Savā 85. jubilejā Maija viesojas raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" un joprojām pārsteidz ar eleganci, šarmu un domas lidojumu.
Intervija ar nosacījumu
Taisnības labad jāsaka, ka piekrišanu piedalīties raidījumā pieredzējusī televīzijas profesionāle kolēģiem nedod uzreiz. Aiz smalkjūtības. Galu galā gan piekrīt, bet ar nosacījumu, ka sarunas centrā nebūšot viņa pati: "Tikai tad, ja ļausiet man, pirmkārt, stāstīt par izcilajiem mūziķiem, daudzām krāšņajām personībām, ko esmu sastapusi, viņiem pietuvojusies uz skatuves un arī dzīvē."
Kā gan nepiekrist? Maijai ir ko pastāstīt! Visu mūžu viņas raidījumu un filmu varoņi bijuši Latvijā un pasaulē ievērojamie mūziķi: Mariss Jansons, Gidons Krēmers, Kšištofs Pendereckis, brāļi Kokari, Egils Siliņš, Kristīne Opalais, Kristīne Gailīte, Andris Nelsons, Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Miša Maiskis, Mstislavs Rostropovičs, Jānis Lūsēns, Zigmārs Liepiņš, Raimonds Pauls, vēl un vēl – par daudziem no viņiem veidoti arī jubileju portreti.
"Mūzikā mīlēt var daudzus!"
Intervija izvēršas lieliska, daudzu aizkadra stāstu, seno gadu fotogrāfiju un videoarhīvu papildināta, un, kad sarunas vadītājs Andrejs Volmārs kolēģei pavaicā, kurš no daudzajiem izcilajiem māksliniekiem ir viņas sirdij vistuvākais, Maija Amoliņa tikai sievišķīgi atsmej: "Mūzikā var mīlēt daudzus!" piebilstot, "esmu ideāliste, citādi neko nevar izdarīt!
Visi lielie mākslinieki, kam esmu sekojusi, ir tiekušies uz ideālismu. Es nevaru iedomāties interesantāku dzīvi, bet man ir bijis jātur viņiem līdzi!"
Mariss Jansons. Pazemības lielums
Lai arī Maija nevienu no varoņiem savā atbildē neizceļ, viņa, pati būdama diriģente, šķiet, vislabprātāk veidojusi projektus par saviem amata brāļiem, un starp visiem diriģents Mariss Jansons ir zvaigzne, kam Maija pievērsusies visvairāk.
Filma par izcilo diriģentu tapusi 1999. gadā, savukārt 2021. gadā Amoliņa savus iespaidus un intervijas ar viņu apkopojusi grāmatā, kuras virsrakstā likusi diriģenta Jansona teikto: "Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs. Mariss Jansons".
"Mariss ar savu klātbūtni vien jau uzdeva jautājumu: kas ir būtisks slavenam cilvēkam? "Lielam cilvēkam svarīgākais ir pieticība un pazemība, jo tev ir vairāk dots!" – šie manis citētie vārdi pieder citam mūziķim, vienam no pasaules izcilākajiem čellistiem Jo Jo Ma, taču tikpat precīzi raksturo arī Marisu. Tas arī paskaidro grāmatas virsrakstu," atklāj grāmatas autore, piebilstot, ka arī citiem lieliem mūziķiem piemīt līdzīgas īpašības, piemēram, Andrim Nelsonam.
"Viņš arī ir ļoti talantīgs, un to nekad nevar izskaidrot. Spēja atrast skaņdarba precīzo interpretāciju, tādu, kas uzrunā visus, Nelsonu noteikti ierindo pašu izteiksmīgāko pasaules diriģentu virsotnē.
Liela vērība, pietāte, cieņa pret visu apkārtējo, iespējams, palīdz arī mūzikā, mākslas valodā atrast oriģinālas krāsas," par mākslas un personības dialektisko saiti dalās Amoliņa.
Kad mūzika un mīlestība pulsē no rokām
"Mana pirmā tikšanās ar Marisu Jansonu notika Rīgā, mūsu operas atklāšanas koncertā. Pamanīju šo īpašo diriģentu, un šķita, ka mūzika pulsē no viņa rokām. Jansons it kā iedeva jaunu uzrāvienu arī manā žurnālistes darbā, un es centos viņam tikt klāt, aiznest viņa mākslu, viņa cilvēcisko starojumu līdz skatītājiem, kad vien varēju," atceras redaktore.
Filma par Marisu Jansonu izseko ne tikai izcilā diriģenta viesošanās reizēm Latvijā, Maijas vadībā televīzijas grupa devās līdzi diriģentam uz dažādām vietām, kur veda viņa profesionālie ceļi: Pēterburgu, Oslo un Pitsburgu (ASV). Ne velti filma tapa trīs gadu garumā. Amoliņa smejas, ka Mariss viņai paticis visos veidos: "Kā vīrietis, kā personība, kā diriģents, un visu zvaigznāju topā, ko esmu intervējusi, viņš tomēr ir pats galvenais."
Filma guva panākumus: balvu gan kā Latvijas Televīzijas 1999. gada projekts, gan arī – kino profesionāļu "Lielo Kristapu", bet galvenais ieguvums mums visiem ir iespēja ieraudzīt Jansona personības lielumu, un augt viņam līdzi. Maijai tas šķita svarīgi pašai, un viņa šādu dāvanu, cauri filmēšanas grūtībām, naudas neesamību un riskiem filmēt tur, kur nedrīkst, un tad, kad nav atļauts, pasniedza arī mums – skatītājiem.
