Kopš slavenā citāta paušanas pagājuši septiņi gadi, ko varētu saukt arī par Marijas izlaušanos – uzdrošināšanās un pārbaudījumu laiku. Aktrise pati atzīst, ka ir mainījusies. Ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski, garīgi:
“Tagad man ir daudz lielāka spēja būt pašai, tādai, kāda esmu. Arī nebūt perfektai un vienmēr stiprai. Tieši otrādi – atļauties atzīties pirmkārt sev, ka esmu ievainojama, un pieņemt to.”
Šīs prasmes mākslas vidē ir ļoti svarīgas, lai aktieris spētu – Andra Bērziņa vārdiem – staigāt pa ūdens virsu.
“Kas attiecas uz sadarbību ar tēti, viņš kā partneris var būt arī ļoti prasīgs, pat nežēlīgs,” turpina Marija. “Mākslā jau mēdz būt tā: ja tu neesi labs, tevi no skatuves noēdīs. Savukārt, ja esi līdzvērtīgs – tad ar tevi runās.”
Izrādē “Adata” (komponista Zigmara Liepiņa un Andras Manfeldes mūzikls) meita un tēvs spēlēja vīru un sievu – konfliktējošu pāri. “Tur bija tāda aina, ka viņam mani ir jāžņaudz. Un mans tēvs, ļoti iejuties tēlā, paņem mani pie kakla tā pamatīgi. Es, gan tēla, gan pati savās dusmās, aizsargājoties viņam vienkārši iekodu,” temperamentīgi stāsta aktrise. “Tad gan viņš atsprāga atpakaļ! Saprata, ka uz skatuves ir arī otrs partneris. Un ka būs jāpacīnās.“ Izrādei tas esot nācis pa labu – Bērziņam bijusi ļoti dabiska reakcija, Marija nosmaida.
Lai gan aktrise beigusi Leļļu teātra mākslinieku kursu (2005), dzīve viņu aizveda uz Nacionālo teātri. Pirmā lielā loma šeit bija Raimonda Paula un Jāņa Petera slavenā mūzikla “Kerija” iestudējumā ar nosaukumu “Kerija. Retrospekcija” (2008). Marija sāka otrajā sastāvā, dublējoties ar pirmā sastāva Keriju – aktrisi Ditu Lūriņu.
“Sākums bija ļoti grūts, biju ļoti naiva, pieredzes – maz, uztraukuma un vēlmes izdarīt labi – ļoti daudz. Un papildus tam izveidojās konflikts ar režisori Gaļinu Poļiščuku,” atceras aktrise.
“Es toreiz biju tik izmisusi, ka veselu mēnesi staigāju gar teātra direktora Ojāra Rubeņa kabineta durvīm – gan gribēdama, gan baidīdamās atteikties no lomas.”
Taču pirmās lielās lomas ugunskristības nav bijušas veltas: “Spēlmaņu nakts” balvai tika nominēts tieši izrādes otrais sastāvs – Marija Bērziņa un Mārcis Maņjakovs. “Nu tā, kādreiz tie lielākie dzīves sitieni izvēršas par uzvarām,” šarmantā aktrise ar gandarījumu noplāta rokas.
Sitieni viņu norūdījuši patiešām lielai drosmei. Piemēram, veidojot savu monoizrādi, Marija izvēlas neviena cita kā Džeimsa Džoisa teju sakrālā romāna “Uliss” fragmentu. “To man rekomendēja Pēteris Krilovs. Es piekritu, jo tieši šim tekstam ķerties klāt man bija bail visvairāk,” to atceroties, Marija nodrebinās.
Izrāde “Mollija saka: jā!” (2014) Bērziņas izpildījumā tapa kā krāšņs slavenā rakstnieka sievas Mollijas monologs, Pētera Krilova režijā un aktrises pašas interpretācijā. “Marija uzlēca augstāk par sevi pašu,” komentē režisors, savukārt “Spēlmaņu nakts” žūrija Mariju atkal nominē balvai.
