Alvis Hermanis un "Jenūfa"
Stāstu par Alvi Hermani rosina Latvijas Televīzijas dāvana raidījuma viesim – izdevniecības "Neputns" grāmata par režisora Alvja Hermaņa veidoto scenogrāfisko telpu, tai skaitā mūsu operā iestudēto Leoša Janāčeka "Jenūfu": "Šī ir viena no manām mīļākajām izrādēm – muzikāli dramatiska, smaga, piesātināta, bet Alvis ir uztaisījis, manuprāt, šedevru no šī," saka Raimonds Bramanis. "Esmu ļoti priecīgs par grāmatu (paldies Latvijas Televīzijai!), gan arī joprojām par operu, kurā nespēj palikt vienaldzīgs neviens: ne mēs, mākslinieki, ne arī publika: šķiet, pat gaiss ir piesātināts ar Morāvijas kalnu vasaras smaržu. Mūzikā ir tāds spriegums, bet skatuviskais risinājums lielā mērā bēdīgo "Jenūfas" stāstu padara krāšņu, tā ir daile! Novēlu katram redzēt šo iestudējumu!"
Tots
"Atdevu sevi visu, par 120 procentiem šovakar! Fantastiskā latviešu mūzika, Imants Kalniņš, – tas tā iedvesmo! Es domāju: latviešos ir spēks un krampis!" tā, sviedru lāsēm krītot, pēc Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju" pirmizrādes savulaik teicis Tota lomas izpildītājs Bramanis.
"Tas, ka toreiz pirmizrādi pagodināja pats komponists, jau vien bija kaut kas īpašs, – reti kurš cerēja, ka viņš ieradīsies, jo, kā zināms, viņš nemēdz braukt no Liepājas," skatoties Latvijas Televīzijas arhīva materiālu no 2019. gada, komentē Bramanis.
"Bez cīņas nav uzvaras!"
"Bez cīņas nav uzvaras!" – ir moto, kas rakstīts uz Tota krekla operas "Spēlēju, dancoju" iestudējumā: "Par to parūpējās kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, taču tas varētu būt arī mans moto dzīvē," raksturo Raimonds.
"Esmu no tiem, kas ciena nevis runātājus, bet darītājus. Un cenšos tāds būt pats. Toreiz Tots manī stipri izcēla šo apziņu, šis tēls man deva spēku vīrišķīgi sevi saņemt dūrē. Jo viņš lugā ir vienīgais, kurš iet un rīkojas. Tas ir arī tas, ko es novēlu daudziem: ne tikai analizēt un gausties, bet rīkoties. Es nenoliedzu: grūti ir, un visos laikos ir bijis grūti, bet "bez cīņas nav uzvaras!" – citādāk pie uzvarām netikt!"
No sapņa par inženieri uz Balto namu
Raimonds bērnībā gandrīz neko nezināja par operu, un viņam ne prātā nenāca, ka kādreiz viņš te dziedās, un kur nu vēl solo: "Gribēju kļūt par inženieri, taču korī "Auseklis" satikos ar Laumu Ābeli, brīnišķīgu vokālo pedagoģi, kas pati savulaik bija mūsu operas māksliniece. Mums izveidojās tik lielisks kontakts, viņa, var teikt, ir mana otrā mamma. Viss sākās ar viņas teikto: "Klausies, puis, tev ir balss! – ja Dieviņš iedevis talantu, vajadzētu to kaut kā attīstīt!" Es biju apmulsis: man un balss? Nu, es nezinu. Man toreiz patika matemātika, cipari, kāds Baltais nams? Bet Lauma Ābele palīdzēja man ieraudzīt, ka šis toreiz absolūti neticamais sapnis varētu piepildīties."
Papageno no "Burvju flautas"
Pagāja laiks, pilns apņēmīga darba, un tad nāca zvans no operas ar pirmās lielās lomas piedāvājumu: ""Vai jūs nevēlētos izpildīt Papageno lomu?" – labs jautājums, vai ne?" smejas Bramanis! "Vai es nevēlētos? Tas bija mans mūža sapnis. Pie tam – kur vēl lieliskāka loma kā Papageno, joprojām esmu priecīgs, ka varēju sākt ar Mocartu. Veiksme stāvēja man klāt! Un es tagad, gluži kā Mariss Vētra, saku: šis ir mans Baltais nams! Es, tāpat kā citi operas kolēģi, atstāju te daļu sevis!"
