Vasaras nogalē un Latvijas Televīzijas 70. jubilejas priekšvakarā, skatītāju iemīļotais raidījums “Daudz laimes, jubilār!” nolēmis paplašināties: “Televīzijas projekti vasarā mēdz atpūsties, bet neviens vēl nav dzirdējis, ka atvaļinājumā dodas svinības un jubilāri. Tieši otrādi,” komentē redaktore Dace Leimane. “Tāpēc nav nekāds brīnums, ka esam iekārtojuši vasaras nogales jubilejas terasi, šoreiz nevis televīzijā, bet interneta portāla LSM virtuālajās telpās. Un mūsu pirmā viešņa ir šarmantā dziedātāja un komponiste Linda Leen.”
Lindas teikto apstiprina kāds dabas vēstnesis. Tā gan nav lapsa, bet lapsene, kas mūs ik pa laikam apciemo visu intervijas pēcpusdienu. Tā aizlido un – savādi! – atgriežas atkal un atkal, lai gan uz terases galda to nevilina nekas salds. Tikai kafija un ūdens glāzes.
Linda Leen (Lezdiņa): Lapsenes nāk pie manis draudzēties. Dzīvoju ceturtajā stāvā, un, remontējot dzīvokli, starp balkoniņu un istabu izveidoju tādu kā salokāmo sienu, kas bieži stāv plaši atvērta. Īpaši rītos, kad brokastoju. Tad kādu vasaru katru rītu kā pēc pulksteņa pie manis ielidoja lapsene, apmeta goda apli un devās prom.
Dace Leimane: Tad jau tev viņai jādod vārds un jāsāk saukt uz "tu"!
(Smaids.) Tur man drusku tādas dalītas jūtas: lapsene varbūt nav tas gluži labākais draugs…
(Smiekli) Draugs ar nosacījumiem.
Jā, ar nosacījumiem. Bet daba un dzīvnieki ir mani draugi: [dzīvās] radības nāk pie manis, arī suņi – gan draugu, gan sveši. Man pašai pilsētas dzīvē nav, bet es ļoti gribētu. Patiesībā tas ir stāsts par mani un visu dzīvo, par dabu, kas vienmēr dāsni dod. Absolūto, beznosacījumu mīlestību varu piedzīvot ar savu mammu, kā bērns un dabā: ieejot ūdenī kailai, ir sajūta, ka daba mani saņem kā klēpī, uzpilda un atjauno. Es jau smejos, ka pelnu naudu tikai vienam mērķim: lai aizbēgtu no pilsētas un noīrētu kārtējo namiņu nekurienē. Jo laikam tikai tur es jūtos brīva no lomām, pienākumiem, tituliem, citu gaidām, kuras jāattaisno. Brīva no svešām acīm, vērtējumiem, – ikdienā tā visa ir ļoti daudz.
Ko tu darīji savā dzimšanas dienā, 26. jūlijā? Arī biji dabā?
Jā! Savā dzimtajā pusē: Cēsīs un Kārļumuižā – tā ir viena no manām spēka vietām. Svētku rītā dzēru kafiju, apdomāju, kāds ir bijis un kāds būs mans gads. Un tad (smejas) – atpakaļceļā braukāju no viena ezera uz otru. Pirmo reizi biju Āraišu ezerā: "Ievas kostīmā" stāvēju tur, uzsūcu tā skaistumu, sauli un tuvojošos negaisu. Man ir arī savs rituāls: pēc peldes apguļos uz zemes tādā kā zvaigznītē, uz muguras. Vislieliskāk, protams, jūrā, kādā nomaļā pludmalē, līvu krastā vai Bernātos, kad tur nav nevienas dzīves dvēseles. Tā es tur guļu, nevairoties karstajās smiltīs sasmērēt matus, un tad griežos uz otru pusi – uz vēdera, piekļaujos zemei, samīļoju to. Sazemējos! Starp citu, ir arī pierādīts – sazemēšanās process nomierina nervu sistēmu, ķermenim saņemot zemes elektronus.
Jā, mums latviešiem šie transformācija procesi dabā ir tuvi, vai ne?
Jā, es domāju gan. Jo, kad es pieceļos no karstajām smiltīm, jūtos gluži apreibusi, tādā kā eiforijā atkal ieslīdu ūdenī, un sajūta ir neaprakstāma! (Pauze.) Jūtos tik saviļņota. Līdz asarām. Nekas nav līdzvērtīgs – pat ne mūzika, ne māksla – tādai, gandrīz intīmai, tuvībai ar dabu.
