Uzticīgais 4. autobuss
Saruna notiek Kalnciema kvartāla, senās koka arhitektūras, sakoptajā gaisotnē, kas, starp citu, ir arī Jāņa Ozola bērnības dienu rajons: viņš dzīvojis netālajā Slokas ielā un vēlējies kļūt par 4. autobusa šoferi: "Jā, jā tieši 4. autobusa šoferi, jo ar šī numura autobusu mēs braucām uz savu ģimenes dārziņu, un man, vērojot, kā šoferis spiež daudzās pogas autobusa priekšējā panelī, kā arī pārslēdz ātrumus, patikās pasapņot, ka arī es reiz tikšu tam visam klāt," smaida Jānis.
Diez vai autobusi spēj kaut ko atcerēties, vēl jo vairāk: apšaubāma ir to spēja kādam sirsnīgi un uzticīgi pieķerties, tomēr likteņa ironija ir, ka 4. autobuss Jānim seko: "Autobuss tagad ir mainījis maršrutu un dodas uz Piņķiem – uz vietu, kur pirmdienās un trešdienās notiek kora "Maska" mēģinājumi: "Tagad gan ar šo autobusu vairāk pārvietojas mani koristi, taču, jā – autobusa un mani ceļi joprojām ved uz vienām un tām pašām vietām."
Dārziņskola, skatāma pa mājas logu
Liktenīgs Jāņa Ozola dzīvē ir ne tikai autobuss, bet arī kāda māja, par ko ir vesels stāsts: pēc teritoriālās sadales, respektīvi, saskaņā ar dzīves vietu, Jānim bija jāmācās netālu esošajā vācu skolā, taču, tā kā Jāņa ģimenes mājvietai pretī atradās gluži cita skola – leģendārie Dārziņi, un to varēja redzēt pa logu – vecāki savu dēlu aizveda uz Latvijas izcilāko jauno mūziķu kalvi: "Ne pārāk gribīgi, bet mani pieņēma. Tētis mazliet pacīnījās, bet tik grūti laikam nebija, jo es jau biju dziedājis bērnu vokālajā ansamblī "Atvasītes", biju pat solists, jo dzirde man bija laba," atceras Jānis.
Lielais Skolotājs
Dārziņskolā Jānis satika vienu no pašiem nozīmīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē, ko viņš sauc par Lielo Skolotāju, kas – ai, kāds gods! – ar prieku piekritis savu skolnieku jubilejā sveicināt. Tas ir Ozola vārda brālis, izcilais diriģents un pedagogs Jānis Erenštreits, ar ko, šķiet, Latvijā visiem saistās Doma kora skola un zēnu koru kustība vispār, īpaši jau Dārziņskolas zēnu koris, kas savulaik muzicēja kopā ar Maestro Raimondu Paulu.
"Mēs ar Jāni satikāmies, kad viņam bija septiņi vai astoņi gadiņi," savu uzrunu sirsnīgi sāk Erenštreits. "Drusku spurains bija, kā jau īsts kora puika, bet Jānim piemita kāda ļoti cienījama īpašība: viņš nekad nelišķēja, jau no mazotnes viņam bija tāda stāja."
Erenštreits labi pamanījis arī, ka Jānis dzīvojis skolai ļoti tuvu, pretējā mājā, taču skolā ieradies viens no pēdējiem. Taču Lielais Skolotājs to pasaka ļoti smalki. "Sacīsim to tā: Jānim bija ļoti dziļš miegs un laba nervu sistēma," nosmaida pieredzējušais pedagogs. "Jānītis rīta mēģinājumos ienāca, kad pārējie jau bija sasēdušies un sāka iemēģināt balsis. Un viņš tā ļoti skaisti ienāca: klusiņām, bez durvju klaudzēšanas – it kā divus centimetrus virs grīdas."
Ozols, tagad būdams starptautiski atzīts mūziķis, nudien mazliet piesarkst pēc Skolotāja amizantās atmiņas par bērnības aizgulēšanos. "Es nudien neesmu rīta cilvēks: pamosties agri man aizvien sagādā grūtības. Taču, lūk, Erenštreits – viņš ir mans Skolotājs ar numuru 1! Viņš mūs dresēja ar sirsnību un mīļumu," Jānis komentē ar cieņu, pietāti un sirsnību vienlaicīgi. Jo patiešām: Erenštreitam taču bija simtiem skolēnu, simtiem puiku, kas dziedāja viņa korī gadiem cauri, tomēr viņš atceras ikvienu!
Erenštreita pareģojumi, ko Ozols pirmo reizi atklāj publiski
Novērtējis Ozola muzikalitāti un diriģenta spējas, Erenštreits atgriežas pie pirmajām vērtībām: pie ģimenes un Jāņa trim bērniem, kas prasa nemitīgu vērīgumu un rūpes, kas, pēc Erenštreita domām, pieder pie vīrišķības formulas.
