Meitene ar krampi jeb no Ineses par Dārtu
"Dārtai mēs allaž esam ļāvuši izdarīt pašai savas izvēles," raidījumā stāsta Dārtas tētis. "Arī tad, kad viņa nolēma mūsu doto vārdu Inese nomainīt pret pašas izvēlēto Dārta, pieņēmām to bez iebildumiem!"
"Ja vārda likšanas brīdī mums būtu ienācis prātā skanīgais personvārds Dārta, mēs būtu meitu nosaukuši šajā vārdā!" smaidot papildina Dārtas mamma, uz ko aktrise pati atsmej: "Nu kas es par Inesi, vai kā bērnībā mani sauca: Incis?! Nu paskatieties uz mani!" viņa ekspresīvi izslejas krēslā. "Esmu Dārta. Un nevis Dārtiņa, bet Dārta!" viņa smejoties novicina savu dūri.
Grūti nepiekrist: aktrises izvēlētais vārds viņai ne tikai piestāv, tas arī ir saskanīgs ar viņas uzvārdu.
Jēkabpils dakteru atvase
Šķiet, ka Dārta nebaidās no lēmumu pieņemšanas. Patiesībā, drīzāk baidās gan, tāpat kā ikviens cilvēks, taču viņas spēks ir apņēmībā mēģināt. Visticamāk, tas ir viņas mīlošo vecāku nopelns, kas meitu vienmēr atbalstījuši.
Dārta ir meitene no Jēkabpils, kas nav Daneviču dzimtas pilsēta, bet gan vieta, kur pēc medicīnas studiju beigšanas un ārstu diplomu iegūšanas saskaņā ar jauno ārstu darbu sadales jeb kvotu plānu atsūtīti aktrises vecāki. Ģimene te nostabilizējusies un iedzīvojusies. Dārta te piedzima un sāka iet skolā, iemantojot jēkabpiliešu izrunas dialektu, ar ko vēlāk aktiermeistarības runas nodarbībās nācās krietni pacīnīties.
Lasīt Dārta (tolaik vēl vārdā: Inese) iemācījusies jau četros gadiņos, labi veicies arī skolā: ar panākumiem jau no sešu gadu vecuma piedalījusies daiļlasīšanas konkursos, dejojusi tautas deju kolektīvā, un, skolu beidzot, izlēmusi studēt juristos. Pēc kāda laika lēmumu mainījusi par labu skatuvei.
Zelda
Pirmais Dārtas ievērojamais solo uznāciens uz Dailes teātra skatuves bija 20. gadsimta leģendārās personības, rakstnieces un mākslinieces Zeldas tēlā, kur viņai nācās ne tikai atveidot temperamentīgās, impulsīvās rakstnieka Skota Fidžeralda mīļotās sievietes būtību, bet pašai izveidot arī literāro materiālu: "Mani uzaicināja režisors Dž. Dž. Džilindžers, mans novadnieks, starp citu, viņš arī nāk no Jēkabpils! Taču aicinājums bija ar nosacījumu: man pašai bija jāizveido arī dramaturģija," stāsta Dārta. "Es uzreiz teicu, ka gribētu kādu dokumentālu stāstu, balstītu patiesā biogrāfijā, un Džilindžers izvēlējās Zeldu," atceras Daneviča.
"Tā radās mana "Neprātīgā Zelda", kas nopelnīja arī nomināciju balvai "Spēlmaņu naktī" kategorijā "Gada jaunais skatuves mākslinieks". Tās bija pirmās labās atsauksmes manā mūžā. Es tās lasīju ar trīcošiem ceļiem, un pēc tam saņēmu oficiālu uzaicinājumu pievienoties aktieru kolektīvam. Pirms tam es tikai kā ārštatniece darbojos."
"Finita la comedia!"
Marijas Lukjanovnas loma Nikolaja Erdmana traģikomēdija "Finita la comedia!" bija okeāns, kurā jauno Dārtu iemeta gluži kā kucēnu, neprasot, vai viņa ir gatava peldēt.
"Patiešām, mani, pavisam jaunu aktrisi, kas tikko vēl bija bez darba, iemeta un, lūdzu: peldi! Uzreiz uz lielās skatuves, saspēlē kopā ar teātra zvaigzni Artūru Skrastiņu, kas, starp citu, vēlāk par lomu šajā izrādē saņēma "Gada aktiera" titulu. Kā arī ar fantastisko Lidiju Pupuri. Un pie nepazīstama režisora! Pie trakā Aleksandra Morfova, kas, jā, man ļoti daudz iemācīja, ko es paturu joprojām!" atzīst Daneviča.
