"Ikviens ugunskurs kādam ir jāaizdedz!"
"Ikviens ugunskurs kādam ir jāaizdedz, jo pats no sevis nenotiek nekas. Pats no sevis rit tikai laiks," tā Inga tandēmā ar vīru, aktieri Gundaru Grasbergu, skandēja gluži nesenā koncertā, veltīta 20. jubilejai, kopš mūsu valsts ir Eiropas Savienības sastāvdaļa: "Šos tekstus, kas balstīti latviešu tautas gudrībās, bija sarūpējis koncerta režisors Kālis Anitens, un tie patiešām iedvesmo. Arī mani, meiteni no Kārsavas novada."
Inga ir dzimusi Mērdzenē, ļoti tuvu valsts robežai: "Katram mums tas ugunskurs, kur mēs gūstam to dzirksteli dzīvei, ir ģimene. Man bija gan tētis, gan mamma un mēs – trīs bērni. Pusotru gadu vecāks brālis, kam saku liels paldies, jo ar viņu kopā augām. Viņš bija arī mans stiprais balsts, īpaši pusaudzes gados. Tieši viņš mani ievadīja arī tādā filozofiskā domā," Inga raksturo. "Māsa ir četrus gadus jaunāka, un mums tagad ir kopīgs vaļasprieks – dārzs, īpaši ziemcietes."
Mācību laiks un avantūristiskā ziņkārība
"Mācījos vairākās skolās, bet tāpat kā brālis sapņoju mācīties mākslu. Pēc devītās klases devos uz Daugavpili, uz Saules skolu – lietišķās mākslas skolu, kuras vadība uzskatīja, jāstiprina latviskās vērtības. Es iestājos apģērba dizaina nodaļā," joprojām lepojas Inga.
Taču Ingas intereses bija ļoti daudzpusīgas. Mācoties Saules skolā, viņa iestājās arī Daugavpils teātra studijā: "Par mani toreiz teica: ak, tā Inga, tā Misāne! Tā varētu arī plika Daugavpils Universitātei apkārt apskriet! Nu tā," rokas noplātot, nosmaida Inga. "Nezinu, kāpēc tā. Biju ļoti pārsteigta, ka par mani toreiz tā runāja. Bet es pati gluži instinktīvi sajutu, ka es gribu to pamēģināt."
Runa, aktiermeistarības pamats, bijusi briesmīga, atzīst aktrise: "Šļupstēju, manā leksikā bija visi Latgales dialektam raksturīgie platie un šaurie patskaņi, nācās ļoti daudz mācīties."
Taču Ingai piemīt piedzīvojumu jeb avantūrisma gars, kāda daļa provokatīvas ziņkārības, un, nesakot ne vārda Daugavpils kursa vadītājam Valentīnam Maculēvičam, viņa dodas uz Rīgu, uz Kultūras akadēmiju: "Te bija cita domāšana, citi mērogi, savādāka sajūta, un, ja godīgi, man bija nostalģija pēc Daugavpils: nevarēju iedzīvoties, raudāju. Atšķirībā no galvaspilsētas, Daugavpils vidē es ļoti labi sevi jutu kā mākslinieci. Rīgā nevarēju iedzīvoties diezgan ilgi."
Džuljeta
Ingas Misānes, tolaik vēl ne Grasbergas, kursa biedri Kultūras akadēmijā bija Gundars Grasbergs, Artūrs Krūzkops, Andris Bulis – kolēģi, ar kuriem vēlāk daudz spēlējusi kopā.
Viena no pirmajām lomām bija Džuljeta, partnerībā ar Artūru Krūzkopu Viljama Šekspīra traģēdijā "Romeo un Džuljeta", kur abi mīlnieki, puskaili, teju visu izrādes laiku dzīvojas pa ūdens pilnu, lielu stikla akvāriju, atdzisdami līdz ar ūdeni, kas četru stundu garās izrādes sākumā, saprotams, parasti bija silts: "Lai gan ne vienmēr! Mēs viesojāmies dažādos teātros, un dažreiz ūdens bija auksts un pat dzeltens jau no paša sākuma," smejas aktrise.
"Teātra kritiķi toreiz pārmeta izrādes konceptam formālismu un aktieru spīdzināšanu, taču šodien es nemainītu neko. Kaut gan jāpiekrīt – kaut ko tādu var atļauties tikai jaunībā."
Spilgtākā debitante
"Laikam nav skaistākas balvas par pirmo – par debitantes balvu," tā Ģirts Jakovļevs pieteica "Spēlmaņu nakts" spilgtāko jauno aktrisi, Džuljetas lomas izpildītāju Ingu Misāni, turpinot ar vēlējumu: "Un tad vēl nākamās balvas, nākamās un nākamās!"
Atbildes runā, pateicoties gan režisorei Gaļinai Poļiščukai, gan partnerim Artūram Krūzkopam, Inga saka vēl kādu paldies, sevi noraksturojot pārsteidzoši:
"Paldies manai mammai un tētim, kas mani radīja ar tik dīvainu smaidu un tādām acīm!"
Lūgta komentēt, kā viņa to domājusi, Inga nekavējas: "Es gribu cerēt, ka manī ir kas vairāk nekā tikai tas ārējais – esmu foršs cilvēks," viņa smejas.
"Nopietni runājot, man ir svarīga gan sirsnība, gan līdzjušana, emocionālā saite. To man tētis un mamma ir iedevuši kā vērtības. Īpaši mamma. Jā, man ir super mamma!" saka aktrise.
Pārdevējas sapņa metamorfozes
Bērnībā Inga sapņojusi kļūt par pārdevēju, par aktrises profesiju ne tikai nav domājusi, neko nav zinājusi!
Taču, iespējams, ka sēkliņu nākotnes sapnim iesēja mamma, atklājot kādu gadījumu no savas jaunības: "Mācoties Malnavas sovhoztehnikumā, kāds Rīgas režisors, kas bijis atbraucis uz Latgali, ieraudzījis manu mammu, toreiz skaistiem, blondiem matiem, un uzrunājis: "Klausieties, jūs esat tik skaista sieviete, jums jābrauc uz Rīgu, jāmācās skatuves māksla!" Mamma sasapņojusies, atnākusi mājās, teikusi tētim: "Es būšu aktrise!" Tētis: "Kāda vēl aktrise! Dodies uz agronomiem un mācies! Kam tu tāda aktrise būsi vajadzīga?" Mana mamma nekad nespētu iedomāties, ka sapnis transformēsies un aktrise būs viņas meita. Nekad! Un arī es pati. Bet, sapņojot kļūt par pārdevēju, savā ziņā par tādu arī kļuvu – tirgoju sapņus un emocijas," smaida Inga.
"Liktenis met tādus līkločus, neiedomājamus! Bet ir jāļauj tam notikt, ja mēs dziļi iekšā jūtam, ko mēs gribam un kā mēs to gribam. Tad, es domāju, tās dzīves nemaz nav tik sliktas," teic aktrise.
