Trauksmaino ūdens tecējumu Latvijā augstākajā Alekšupītes ūdenskritumā aukstums pārvērtis milzu lāstekās un mežģīnēs, radot majestātisku skatu. Tomēr sasalušais miers ir tikai šķietams. Zem tā katra ūdens lāse nenogurstoši meklē plānāko vietu ledū, lai izlauztos. Kuldīgas Centra vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Iveta Eglīte uzsver, tas, vai upe ziemā aizsals pilnībā, atkarīgs no tās iztekas, ja no kāda purva vai dīķa, tad tas ir iespējams.
"Alekšupītes izteka ir mežā, kur ir meža avoti, un līdz ar to nav tā, ka viņa pilnībā apstāsies. Tas, ko mēs neredzam, ir zem ledus, lielā kustība ūdenim ir zem ledus. Ventas rumbā var redzēt to trešo versiju, kad kāda neliela vieta, kas tomēr ir vaļā, un tad tas ūdens mēģina pa tām malām, pa tām urdziņām malējām notecītēm izlauzties," skaidro Iveta Eglīte.
Jāteic, ka līdzīgi skati bija vērojami arī 2018. gada martā. Tomēr tas ir īss brīdis, arī šai reizē, aukstumam nedaudz atkāpjoties – ūdens vietām jau izlauzies no ledus skavām. Baudīt dabas doto nāk daudz ļaužu, Martišūnu ģimenei, kas atbraukusi no Jelgavas, Alekšupīte rada prieku un mieru.
Alekšupīte un tās ūdenskritums ir arī dažādām teikām apvīts. Viena no populārākajām – hercoga Jēkaba un latviešu meitenes Līziņas mīlas stāsts. Tā kā sociālais stāvoklis liedzis abiem precēties, tad, pirms saistīt sirdis ar citiem cilvēkiem, abi tikušies pie Alekšupītes, lai atvadītos. Līziņas vārdus, ka viņas sirds piederēs tikai Jēkabam, izdzirdējis viņas saderinātais, kas dusmās meiteni pagrūdis un viņa gājusi bojā.
"Uz šī tiltiņa pāri Alekšupītes ūdenskritumam vienmēr skūsptās, jo leģendā ir teikts tā, ja šajā vietā mīlestību zvērē, šī mīlestība dzīvos ilgāk par jums, būs mūžīga," saka Kuldīgas gide Inga Trumsiņa.
Dabas radītās ledus skulptūras šai romantikas mēnesī papildina cilvēku darinātās. Kuldīgā trīs vietās vecpilsētā, cik vien laikapstākļi ļaus, cilvēkus priecēs tēlnieka Kārļa Īles veidotie mākslas darbi. Tie iedvesmo ar izcilā dzejnieka Imanta Ziedoņa atziņām par skaistākajiem mīlestības un draudzības apliecinājumiem. Tā ir sniega pika, ko cilvēks nes dāvināt otram, draugi, kas dzimuši vienā pasaulē un runā vienā – savas draudzības valodā, ko nevar pārtulkot, un sirds, ar kuru sirdsturēties kopā.