Klau, tā metode man mazliet atgādina pirts rituālu: tu smiltīs uzsilsti, tad ej ūdenī un atkal atgriezies. Tikai pirts krāsns un dzīvās uguns vietā tev ir lielā, īstā saule!
Jā, jā, tā arī ir. Kad es esmu pie dabas, dzīvojos kā primāts. Tas varbūt nav visiem saprotams un pieņemams, bet man būšana kailai dabā šķiet dabiska. Dabiskāka par drēbēm. Un šis laiks man ir svēts, tā ir mana lielākā vērtība, bez kuras viss pārējais nenotiek. Visas manas lomas: meita, māsa, dziedātāja, producente, komponiste, uzņēmēja, fotogrāfe, vēl un vēl, nevar būt pilnvērtīgi realizētas, ja neesmu bijusi divatā ar dabu.
Jā, es saprotu.
Jo mana profesija ir ļoti paģēroša. Spiediens ir liels. Tāpēc (smejas): Mauglis ir dzimis! Tieši šovasar kaut kā apjautu to. Un es būtu ļoti priecīga, ja man būtu pašai sava vieta, tāda iespēja…
Nu, vēlies kaut ko! Jubilāri taču drīkst vēlēties! (Smiekli.)
(Smiekli.) Jā, varbūt kādam ir māja, kas vasarās ir jāpieskata? Kopā ar suni, ko nav, kam atstāt?
Bet dziedāt un koncertu sniegt par to, vai ne?
Nu, tad es atkal justos darbā. Un es arī nemāku tā: "uzdziedāt" kaut ko!
Televīzijas raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" tradīcija ir ielūkoties Latvijas Televīzijas bagātajā videokrātuvē. Savukārt šīs intervijas arhīvu veido jubilāres pašas privātie foto un videomateriāli. Jo šī saruna nav tik daudz par Lindu Leen, dziedātāju un mākslinieci, bet gan par Lindu, sievieti un cilvēku.
Šīs bildes ir ļoti nozīmīgas man personiski. Tas ir laiks, kad iznāca mans otrais solo albums "Chameleon" ("Hameleons" – tulk.) Lūk, albuma vāciņš! Mūsdienu woke pasaulē šāda vāciņa dizaina izvēle diez vai paliktu bez iebildumiem, taču idejiski tas bija viens no divpadsmit tēliem, ko radījām katrai albuma dziesmai, un arī cieņas apliecinājums melnajai jeb afroamerikāņu mūzikai: šī sakne manī ir ļoti dziļi, mani ļoti daudz ietekmējusi. Šīs mūzikas frekvence manī ir varbūt pat vairāk par… balto. Otra bilde ir no šī albuma koncerta, kas notika operā.
Savā ziņā šis bija tava bērnības sapņa piepildījums, vai ne? Jo kopš bērnības tu sapņoji būt operdziedātāja.
Jā, studējot dažādās mūzikas skolās akadēmisko mūziku – sākumā mans instruments bija čells, vēlāk flauta, – sapnis par nopietno mūziku auga un formējās. Mediņos studēju vokālo mākslu, un sapnis kļuva lielāks un reālāks.
Taču tavs ceļš griezās citā virzienā?
Jā, kad otrajā kursā veiksmīgi iznāca mans debijas albums, pasniedzēja Margarita Gruzdeva teica: "Ej pa tām durvīm, kuras tev veras!" Un es gāju. Taču sirdī sapnis par operu palika! Tāpēc koncerts uz Baltā nama skatuves man, gluži personiski, nozīmēja ārkārtīgi daudz.
Jā, es saprotu!
Atslēgas vārds ir drosme. Drosme un tādas iekšas, kādas īstenībā es vairāk gribētu šobrīd. Tolaik manī bija mazāk šaubu par sevi un to, vai cilvēki to sapratīs. Man gan bija arī atbalsts: viens no tiem bija odiozā reklāmas personība Ēriks Stendzenieks, kurš kopā ar savu aģentūru palīdzēja man ar albuma un koncerta reklāmas kampaņu, caur viņu es dabūju to iedrošinājumu, kas māksliniekam ir ļoti svarīgs. Īpaši pēc septiņu gadu klusēšanas…
Pirmais albums tev iznāca 19 gados, vai ne?
Jā. Par to es saņēmu daudz komplimentu, atzinību un dažādus apbalvojumus.
Un tad?