"Tu neesi izpildītājs, tu esi autors!"
"Piemēram, viena no lietām, kas joprojām ir manā aktrises profesionālajā arsenālā, ir izpratne: ikvienā lomā tu esi autors! Morfovs mani toreiz, mēģinājumā, pasauca malā un teica: "Tu neesi izpildītājs, tu esi autors! Izdomā, kāda būs tava loma, un pastāvi par to!"," atceras aktrise.
Jaunās Dārtas Danevičas pārdzīvojums šajā lomā bijis tik liels, ka viņa vēlējusies no tās paturēt kādu piemiņu: "Re, re, šis sarkanais halātiņš, kas man ir mugurā!" aktrise vērš uzmanību kādam izrādes fragmentam. "Šo halātiņu es pēc tam no teātra atpirku!" smaida aktrise, turpinot: "Otrs mans laimes talismans, ja tā var teikt, ir brīnišķīgā kolēģe, teātra zvaigzne Lidija Pupure, kas mani ļoti aizstāvēja. Viņa vienmēr dzīvi seko līdzi visam izrādē notiekošajam, viņai ir ļoti izteikta vertikāle," Dārta atzīst Pupures spēju iestāties pret citu kritiku brīdī, kad nav neviena, kas nāktu ar atbalstošu vārdu. "Lidija saprata, ka es pati toreiz vēl nebiju gatava to izturēt," atceras Dārta.
Pupures saulē, un stāsts par mazo zaldātiņu
"Es teiktu: drosmīgiem pieder pasaule!" jau atkal Lidija nav atteikusies atbalstīt Dārtu un mīļuprāt atsaukusies sveikt viņu dzimšanas dienā.
"Dārta ienāca teātrī aktīva, enerģiska, ļoti griboša strādāt, un izrāde "’Finita la comedia!" atnesa vienu no viņas pirmajām lielajām lomām. Viņa bija tik satraukta, tik elektrizēta, bet es nedrīkstu ieiet viņas ritmā, kas man neizdodas. Režisors man vairākkārt aizrāda un kļūst jau neapmierināts, bet es, ar asarām acīs, saku: es nevaru citādi, Dārta ir tik pilna emocijām, ka man liekas, ka viņa tūlīt pārsprāgs vai paģībs," aktieru profesijas emocionālo specifiku atklāj Pupure tā, ka Dārtai ir gan interesanti, gan jāsmejas.
"Nu jau Dārtai pūrā ir tik daudz skaistu lomu – gan teātrī, gan ārpus tā," turpina Lidija, "Dārta ir intelektuāla, viņai ir savs viedoklis par katru darbu, ko viņa apņemas. Bez darba viņa nesēdēs, pati izdomās, pati piedāvās. Dārtiņa ir kā mazs zaldātiņš, kas pastāv, ir un visu laiku ziņo: es esmu!""
"Zēni nav meitenes"
Paturpinot Pupures terminoloģijā, Dārtas "es esmu!" visspožākās zalves tika izšautas mono izrādē "Zēni nav meitenes".
Kopā ar režisori Diānu Kaijaku, ceļiem trīcot, uzdrīkstoties iestudēt šermuļus uzdzenoša satura vēstījumu, kas raisa diskusijas un atnes balvu salūtu: "Spēlmaņu nakts" "Gada izrādes" un "Gada aktrises" titulus, izrādei iegūstot arī finālistes statusu Latvijas Televīzijas balvas "Kilograms kultūras" vērtējumā, kā arī teātra profesionāļu un skatītāju aplausus.
Gandarījuma aizkaru klusumā
Nav šaubu, ka Dārta sevi ir pierādījusi kā drosmīgu, skaistu, talantīgu, provokatīvi izaicinošu, profesionālu mākslinieci, taču, kad teātra priekškars aizveras un gaismas pierimst, pie teātra dienesta ieejas klusi gaida jautājums: ko šis izaicinājums prasa no aktrises?
Raidījums "Daudz laimes, jubilār!" pievienojas Lidijas Pupures vēlējumam: "Es tev novēlu turpmāk arī kādus maigākus toņus, bet to radīs tava dzīves pieredze, un tad jau mēs maināmies visi. Es tev novēlu daudz skaistu, krāsainu darbu un – laimīgu personisko dzīvi!"
