Ieskatīties sejā un ieraudzīt
Pat pirms Laura vēl ko ir bildusi, ir interesanti ieskatīties viņas šķietami nelatviskajos sejas pantos, ko apvij kas austrumniecisks vai grieķu klasiskajam skaistumam raksturīgs: viņā ir kaut kas noslēpumains un sievišķīgs, tieši tāpēc raidījums "Daudz laimes, jubilār!" viņai dāvina lielisko "Neputna" izdevumu "Elegantā Rīga", kas stāsta ne tikai par modi, bet arī par daudzām lieliskām sievietēm, kas to veidojušas: "Allaž esmu iekārojusi šo pētījumu par Rīgas starpkaru tērpu pasauli," saņemot smago grāmatu, nopriecājas Laura. "Nu beidzot varēšu to izpētīt un kaut ko varbūt atrast arī savai garderobei."
Džilindžera uzticība
Pirmais mēģinājums režijā Laurai nāca kā uzticība no toreizējā Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja un režisora Džilindžera laikā, kad Groza vēl bija tikai režijas studente: "Džilindžeram bija citi darbi, un viņš mani paņēma par asistenti izrādei "Tas trakais, trakais Harijs" – un deva lielu uzticības kredītu, sakot: atnāc un izdari! Tā arī bija manas izaugsmes panaceja, viņš man iedeva divas nedēļas mēģinājumu laika ar profesionāliem aktieriem," atceras Groza.
Lugas autors Henrijs Millers ir skandalozi slavens un uzrakstījis tikai vienu lugu – cenzūras vajātu stāstu par trakulīgo Hariju, nepiederīgo, nepieradināmo, dzīvespriecīgo jeņķi, kurš allaž atrodas meklējumos. Par īstu maitasgabalu, kurš tomēr nav gluži draņķis – tā izvēlētā repertuāra autoru raksturojis Dailes teātris. Džilindžeram autora provokatīvā brīvības latiņa ļoti patika – iespējams, viņa bezkaunīgā un atklātā seksualitāte ietekmējusi Džilindžera dzīves uztveri vairāk nekā citu autoru daiļrade ("Iestudēt Milleru bija mans pienākums," atzinis viņš pats), un šī izrāde ir Džilindžera cieņas reveranss Milleram, kas, protams, iemeta provokācijas bumbu un izraisīja sašutumu un viedokļu sadursmes arī Latvijas publikā.
Miljons par provokāciju
Vēlāk arī Groza vairākkārt teikusi, ka radošajā darbā viņu visvairāk saista provokatīvas tēmas, ļoti iespējams, to ietekmējuši arī Džilindžera radošie piemēri: "Mēs allaž esam sapratušies, un, kaut arī sadzīvē netiekamies bieži, laiks un attālums nenozīmē neko."
Grozai piemīt smalkā spēja sajust, kas šķiet svarīgs skatītājiem, jo viņas veidotās izrādes allaž tikušas izpirktas: "Iepriekšējais Dailes vadītājs man teica, ka esmu teātrim nopelnījusi apmēram miljonu," smejas režisore.
"Suņa sirds"
Jau Lauras režijas diplomdarba izrāde Mihaila Bulgakova "Suņa sirds" – zinātniskās fantastikas stāsts par cilvēka sirds ieoperēšanu sunim Šarikam, kas savulaik Krievijas komunistiskās partijas Politbirojam šķita padomju varai naidīgs un aizliedzams vēstījums – tika iekļauta Dailes teātra repertuārā: "Tagad tas šķiet tik ļoti sen. Un, ja kādreiz tas mani uzrunāja tikai kā interesants Bulgakova stāsts, tad tagad tas ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti aktuāls, jo esmu no tiem, kas uzskata, ka arī tagadējos kara apstākļos nav pareizi aizliegt un izslēgt no aprites krievu izcilo literatūru.
Jo lieliskie krievu klasiķi, talantīgie rakstnieki visplašākajai auditorijai spēj atklāt krievu vēsturiski izveidojušos domāšanas mehānismus, viņu uzvedības modeļus," domā Laura.
Juris Žagars un jaunas robežas
Juri Žagaru Laura sauc par savu draugu: "Ar Juri Žagaru mēs esam strādājuši kopā ļoti daudz, viņš bieži spēlēja ievērojamas lomas manos iestudējumos. Mums abiem piemīt diezgan līdzīga ambiciozitāte, kā arī vēlme pārkāpt jaunu teritoriju robežas, kas šķita izpētāmas," par vienu no saviem tuvākajiem aktieriem stāsta Laura. "Tagad mēs esam atraduši sevi jaunos izaicinājumos: Juris ir aizgājis no aktiera darba un ir Dailes teātra direktors, savukārt es strādāju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, esmu mākslinieciskās stratēģijas un repertuāra plānošanas vadītāja, un man šis ir pirmais gads laikam, kad man nav neviena jauniestudējuma, bet ir nākamie plāni."