Un tad, atgriežoties pēc ilgas klusēšanas, Stendzenieks mani iedrošināja nekautrēties un nākt atpakaļ ar blīkšķi. Tagad apzinoties, ko tas viss maksā… Ne tikai uzdrošināties kāpt uz Baltā nama skatuves, bet arī finansiāli: cik maksā orķestris un operas nama īre vien! Es biju skuķis, 25-gadīgs skuķis es biju! Bet man bija vīzija, un es gāju! Peļņas īsti nebija, trīs gadus pēc tam šī albuma kopējo projektu atstrādāju!
Ja?
Jā, tāds ir šis bizness. Mazās Latvijas māksliniekiem lielie koncerti un albumu ieraksts, iesaistot lielus mūziķu sastāvus, nav lielas peļņas avots, tā ir jaunas ēras prezentācija…
Jaunas tavas, kā mākslinieces, ēras prezentācija?
Jā. Ja tu gribi uztaisīt visos aspektos augstvērtīgu un kvalitatīvu koncertu bez sponsoriem, tad to atpelnīt ir liels izaicinājums.
Traks bizness! (Smaids.)
Jā, protams! (Smaids, noplāta rokas.) Bet man tas bija svarīgi: izpildīt savu mūziku uz operas skatuves un albuma ierakstā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un gūt akadēmiskās mūzikas pasaules akceptu, tikt iekļautai viņu saimē. Akadēmiskā mūzika man ir ļoti tuva, esmu ārkārtīgi laimīga, ka joprojām varu koncertēt kopā ar mūsu Nacionālo simfonisko orķestri un citiem profesionālajiem mūzikas kolektīviem.
Vai esi pamanījusi, ka mūsu operas mājaslapā tu joprojām esi kā viena no māksliniecēm, ar ļoti komplimentāru raksturojumu?
Patiešām? Nē, es to nezināju!
Jā, skaties, kas te rakstīts: "Linda Leen ir viena no apbalvotākajām un atzītākajām personībām Latvijas populārajā mūzikā. Komponiste, tekstu autore, izpildītāja un producente, dēvēta par muzikālo hameleonu, kuras mākslinieciskais trumpis ir emocionāli piesātinātas uzstāšanās." Nu, re!
Vai, cik patīkami!
Vai opera kā žanrs un "Toska" joprojām ir tavs mīļākais opuss?
Operu kā žanru ir nomainījusi instrumentāla, simfoniskā mūzika... Mālers, Bēthovens…
Nu Bēthovena laiks patreiz ir pilnībā! Osokini, Šimkus – tik daudzi pēkšņi spēlē Bēthovenu! Iespējams, kara situācija to iniciē, vai ne?
Jā, cik interesanti, kā tas mainās? Tā pat nav mode! Tā ir laika prasība. Drāma Bēthovena mūzikā – tā ir tik skaudra, laika garam atbilstoša!
Jā, ļoti jaudīga!
Jaudīga, jā! Tas varbūt ir īstais vārds! Un arī man, 2008. gada koncerts operā un albums ar nosaukumu "Chameleon" – tas bija jaudīgi. Man pašai. Šīs bildes man ir atgādinājums par to, ko es saprotu ar mākslinieka izaicinājumu: kustināt robežas, tās paplašināt, izsaucot reakciju, uzdodot jautājumus.
Ar Rihardu [Lībieti] iepazināmies pirms astoņiem gadiem "Vīna studijas" klientu dienā. Mums ar draudzeni bija tradīcija tikties vīnu degustācijās, reti mums tas sanāca, bet tad nu, – kā pulksten divpadsmitos atnācām, tā visu dienu, līdz pulksten sešiem tur arī pavadījām (smejas), vīnus degustējot un visu ko izrunājot. Vienā no tādām reizēm Rihards bija uzaicināts tur muzicēt, un es sajutu, kaut kas mani piesaista šī cilvēka enerģijā un unikālajā veidā, kā viņš spēlēja.
