Elza pati ir apliecinājums tam – viņas skatuves tēlam allaž piemīt emocionāls vēstījums, magnētisms, harisma.
Slavenās dzimtas blaknes
Elza ir cēlusies no mūsu kultūras zelta fonda – viņa ir slavenās Leimaņu dzimtas atvase. Viņas vecmāmiņa ir šarmantā aktrise Baiba Indriksone, vectēvs – leģendāro kinofilmu "Vella kalpi" un "Melnā vēža spīlēs" režisors Aleksandrs Leimanis, savukārt tēvs, bijušais baleta premjers, šķiet, jaunībā – viens no skaistākajiem baletdejotājiem, tagad ilgus gadus vada mūsu baleta trupu, veido jaunas horeogrāfijas un rūpējas, lai mūsu baleta klasiskās vērtības tiktu saglabātas arī nākotnē.
Pēc visa šī, šķiet, Elza ir no veiksminiecēm: dzīvē izvilkusi lielo lozi, taču patiesība ir daudz sarežģītāka – slavenā dzimta ir bijusi gan jaunās balerīnas spožums, gan arī posts. Proti: caur citu apšaubīšanas un kritikas palielināmo stiklu vērtēta, jaunā, skaistā balerīna lauzusies savas pašvērtības kalnā, – cauri nepārliecinātībai, šaubām un lielām sevis šaustīšanām tā, lai attaisnotu pati sev tiesības dejot uz pasaules lielajām skatuvēm.
Skolas
To, ka būs balerīna, Elza ir zinājusi vienmēr, – Elzas tēvs Aivars Leimanis atceras, ka dejas kustības viņa veikusi jau, turoties par bērnu gultiņas redelītēm, vēl īsti neprotot staigāt.
Dejošanas pirmās stundas bija slavas apvītajā bērnu tautas deju kolektīvā "Dzintariņš", tad sekoja Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, ko Elza absolvēja 2001. gadā, pedagoģes Sarmītes Jakses-Graudiņas klasē. Papildināšanās baleta prasmēs un dažādos dejas žanros sekoja visas pasaules baleta skolās: Parīzes Konservatorijā, Anaheimas (Amerikas Savienotās Valstis) vasaras baleta kursos, Bartolinas (Dānija) baleta kursos, Vīnes Valsts konservatorijas vasaras kursos, treniņos Sanktpēterburgas baleta trupā Marijas teātrī un Hamburgas baleta trupā Vācijā.
Kopš 2001. gada Elza Leimane ir mūsu Nacionālā baleta trupas soliste, dejojusi lielās lomas pasaules baletu klasikā, tai skaitā vienu no grūtākajām – Žizeli, par ko viņa sapņoja kopš bērnības. Daudz dejojusi arī modernā baleta iestudējumos, Latvijai atvezdama konkursu balvas no visas pasaules, tai skaitā – vairākkārtīgi bijusi arī Gada baleta māksliniece "Spēlmaņu nakts" žūrijas vērtējumā, savukārt kā horeogrāfe ieguvusi Dejas balvu.
Horeogrāfe
Elza ir strādātāja. Ļoti jaudīga. Tāpēc nav brīnums, ka, skatoties nākotnē, Elza, vēl prīma balerīna būdama, iestājās Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā, lai, balerīnas īsajai karjerai noslēdzoties, radoši izpaustos deju radīšanā.
Tiesa, arī šeit viņa seko tēva pēdās, kas ļoti veiksmīgi sevi apliecinājis gan klasikas baletu atjaunošanā, gan jaunu baleta uzvedumu radīšanā, piemēram, kopā ar komponistu Juri Karlsonu izveidojot bērnu iemīļoto, asprātīgo, uz Lindgrēnas grāmatu motīviem libretēto "Karlsons lido", gan arī baletu "Antonija#Silmači", kas savukārt balstās mūsu pašu literatūras klasikā – Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienās Silmačos". Elza baletuzvedumā atveido galveno, Antonijas, lomu, uzmanību fokusējot uz jaunās sievietes iekšējiem pārdzīvojumiem.
Un arī horeogrāfijas darbā Elzai nācās lauzt ceļu, taču, atšķirībā no baleta mākslinieces karjeras, tas bija vieglāk – Elzas Leimanes vārds baleta pasaulē jau nozīmēja autoritāti. Elzas horeogrāfijas nu jau novērtējuši ne tikai profesionāļi, bet arī skatītāji, kam, šķiet, īpaši prātā palikusi baletizrāde "Vārna", kur Elza izdejo savdabīgā putna kustību trajektoriju un pēta šī gudrā dzīvnieka redzējumu, kas interesanti atklājas Reiņa Sējāna mūzikā.
Skatītāju mīlestību izpelnījās arī horeogrāfija viencēlienam "(Ne)stāsti man pasakas", kas balstās Imanta Ziedoņa "Krāsainajās pasakās" un tandēmā ar Antona Freimana horeogrāfiju baletizrādei "Hamlets" saņēma Dejas balvu 2019–2020 kategorijā "Baleta iestudējums vai notikums".
Citas skatuves un spēļu laukumi
Par Elzu Leimani daudzkārt teikts, ka viņa ir ne tikai viena no skaistākajām, it kā porcelānā veidotajām, bet arī harismātiskākajām māksliniecēm, un beidzot to pamanījuši arī mūsu teātra un kino režisori. Pirmā debija uz dramatiskā teātra skatuves nu jau bijusi pirms vairākiem gadiem, 2017. gadā pirmizrādi piedzīvojušajā Dailes teātra iestudējumā "Doriana Greja portrets", – šķiet, abām ar režisori Lauru Grozu izveidojās cieša sinerģija, savukārt 2020. gadā iznākušajā režisores Lailas Pakalniņas spēlfilmā "Spogulis" Elza debitē kino aktrises – šajā gadījumā – Pelnrušķītes ļaunās Pamātes lomā, – tādā mūsdienīgā pasakas interpretācijā.
Kad noslēpums valdzina vairāk par atbildi
Uz sarunu raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" māksliniece ierodas savākta, gatava radošam darbam, taču drīz vien atveras, īpaši skatoties ar viņas mīļo vecmāmiņu Baibu Indriksoni saistītos materiālus no bagātā Latvijas Televīzijas arhīva. Elza nespēj valdīt aizkustinājuma asaras, un – kā gan ne? – mūsu visu mīļā aktrise Indriksone tikai šovasar devusies ceļā uz citām saulēm.
Lai arī Elza sirsnīgi atsaucas sarunai, ap viņu virmo trausla apgarotas noslēpumainības aura. Patiešām! – kā iespējams apvienot šķietami pretējo: virtuozu spēku un sievišķīgu trauslumu! Tas ir gan viņas baleta mākslas, gan arī personības noslēpums.
