Mājas, kur justies labi
Laimas ziemošanas vieta ir Stambulā, Turcijā, – viņas vīra dzimtenē: "Mana māja – vai tā ir Latvijā vai Turcijā – man ir ļoti svarīga. Māja kā mana skaistuma sajūta. Māja, kurā justies labi."
Pavasaris Laimu sauc uz Latvijas mājām, kas ir Tirzā, Gulbenes rajonā. Te arī melleņu krūmu dārzs, garu garās dobes, kas jāizravē, jāapkopj: "Kad sāku, es neredzu darba daudzumu, bet rezultātu: cik skaists un sakopts viss būs. Es vispār apbrīnoju tos savus kolēģus rakstniekus, kas vasarā strādā pie kādiem literārajiem darbiem!"
Putnu dziesmas Turcijā un Latvijā
"Mans dienas režīms Turcijā: pamostos agri – esmu ļoti disciplinēta! – ieslēdzu datorā putnu dziesmas. Starp citu, tās var pagriezt skaļāk vai klusāk – un tad es strādāju. Bet Latvijas dabā putni tik skaļi dzied, klusāk tak viņus nevar pagriezt! Jāiet ārā, jādzer kafija – nu kāda rakstīšana?" smejas rakstniece.
"Un dārzs jau gaida – odziņas jūt, ka tās apkopju, ka rūpējos. Kaut gan citreiz laika apstākļi ir nežēlīgi: pagājušogad nosala viss, arī garās krūmu rindas, ko biju apkopusi," noplāta rokas Laima, gan piebilstot, ka cilvēks ir radīts kustībai: neironi ir darbināmi kaut vai paša veselības dēļ.
Sazemējums un sievišķības spēks
"Katram ir arī savs liktenis. Piemēram, varbūt kādam lietas atnāk viegli, bet ne man. Man darba rezultāts atnāk tikai ar enerģijas ieguldījumu, nekā citādāk," stāsta Laima. "Varbūt tas ir zvaigznēs rakstīts? Kaut arī par horoskopiem pasmaidu, esmu riktīgs zemes cilvēks, Mežāzis, savukārt mans vīrs Ahmeds Kots ir Svari, gaisa zīme, kas iet uz plašumu, rada idejas. Un tad jābūt kādam zemes cilvēkam, kas to arī realizē! Mēs esam ļoti laba komanda."
Laima Kota ir ļoti emocionāla, sievišķīga, atsaucīga, bet arī īsta latviešu zemniece – darītāja, domātāja, pavarda turētāja. Un kā gan ne? – dzīves dzirnakmeņiem cauri lauzusies, pratusi izaudzināt skaistu četru bērnu pulku.
Pie pasaules radīšanas vārtiem
Laima ieguvusi izglītību, kas liek domāt, analizēt, vērot: astoņdesmitajos beigusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti: "Studēju neklātienē, jo man bija jau divi mazi bērni. Pa dienu strādāju Dzemdību namā par sanitāri, darīju visus darbus: mazgāju grīdas, visu, kas nepieciešams. Tā ka, ja vajag māju tīrīt, mani droši var saukt palīgā. Esmu jau saviem draugiem to nodemonstrējusi, šajā lomā esmu profesionāle," smejas rakstniece.
"Savulaik mūsu universitātes mācību spēks, profesors Pēteris Krupņikovs vaicāja visiem studentiem, tai skaitā, man, kur jūs strādājat? – es atbildēju: "Dzemdību namā!" Viņš ļoti izbrīnījās, ko gan es tur darot? Es lepni teicu: "Es stāvu pie pasaules radīšanas vārtiem!""
Vārda spēks
"Padomju laikā vecmātes bija pārgurušas. To es droši varu teikt, jo mana vīra māte bija vecmāte, un es bieži vien gāju palīgā. Kaut tikai ar labu, siltu vārdu uzmundrinot topošās mammas:
"Tici, viss būs labi! Mani sauc Laima, un, ja es to saku, tā arī būs!" smaida rakstniece, kas nudien māk likt noticēt ne tikai grāmatās rakstītajam, bet arī tam, ko viņa apliecina dzīvē.
"Pēc tam tikai uzzināju, ka viena no jaunajām māmiņām bija Jura Rubeņa sieva, viņai dēls toreiz piedzima. Vēlāk šeit pat piedzima arī mana mazmeita, toreiz bija prieks tur atgriezties, joprojām man ir vislabākās atmiņas par to."
"Cilvēks, kas nenodarbojas ar mākslu, nav cilvēks!"