Dabā un ģimenes iekļautībā
Maija ir kurzemniece, augusi un pamatskolu beigusi Skrundā: "Turpat, pāri Ventas upei, kur bieži peldējāmies, mācījās Andris Freibergs, vēlāk izcilais scenogrāfs, un Edgars Račevskis, komponists un kordiriģents, pie kura Radio korī vēlāk arī dziedāju."
Ģimenē Maija bija jaunākā no trim māsām un savu bērnību atceras kā dabas un mūzikas piestrāvotu.
Vecāki ļoti mīlējuši mūziku: tēvs spēlējis vairākus instrumentus, senais bajāns joprojām glabājas mājās: "Pēc būtības viņš bija tehnisks cilvēks, mūzikas instrumentus spēlēja pēc dzirdes. Mans tētis bijis brīnišķīgs, mīlošs un muzikāls. Arī ļoti darbīgs vīrs, savulaik, kad viņš cēla māju Skrundā, visi viņu par buržuju uzskatīja," atmiņās smaida Maija. "Arī mamma ļoti mīlēja mūziku, strādāja dziedot. Visa Skrundas Upes iela skanēja – Antas [viņas pilnais vārds bija Antonija – red.] balsi pazina visi kaimiņi."
Uz Liepāju
Maijas ceļš uz Liepāju pavērsās neplānots: "Uz Skrundu atbrauca pedagogi no Liepājas mūzikas skolas meklēt muzikālus bērnus," atceras Amoliņa.
"Es labi dziedāju un mazliet arī spēlēju klavieres, un tā pēc 7. klases devos uz Liepājas mūzikas vidusskolu, uz kordiriģentiem. Tas bija pēckara laiks, visi traki nabadzīgi bijām. Bet Liepāja, jūra – to nevar aizmirst – tā ir skaistākā jūrmala man! Toreiz vēl robežas ecēja, bija okupācijas laiks. Atceros, kaitinājām robežsargus, viņi mums ar zirgiem brauca pakaļ jūrā, kur mēs, meitenes, peldējāmies…
Joprojām jūtu Liepājas elpu savā sirdī."
Diriģente ar asumiņu
Pēc Liepājas Maijas ceļš griezās uz Rīgu, lai diriģēšanu turpinātu studēt Konservatorijā. Te Amoliņas talantu uzteicis pats Maestro Leonīds Vīgners, kas runā bija skarbs vīrs un ar komplimentiem nudien nemētājās.
"Vīgners bija izcils mūziķis, esmu viņu vienmēr ļoti cienījusi – brīnišķīgs, īpaši talantīgs. Pēc noslēguma eksāmena, jā – viņš man pienāca klāt, uzsita uz pleca, sakot: "Es nezināju, ka tev ir tāds asumiņš!"" atceras Maija.
"Konservatorijas ballē Leonīds Vīgners mani aicināja dejot. Tas bija pagodinoši. Bet viņa dēls, komponists Ivars Vīgners man toreiz teica: "Nāc ar mani dejot, ko tu ar to veco?"" smejas diriģente, kura par savu kori ilgus gadus saukusi "Grīvu" no Ogres. Šī ir pilsēta, kur enerģiskā diriģente un žurnāliste dzīvo jau ilgus gadus. Te viņu priecē Ogres upe – "bez peldēšanās nevar!" – un ziedos līkstošs dārzs.
Kad sapnis un talants kāpj robežām pāri
Stāsts par Maiju Amoliņu ir stāsts par sapni. To var saukt arī par mīlestības aicinājumu, kam sekojot šķēršļi zaudē lielumu.
Brāļi Kokari, kas ar kori "Ave Sol" ir bijuši viņas paraugs un skolotāji vērienā un drosmē, Maijas talantu raksturojuši, sakot: "Kad Maija muzicē, viņa vibrē ar visu ķermeni. Savukārt veidojot filmas, viņa kļūst diktatore: ja kaut ko ir ieņēmusi galvā – viņa to arī realizēs!" – un brāļi smējās.
Līdzīgi, lielā sirsnībā, savulaik ir teicis komponists Pēteris Plakidis:
"Maija arī mironi piecels: viņš dziedās un dancos tikai tāpēc vien, ka redaktore to grib!"
Savukārt diriģents un savulaik biedrs korī "Ave Sol’ Sigvards Kļava Maijas talantu dēvē par kaut ko ārpasaulīgu: "Viņas eņģelim līdzīgā spēja iedvesmot un celt mūziķi arī tad, kad tu pēc koncerta esi gluži tukšs, izsmelts, visu atdevis – viņa ar savu vārdu spēj radīt sajūtu, ka tavs darbs nav bijis veltīgs. Vēl vairāk – viņa spēj atvērt jaunai radošai iedvesmai. Un – viņas pašas samtainais alts… Alti vienmēr bijuši mana mīļākā balss korī!"
Ja Maija nebūtu maksimāliste, Latvijas Televīzijas arhīvs neglabātu tik daudz vērtīgu materiālu par pasaules lielajiem mūziķiem, par to mūs var apskaust ikviens pasaules medijs. Un te ir allaž aktuālais jautājums par samērību: cik daudz var izdarīt viens cilvēks; katrs no mums savā amatā?
Ikviens ir laika, finanšu, vadības viedokļu, valsts robežu un saskaņošanas atļauju varā. Tomēr sapnis, kas sakņojas iekšējā sajūtā, ko var saukt arī par talantu, kāpj tam pāri.