Mūzikas radīšanā nevari ilgstoši smelt tikai no sevis, vajadzīgi arvien jauni impulsi un kompanjoni. Es viņu uzrunāju, domājot par savu jauno skaņu, saspēles partneri, un mums izveidojās tik lielisks kontakts! Rihards ir par mani kādu paaudzi jaunāks, un es izjūtu lielu cieņu pret viņu kā mākslinieku un arī no viņa par to, ko es daru, bet, tai pašā laikā, – viņam ir stingrs mugurkauls par to, kas ir viņš pats. Es viņu saucu par skatuves dvēseles radinieku: viņš ir mani krasti un es esmu upe: kopā ar viņu muzicējot, es varu brīvi plūst, – viņš ķer katru niansi. Varu improvizēt, un Rihards ir satvars, kas satur to formā. Kādam varbūt var likties, ka muzicēt divatā – tas ir vienkārši grupas akustiskais variants. Bet tā nav, mūsu sadarbība ir izaugusi par pašpietiekamu, pilnīgu sistēmu. Šinī sadarbībā pirmo reizi brīvi izpaudu savas idejas un nejutos, ka prasu par daudz. Šī ir augsne, kurā es varu plaukt, un ar gadiem vēl jo vairāk es paļaujos uz autentisko sevis versiju. Viņš, gan "nabags" (smaids), brīžiem līdz galam pat nezina, ko mēs rītdienas koncertā izpildīsim. Jo esam tā saspēlējušies, ka es pati atļaujos nezināt! Tikai, kad nokļūstam koncerta vietā, es pa īstam sajūtu: ā, šī dziesma šodien neies, bet šī, – jā, šeit man ir, ko teikt. Un viņš mani atbalsta. Vienmēr! Starp citu, arī dzīves dizaina kontekstā, vērtību ziņā mums ļoti saskan. Esmu laimīga, ļoti pateicīga Rihardam, ka varam kopā radīt.
Te – es ceļojumā, viens no maniem pasaules izzināšanas veidiem, kas man ir ļoti svarīgi. Šī bilde man asociējas ar konkrētu sajūtu, pēc kuras vienmēr ilgojos: mierpilna pašpietiekamība. Kad tā sajūtos, tad jūtos kā es. (Smaids.) Šī bija mana pirmā reize Amerikā, aiz muguras jau bija koncerts operā. Uz pusotru mēnesi aizņēmos no draugiem baltu mustangu, un nobraucu Pacific Highway: no Sanfrancisko līdz Sandjego, pāri visai Kalifornijai.
Cik kilometru tas ir?
Apmēram 800. Amerika man ir ļoti tuva, jo tur bija sajūta: viss ir iespējams! Iepretim Latvijai, Amerikā tie, kam ir lieli sapņi, tiek pieņemti daudz atvērtāk. Ja tev ir ambīcijas un tu vari kaut ko izdarīt labi, – man bija sajūta: "Nāc, mēs gribam tavu talantu, tavas ambīcijas, to, kas tev ir!"
Dziedāji tur arī?
Jā. Pirms tam skolojos arī Brodvejas meistarklasēs. Bet tā vieglā brīvības sajūta: vaļā matiem, šortiņos un zābakos, kas jau bija šķībi un greizi, daudzus pārgājienus izturējuši, un vienkāršā krekliņā…
Nu ļoti atšķirīgs stils no tava, bieži glamūrīgā, skatuves tēla…
Varbūt, bet tā esmu es. Kad es iedomājos: kas esmu es? – tad esmu šis meitēns. Tajā rītā es devos pārgājienā kalnos un jutu, ka man šī brīvība ģeld. Jo reizēm brīvība ir arī vientulības sajūta. Bet tajā brīdī brīvība bija mana drošība, biju pašpietiekama un laimīga pati ar sevi.
Šī bilde ir arī tava tālruņa fona attēls, vai ne?
Jā, šobrīd šī ir mana spēka bilde. Un pie krekliņa man aizmugurē var redzēt lapsas asti. Ja ieskatās. Es neesmu rotu cilvēks, neaizraujos vispār ar lietām, bet šī lapsas aste – tā bija mans talismans: lapsa varbūt arī ir mans spirit animal (mistiskais dvēseles dzīvnieks – tulk.). Viņa ir skaista, bet dzīvo savvaļā, arī plēsīga un ziņkārīga. Man arī tā ir: mani ļoti interesē cilvēks, patīk klausīties dažādu nāciju un uzskatu ļaudīs. Pēc gadalaika esmu rudens – tas ir manas iekšējās sezonas sākums, mani fascinē rudums, patīk rudi cilvēki, – es runāju tā asociatīvi, – varbūt ir grūti saprast?
Nē, nē, tu zīmē ļoti krāšņi! Klausoties tavā stāstā par rudo lapsu, man "Mazais princis" ienāca prātā…
Jā (smejas), – starp citu, mēs ar grupu "Mazais princis" uzstājāmies, sevi prezentējot: "Mazais princis" un Lapsa.
(Smiekli.) Eheheeee?!