Laima ir cēlusies no Ogres, un agrā jaunībā sapņoja par mākslu: "Zināju, ka mācīšos grafiku, zīmēšanu, braucu uz kursiem, māksliniece Irēna Lūse bija mana pasniedzēja. Biju pārliecināta, ka pēc 8. klases beigšanas došos uz lietišķajiem [Lietišķās mākslas vidusskola – red.]. Visi, kas neko nesaprata no mākslas, tie mani neinteresēja: "Cilvēks, kas nenodarbojas ar mākslu, nav cilvēks!" – tā es domāju un… izkritu matemātikas iestājeksāmenā," smejas Laima.
"Lūk, pirmā dzīves mācība! Dabūju atgriezties pie tiem, "kas neko nesaprot", dzīvē biju dabūjusi pa ķobi!
Turpināju mācības vidusskolā, un – cik labi, ka izkritu eksāmenā! Atvēru sev literatūras pasauli! Man bija brīnišķīga literatūras skolotāja: literāros karus taisījām, literārās tiesas!"
Atmodas noskaņās
Tomēr Laima iestājās arī Lietišķajos, mācījās ādas apstrādes mākslu, dziedāja arī folkloras kopā "Savieši": "Folkloras kopa bija kā vēlme nosargāt to, kas paši esam un vienlaicīgi – arī protests esošajai varai. Bija Atmodas laiks, viss bija tik jauns, tik svarīgs! Te es satiku domu biedrus, tai skaitā – Valdi Muktupāvelu, savu vīru. Apbraukājām Latviju, tad es arī ieraudzīju savu lauku māju, ko vēlāk nopirku. Toreiz manī bija doma: "Folklorai jābūt uz vietām!" Vienmēr esmu sevi sajutusi kā "savieti", piederīgu pie "Saviešiem"."
Māja, kur apvārsni var redzēt
Toreiz Vidzemes plašumos atrastā māja – "15 km rādiusā Jaunpiebalgu var redzēt!" – iekrita Laimas sirdī un neatstājās: "Te atkal jāatgriežas pie tās mājas sajūtas, kas manī skanēja jau no agras jaunības," – nav šaubu, ka to pastiprināja arī mājās skanošās bērnu čalas.
"Māja bija ļoti dārga – 5000 rubļu! Taču es biju strādājusi Mākslas akadēmijā par modeli, es ceru, ka skatītāji un lasītāji saprot, ka mēs runājam par mākslu: mākslinieks jau modeli redz kā podu, viņu interesē gaismēnas, forma, attiecība… Un, ak, laime! – es tiku pie savas mājas!" atceras Laima.
Panākumi
Laimai taisnība: viņas laime nākusi smagā darbā, no kā rakstniece nekaunas. Ne tikai sanitāre Dzemdību namā vai modele mākslinieku darbnīcā. Arī žurnālistika "Lauku Avīzē" un viesstrādnieces darbs Īrijā. Dažādo darbu pieredze veidojusi ne tikai dzīves materiālo pamatu, bet devusi pienesumu dzīves dažādības pieredzē, ko Laima prot gan ieraudzīt, gan pasniegt lasītājiem.
"Lauku Avīzes" redaktors man teica: "Ar ziņām tev sanāk čābīgi, tu tās raksti kā mazus stāstiņus, labāk pasēdi un uzraksti romānu!"
Un tad bija štatu samazināšana, un es domāju: "Hm, romānu varētu!" Avīze man piedāvāja publicēšanas iespēju, un tā tas sākās," atceras Laima.
"Prozā mēs izvēlējāmies prēmēt Laimas Muktupāvelas (tolaik vēl iepriekšējās uzvārdā – red.) romānu "Šampinjonu derība", lai izceltu rakstnieces krāšņās valodas sulīgumu pāri tādam iesīkstējušam mazohismam, sāpēm pēdējo gadu prozā," – tā savulaik par rakstnieces romānu izteicies Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas loceklis Andris Akmentiņš. Ne mazāk komplimentu jaunatklātā rakstniece izpelnījās par veiklo sižetu, grāmata ļoti patika gan žūrijai, gan lasītājiem.
"Nepazūdi!"
Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijā ar īpašu speciālbalvu kūkas formā bija ieradies šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, kuru bija aizkustinājis fakts, ka romānā ir arī ēdienu receptes, savukārt oficiālās balvas pasniedzējs, rakstnieks Andris Kolbergs vēlēja Laimai ilgu un laimīgu palikšanu literatūras laukā.
""Tikai nepazūdi," viņš man toreiz teica," nosmaida Laima Kota, kam šogad mēs novēlam to pašu: "Allaž atgriezies! Katru gadu no jauna. Atkal un atkal ar gājputniem."
