: radīt kvalitatīvu un pašiem savu estrādes mūziku.
Mamma Ārija un Aspazijas flīģelis
Pavītols dzimis Dobelē, un mūzika skanējusi mājās jau no bērnības: Jura mamma, pati vārdā Ārija, bijusi muzikāli ļoti talantīga. Ārija mīlējusi operu, un viņai paticis mājās dziedāt. Kopš agras bērnības Juris atceras arī masīvo flīģeli, ar ko saistās īpašs kultūrvēsturisks stāsts. Proti, uz tā savulaik spēlējusi izcilā dzejniece Aspazija.
Tētis un stratēģiskā domāšana
Jura tēvs darbojies ar mūziku nesaistītā laukā – bijis lielisks organizators, vadījis sporta biedrības "Vārpa" Dobeles nodaļu: "Tāpēc mums, vieniem no pirmajiem Dobelē, mājās bija telefons!" atceras Pavītols.
Šķiet, ka ne mazāk kā mūzikas mīlestību no mammas Juris mantojis arī tēva vadītāja talantu un atbildību: Pavītols allaž bijis līderis, kas pārredz laukumu – veidojis kolektīvus, atradis partnerus, uzņēmies rūpes un procesu vadību.
Mazais Juris un Robertino Loreti
Lai arī vēlāk, mūziķa daiļrades laikā, Juris sevi par nekādu lielo dziedātāju nav uzskatījis (kaut mūziku, protams, ļoti labi izjūt un sadzird) – bērnībā, pirms balss lūzuma, Pavītolam bijusi gluži vai eņģeļa balss: ne velti viņu daudzi sauca par mazo Robertino Loreti. Un kā gan ne? – itāļu zelta puisēns, tikai dažus gadus par Juri vecākais Robertino Padomju Savienībā bija labi pazīstams un ļoti iemīļots, tiesa, Latvijā neviens viņu nebija redzējis vaigā, taču plates mājās bija daudziem, Loreti bija ļoti populārs. Vēlāk gan ziņas par viņu pieklusa: mazajam Robertino, tāpat kā visiem zēniem, iestājās balss lūzums, un ar to arī ģeniālajai karjerai bija beigas.
Uz Liepāju!
Balss "nolūza" arī Jurim, taču interese par mūziku tikai auga augumā, – un Pavītola mūzikas karjera tikai sākās. Kad Jurim bija deviņi gadi, ģimene pārcēlās uz Liepāju.
Pavītols mācījās Liepājas 1. vidusskolā, un šis laiks viņa dzīvē dokumentē arī mūziķa karjeras sākumu. Proti, pirmo grupu sauca tāpat kā pirmo ģitāru – "Jolanta" (1966). Atšķirībā no Rīgas, kur darbojās Pauls ar REO, Liepājai nebija radio un televīzijas, kas mūziku aiznestu pie visplašākajām tautas masām. Taču Liepājai bija osta, kur no jūrniekiem varēja dabūt labas ārzemju mākslinieku plates, no kā mācīties un iedvesmoties, bija arī savs LEO (Liepājas estrādes orķestris) un tradicionāli: daudz talantīgu, radošu kolēģu. Imanta Kalniņa vārdiem: "Padomju cenzūras apstākļos savējie meklēja un atrada savējos."
"Līvi"
Grupa "Līvi" radās septiņdesmito gadu pašā sākumā, taču savu nosaukumu ieguva vēlāk, sākumā tā saucās vienkārši: Jura Pavītola ansamblis (vārdu "grupa" muzikālie sastāvi sāka lietot vēlāk), savukārt 1973. gads jau nes ievērojamus panākumus: republikas skatē 3. vieta aiz "Menueta" un Aleksandra Kublinska "Baltijas balsīm".
1974. gada pavasarī, Liepājas pilsētas skatē, Jura Pavītola ansamblis ieguva jau 1. vietu un arī nosaukumu "Līvi", kas netika apstiprināts diezgan ilgi – padomju birokrātija visur saskatīja neuzticību savai ideoloģijai. Vēl daudz aizdomīgāka padomju režīmam šķita Pavītola nacionālā stāja, kā arī patriotiskie dziesmu teksti, kas vairākkārt izsauca Padomju Latvijas kultūras sistēmas vadītāju kritiku un aizliegumus. Pavītols neiederējās, viņš bija sliktais, viņš domāja ne tā, kā vajag. Viņš vispār domāja – un tas padomju cilvēkam nebija atļauts.
"Saime"
"Līvi" arī paši cieta no iekšējām nesaskaņām, kas tik spēcīga ārējā spiediena rezultātā nav nekāds brīnums! 1980. gadu sākumā situācija sakarsa gan iekšēji, gan ārēji tik ļoti, ka Latvijas PSR kultūras ministrs Kaupužs Pavītolu atlaida no grupas: "Padomju laikā varēja atlaist arī no paša dibināta ansambļa, un grupas zēni mani vienkārši vairs neklausīja," komentē Juris. "Ar to "Līvi" atšķīrās no tiem pašiem Kulakova "Pērkona" puikām."
1982. gadā Pavītols, protams, vīlies, sāpināts un tomēr apņēmības pilns, Kurzemi nomaina pret Vidzemi: uz Valmieras kultūras nama ansambļa "Kvelde" bāzes izveido jaunu grupu ar nosaukumu "Saime".
Ļoti laba sadarbība Jurim veidojas ar bijušās "Kveldes" solisti, vairākas balvas ieguvušo šarmanto dziedātāju Ināru Rubīnu, – abi bieži dzied duetā. Grupu savā paspārnē paņem viens no Valmieras rajona bagātākajiem kolhoziem "Matīši", un Juris kā grupas vadītājs var uzelpot: viņš ir ieguvis ne tikai finansiālu atbalstu, bet pabēdzis nostāk arī no padomju kultūras dzīves cenzūras palielināmā stikla.
"Saimes" laika zināmākie hiti ir dziesmas "Mans zēns", ko Pavītols veltījis saviem bērniem Matīsam un Zanei, kā arī "Princesīte".
Cilvēks, ar ko iet izlūkos
1988. gadā Juris tomēr atgriežas vēju un brīvās jūras pilsētā Liepājā, kur dzīvo un strādā joprojām. Pavītols raksturā ir cīnītājs, kas savos 75 gados darbojies dažādās jomās, arī biznesā un politikā, ne tikai mūzikā vien. Dzīvē pieradis pie daudziem atraidījumiem, iemācījies ne tikai krist, bet atkal un atkal celties kājās un sākt visu no jauna. Savā garā Pavītols, šķiet, joprojām ir līderis, atbildīgs un mērķtiecīgs. Valda Skujiņa vārdiem: "Cilvēks, ar ko var iet izlūkos".