Jā, jā, jā – mēs iejokojām par to! Un aste ir vēl kas: tas ir arī tāds pagarinājums, kas iedod sievišķīgumu, tādu nenotveramību mazliet…
Vijīgumu…
Jā! Un tāpēc arī toreiz tā lapsas aste man iedeva tādu… (domā)
Vilnīti…
Jā, vilnīti, vilnīti, – ka tu kusties! Sievišķības un reizē arī Maugļa sajūtu. Jo manī ir arī daudz vīrišķās enerģijas. Būt sievišķībā, bet, ja vajag, – parādīt zobiņus! (Smiekli.)
Šī ir bērnības bildīte ar mammu un brāli, es pat nezinu, cik man tur gadiņu varētu būt. Un otra šajā ģimenes stāstā: es ar savu krustmeitu – mana brāļa atvasi.
Ģimene man kļūst svarīgāka un svarīgāka, kādreiz bija citādi: es jutos kā melnā avs gan ģimenē, gan arī savā dzimtā. Melnā avs, zini, kas tas ir? – kaut kas atšķirīgs, ne vienmēr pieņemts, kas dzīvo citādu dzīvi. Taču laika gaitā, caur manas mammas beznosacījumu mīlestību un arī caur krustmeitu, – es piedzīvoju, ka tomēr neesmu viena, ka man ir saites. Ar Lieni, manu brāļa meitu, mums ir ļoti siltas attiecības, ar gandarījumu vēroju, kā mana klātbūtne, mūsu sarunas, – kā tas atspoguļojas viņas dzīvē. Arī šeit varu būtu pilnīgi es pati, nedomāt par atpazīstamību un vērtējumu.
Tas varbūt daudz izskan no manis šoreiz, bet attiecībās man nevērtēšana šķiet ļoti svarīga: ja ir forši, tad ir, lai tas notiek. Un es esmu iemācījusies uzasināt sevī to sajūtu, mērauklu, caur kuru es atpazīstu tādus cilvēkus. Pārējos es neintegrēju. Man ir daba un mani cilvēki, pārējam es ļauju būt, bet ne manā dzīvē. Varbūt tas izklausās kategoriski, bet citādi es nevaru būt es pati.
Mana daļa jau tā lielā mērā pieder mūzikai, darbam, klausītājiem. To, ko es atstāju sev, es gribu dalīt tikai ar cilvēkiem, kas mani mīl tādu, kāda es esmu. Un es viņiem sniedzu to pašu arī pretī. Es pati ļoti kultivēju spēju arī nevērtēt, pieņemt, ka katrs no mums rīkojamies labākajā iespējamā veidā.
Izklausās vienkārši, bet nav.
Jā, nav gan. Jo mēs visi gribam būt labi, gribam būt tie foršie. Bet autentiskā būšana prasa arī novilkt robežas, pateikt: nē! Un tad tu esi tas neforšais. (Smejas.) Tomēr ilgtermiņā tas atmaksājas. Patiesība vispār un arī patiesums pret sevi – tas vienmēr atmaksājas. Arī šobrīd es atļaujos teikt to, kā jūtos.
Es priecājos, paldies tev. Tieši tāpēc daba tev ir tik tuva, vai ne?
Jā, ābele taču nekad nesatraucas par to, ka viņa vienu gadu dod ābolus, bet citu – ne: "Vai dieniņ, nebija man ražas! Ko nu tagad darīt?"
(Smiekli.)
Vai ne? Un zeme, kad ir atmatā. Mēs, latvieši taču to vienmēr esam zinājuši: zemīte nevar visu laiku ražot, viņai vajag atpūsties. Tāpat arī mums ir savi cikli. Tagad ir tas šķitums, ka viss tik ātri un daudz un ja es neielekšu šajā vilcienā, tad…! Es visu laiku sevi apstādinu un saku sev: "Nesalīdzinies!" Un tas nav no pozas vai no iedomības. Tas no veselības vēlmes. No nekautrēšanās no sava ceļa. Apziņa: ir gana labi tā, kā ir.
Mana jaunākā muzikālā ēra aizsākās 2021. gadā, kad kopā ar lieliskiem mūziķiem un domubiedriem ierakstījām, manuprāt, vienu no labākajām manām autordziesmām līdz šim – "Blue Monday". Tagad kopā ar superkomandu – ģitāristu Miķeli Putniņu, sitaminstrumentālistu Rūdolfu Dankfeldu un basistu Kristianu Priekuli turpinām darbu pie 2025. gadā gaidāmā, nu jau piektā studijas albuma, un te arī jaunākais kopveikums – jutekliskā "Magnētiskā vētra".