Tas, protams, gandarī. Balvas, tāpat kā labi vārdi, liek noticēt sev. Jo, lai kā mums nepatiktu, mēs visi esam atkarīgi arī no citu cilvēku vērtējuma. Diemžēl. Labs vārds un iedrošinājums bieži ir motīvs jaunai domai, vai pat dzīves uzdevumam vispār.
“Ar ko pārsteigsi? – Patiesībā šis nav mans, bet bijušā Jaunatnes teātra režisora Ādolfa Šapiro (tagad strādā Krievijā – red.) jautājums, ko viņš esot uzdevis ne vienam vien jaunajam māksliniekiem,” sava pašreizējā moto vēsturisko kontekstu raksturo Marija Bērziņa. “Katrā gadījumā – es vienmēr turu šo jautājumu prātā. Garīgai higiēnai.”
Viens no pēdējo gadu pārsteigumiem – otra izglītība. Proti, aktrise ieguvusi diplomu dramatiskā teātra režijā (2018, diplomdarba izrāde “Precēšanās un šķiršanās anatomija”).
“Šobrīd esmu ne tikai aktrise, bet arī aktiermeistarības pedagoģe Mūzikas akadēmijā. Un esmu diezgan pārliecināta, ka dzīvē apgūšu vēl kādu profesiju,” nosmejas apņēmīgā māksliniece.
“Teicamniecei, mīļai un rātnai būt – tas noteikti nav dzīves uzdevums. Ne arī – būt perfektai. Dzīves uzdevums, manuprāt, ir meklēt savu – es, pārsteigt sevi... Tas būtu tas, kas mani interesē.”
Starp citu, plašu publikas atpazīstamību un simpātiju Marija ieguva tajā pašā 2008. gadā, kad tika pie pirmās lielās – Kerijas lomas. Tiesa gan – ne ar šo lomu, ne arī ar darbu teātrī vispār. Latvijas Televīzijas seriāls “Neprāta cena” (LTV, rež. Inta Gorodecka) atnesa mega popularitāti ne tikai Marijai Ritas tēlā, bet visiem, kas tajā piedalījās.
“Ar teātra kolēģi Egilu Melbārdi seriāla vīra un sievas lomās sabijām teju septiņus gadus,” stāsta aktrise. “Starp citu, pēc tam ar Egilu esam bijuši pāris daudzos iestudējumos, viens no skaistākajiem kopdarbiem – mūzikls “Kabarē”, par ko arī tikām izvirzīti “Spēlmaņu nakts” balvai.”
“Marijai ir brīnišķīga spēja būt vājai un spēcīgai vienlaikus. Viņa ir ļoti partnerīga,” savulaik izteicies Egils Melbārdis.
2008. gadā ir vēl kāda Latvijas Televīzijas projekta atvēršanas gads. Proti, “Krodziņā pie Paula” (režisore Svetlana Rudzīte). Vēlāk Marijas sadarbība ar Maestro turpinās citos projektos – gan televīzijā, gan uz teātra skatuves.
“Viņu var saukt par vokālisti! Ne katru aktrisi var saukt par vokālisti, bet viņu var,” tā Marijas varēšanu raksturo Maestro Pauls pats. “Viņa iznāk ārā – un tas ir profesionāls sniegums!”
Šobrīd viens no apmeklētākajiem iestudējumiem ar Marijas Bērziņas piedalīšanos ir koncertuzvedums “Nora un Viktors”. Duetā ar dziedātāju Andri Ērgli. “Šis [bija] mūsu abu reveranss zelta duetam viņu 50. dzimšanas dienā,” priecājas aktrise. “Pauls arī kaut ko esot dzirdējis vai redzējis un pie sevis esot nokomentējis: “Nu diezgan jau labi,” par Maestro runas stilu amizējas Marija. “Tas jau ir kompliments. Tā kā mēs esam akceptēti un drīkstam turpināt!”