Juris dzimšanas dienā ierakstījis Laurai īpašu videosveicienu, neskopojoties arī ar komplimentiem, kas ir ļoti patīkami. Taču Laura ir arī ļoti spēcīga savā ievainojamībā: "Ir, protams, robežas, ko nevajag nevienam pārkāpt – ne sadzīvē, ne darbā, bet man arī nevajag teikt, kā rīkoties! Es pati varu par to atbildēt! Un, ja es izgāzīšos, visiem man ir tiesības to teikt, un es pati varu iet uz sārtu, un visiem ir tiesības piešķilt man sērkociņu vai iemest ar akmeni. Tā ir mana izvēle! Visi aktieri, ar ko es esmu strādājusi, nenoliegs, ka esmu ļoti atvērta dialogam, un mēs kopā radām lietas, es neesmu autoratīvā stila režisors. Esmu autoratīva tajā ziņā, ka zinu, pa kuru taku mēs ejam, vienmēr zinu četrus soļus priekšā," Laura raksturo mākslas lauka nežēlīgumu, kā arī režisora profesijas izaicinoši vientulīgo skaistumu.
Lauras Grozas hobijs
Lauras hobijs – vismaz tā viņa to nosauc – sākumā šķiet šarmanti amizants: "Vienmēr un visur runāties ar taksometra vadītājiem". Taču patiesībā tas ļoti saistās ar režiju un teātra mākslu, kas savukārt nozīmē cilvēku pētniecību: "Runāties ar taksometra vadītājiem nozīmē to, ka tu vienmēr vari uzzināt visu par pilsētu, vispār daudz ko, kas tevi interesē," atklāj Laura. "Vienu brīdi es dzīvoju Laboratorijas ielā, starp citu – gluži netīšām: blakus dzīvokļos ar Māru Ķimeli –, un man ļoti patika šis rajons," veco strādnieku koka māju un Grīziņkalna apvidu Rīgā raksturo Laura. "Un vēl man patīk uzvilkt sporta drēbes un iet pa rajonu, iegriezties lokālos un klausīties vīru stāstus un viņu pieredzes. Nekad nav bijis grūti nodibināt kontaktu."
Dailes teātra izrāde bērniem Jāņa Grīziņa "Vārnu ielas republika" ir stāsts tieši par šī rajona puikām, par Grīziņkalna vienkāršajiem, no strādnieku ģimenēm nākušajiem, sirsnīgajiem zēniem un meitenēm, kas dzīvojuši Laboratorijas, Vārnu, Lienes un Tallinas ielās, kas bieži skraidījuši plikām kājām, jo sirdis bija daudz karstākas nekā daudziem, kam dzīve bija devusi daudz spožākus dzīves apstākļus. Lauras Grozas iestudējumā izrāde saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kategorijā "Gada izrāde bērniem vai jauniešiem" un tika nominēta arī laikraksta "Diena" gada balvai kultūrā.
Rūdolfs un mirkļa trauslums
Mūziķis Rūdolfs Dankfelds, viens no Latvijā talantīgākajiem mūziķiem un bundziniekiem, un – kopš pāris gadiem – arī Lauras Grozas vīrs, ir otrs no kungiem, kas ar prieku atsaucies sveikt Lauru dzimšanas dienā.
Presē jau daudzkārt aprakstīta abu gluži negaidītā satuvināšanās Covid-19 pandēmijas laikā, kad radošā dzīve tikusi apstādināta un kad bijis laiks garām sarunām un iespējai iepazīt vienam otru: "Sarunu rezultātā tapa daudz jaunu ideju, arī mūsu kopdarbs, izrāde "Keruaka ceļš", kur Rūdolfs bija muzikālās daļas vadītājs," stāsta Laura.
Raidījums "Daudz laimes, jubilār!" Rūdolfa videosveicienu Laurai glabājis noslēpumā līdz intervijas beigām, un nu, klausoties, kā vīrs komplimentē Lauras darba spējām un nekautrējas atklāt savas jūtas, Laura silti raugās ekrānā un iepriecināta smaida: "Laura, tu esi pasaules cilvēks, ar savu unikalitāti, un es zinu, ka tev nepatīk dejot ne pēc vienas stabules, un es tev novēlu attīstīt savu balsi un pārliecību, kas tiešām ir tavs spēks. Es tevi mīlu, cienu un ļoti lepojos, ka tu esi mana sieva!"
"Mhhhmmm!" Laura sievišķīgi smaida. "Emocionāla pauze," viņa maigi nosaka, negribot sabojāt mirkļa skaistumu.
Patiešām! Kāpēc gan? Klusums taču bieži ir ietilpīgāks, gluži kā dziļa ieelpa. Reizēm nevajag veikt pārāk daudz kustību.