Dana un Bramaņi
Dana Bramane bija tikko iestājusies Mūzikas akadēmijas 1. kursā, bija jaunā studente, tāpat kā Raimonds: "Sadejojāmies Studentu kluba ballītē: nodejojām cauru nakti līdz rītam. Un tā turpinām līdz šai dienai, klāt tikai nākusi vēl dziedāšana," smejas Raimonds, skatoties 2009. gada raidījuma "Abi labi" ierakstu, kurā abi ar sievu, vēl tikai ar dažu gadu kopdzīves pieredzi dalās savā satikšanās stāstā.
"Toreiz, tajā sadejošanās reizē, tas bija strauji un negaidīti: kā ūdens spainis uz galvas, bet mums abiem bija skaidrs, ka otra pusīte ir atrasta," arhīva ierakstā pāra sajūtu raksturo brūnacainā tumšmate Dana, kas cēlusies no lepnas un mīlošas ģimenes.
"Mana pieredze nebija tik skaista, taču Danas ģimene, Bramaņi, mani pieņēma kā savu dēlu, par ko esmu ārkārtīgi pateicīgs un laimīgs. Esmu pieņēmis arī viņu dzimtas uzvārdu, ko es lepni un cieņpilni nesu joprojām!" stāsta Raimonds.
Mīla dzīvē un uz skatuves
Dana, tāpat kā Raimonds, ir mūsu operas vadošā soliste, tāpēc var teikt, ka laimīga ir ne tikai abu Bramaņu personīgā dzīve, bet to viņiem ir laimējies izdziedāt arī uz Baltā nama skatuves. Viss sākās jaunībā, kad abiem piedāvāja galvenās lomas Verdi "Traviatā", – starp citu, tagad abi šajās lomās atgriezušies atkal: "Es izbaudu sadarbību ar Danu ne tikai tāpēc, ka viņa ir mana sieva un mēs labi saprotamies, bet viņa ir brīnišķīga, harismātiska māksliniece," stāsta Raimonds.
Mīlnieku pāri Bramaņi dziedājuši arī Bruno Skultes "Vilkaču mantinieces" iestudējumā, arī Džakomo Pučīni "Madama Butterfly": "Kaut arī māksla ir ārkārtīgi greizsirdīga, tā necieš sev blakus neko, mēs neesam no tiem māksliniekiem, kas ziedo mākslai pilnīgi visu dzīvi: mums ir divi brīnišķīgi puikas," saka Raimonds. "Un, neskatoties uz to, ka Dana divreiz ņēmusi bērnu kopšanas atvaļinājumus, viņa katrreiz labā formā ir atgriezusies uz skatuves, un mēs turpinām dziedāt kopā dažādās lomās. Tagad, skatoties dažādus televīzijas ierakstus, redzu: viņa ir nobūrusi, nobūrusi manu sirdi, tā tas ir!" smejas laimīgais vīrs, uzsaucot skaļu "Nu, Raimond!" brīdī, kad skatuves tēlā viņam jāskūpsta sava sieva: "Jā, jā, ir!" viņš vēl aktīvi nožestikulē pēc abu skatuves skūpsta, ar smaidu piebilstot: "Nu mēs tā darām, mums patīk!"
Dēlu sveiciens
Rojs Bramanis ir jaunākais ģimenē, mācās Carnikavas pamatskolas 2. klasē: "Tētis ir mīļš, un stingrs tikai labos veidos. Es domāju, ka viņam ļoti labi sanāk viņa karjera. Un tas, ko es gribētu pārmantot, ir mīlestība, – viņš ir laipns, nekad negrib cilvēkiem neko sliktu."
Savukārt Niks Bramanis, Raimonda un Danas vecākais dēls, ir jau pieaudzis un mācās Rīgas Valsts tehnikumā, taču tēti raksturo tikpat sirsnīgi: "Viņš ir draudzīgs, dzīvespriecīgs, atklāts cilvēks, ar kuru kopā var labi pavadīt laiku! Svarīgi, ka vienmēr būs klātesošs brīžos, kad vajadzīga stingrība. Mūsu kopējais hobijs ir makšķerēšana. Un tas, ko no viņa es gribētu mantot, ir labsirdība – es arī gribētu būt cilvēks, kas palīdz citiem."
"Ģimene ir tā vieta, kur jābūt pilnīgai atklātībai, un mums tā arī ir. Stingrībai, protams, ir jābūt, īpaši ar puikām. Bet man ir fantastiski puikas, malači," ar mierīgu prieku acīs nosaka mūsu operas talantīgais solists un viens no mums – apņēmīgs un prasmīgs latvietis.