"Jānis ir arī viens no tiem lieliskajiem feinšmekeriem, kam bija arī savs recepšu blogs un kas iedvesmoja mūs ar saviem kulinārijas šoviem," nopriecājas Erenštreits un, sveicot savu bijušo kora puiku dzimšanas dienā, izsaka pārliecību, ka "Jānis Ozols tiks arī nākamo Dziesmu svētku virsdiriģentu kārtā, ka koris "Maska" kļūs par pasaules top kori, un Jūrmalas koru konkurss par vietu, kur šādiem koriem satikties! Daudz laimes, jubilār!"
Aizkustinājumā pateikdamies Skolotājam par apsveikumu, Ozols ir pārsteigts: "Lūk, lūk! Erenštreits trāpīja desmitniekā! Šis ir pirmais raidījums, kurā es tad oficiāli paziņoju: sākot no nākamā gada, Jūrmalas starptautiskais Baltijas koru konkurss kļūst par lielo Eiropas "Grand Prix" posmu!"
Tagad vajadzētu atskanēt skaļiem un ilgiem aplausiem, jo koristiem šāds līmenis nozīmē to pašu, ko autobraucējiem "Formulas 1" posms, basketbolistiem – Nacionālā basketbola vai hokejistiem – Nacionālā hokeja līga. Nudien, mūzikā mēs joprojām spēlējam pasaules augstākajā līgā! Vēl vairāk – mēs iegūstam tur vadošās vietas!
"Kosmīši"
"Kosmīši" – tā sevi dēvē ne tikai kādreiz tik populārās un profesionāli meistarīgās a cappella grupas "Cosmos" dalībnieki, kura par slavenību padarīja arī Jāni Ozolu. Vārdā "kosmīši" tiekot saukti arī grupas puišu ģimenes locekļi: sievas un bērni. Droši vien tāpēc, ka muzicēšana grupā bija dzīvesveids, kas skāra visu puišu ģimeņu locekļus, kā arī tāpēc, ka grupas pastāvēšanas laiks Latvijas mūzikas vēsturē iezīmē nozīmīgu, tieši "Cosmos" muzikālās domāšanas veidu.
"Mūsu pirmā uzstāšanās savulaik bija pie toreizējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. Tas bija 2002. gada 20. decembris, kad mēs vēl bijām pilnīgi nepazīstama grupa, pat nosaukuma vēl nebija – pie "Cosmos" nonācām tikai vēlāk," atceras Jānis. "Sākām ar akadēmisko mūziku, tai skaitā – ar Pētera Vaska kompozīcijām, viņš pats toreiz ļoti pozitīvi novērtēja mūsu sniegumu. Taču vēlāk, it sevišķi pēc mūsu pirmā diska, kas kļuva pārsteidzoši populārs, iegūdams pat zelta vai platīna diska statusu, tad nāca "Jaunais vilnis" un "Eirovīzija", un mēs bijām spiesti no klasiskās mūzikas atvadīties. Diemžēl," noplāta rokas slavenās grupas dalībnieks Jānis Ozols.
"Cosmos" ātrvilciena skrējiens un skats no virsdiriģenta tribīnes
Lieki piebilst, ka pēc tik ilgstoši intensīvas kopīgas muzicēšanas uz visdažādākajām pasaules skatuvēm puiši joprojām jūt ciešas savstarpējas saites: "Kovida laikā, starp citu, mēs ar kosmīšiem – puišiem, grupas dalībniekiem, aizbraucām uz pirti. Un trīs dienas tur arī dzīvojām. Tā mums bija tāda radošā nometne, un mēs prātojām: ko darīt? Varbūt vajadzētu apvienoties un atsākt kaut ko darīt kopā? Paskatījāmies arī veco laiku video, jo Šipītim (grupas dalībnieks Jānis Šipkēvics - red.) uz koncertiem vienmēr bija kamera līdzi, viņš ir daudz nofilmējis. Un jocīgi: mēs visi skatījāmies un neviens no mums neatcerējās: kur tas bija? Kur tas bija? Un kur tas bija? – toreiz mēs koncertējām tik daudz, ka mājās nebijām vispār: koncerts, ātri mājās, aizgāju uz kora "Maska" mēģinājumu, atkal prom, atkal koncerts. Un tā neskaitāmas reizes, līdz sajūk vietas, sajūk skatuves, sajūk gadi un pat gadalaikus neatceries," nosmejas bijušais "Cosmos" dalībnieks, piebilstot, ka tai pašā laikā ne ar ko nav salīdzināms gods un prieks stāvēt tepat Latvijā uz virsdiriģentu tribīnes platformas, skaistajā Mežaparkā, koristu un skatītāju ietvertā vainagā.
