Arī raidījums “Daudz laimes, jubilār!” Lancmaņa kungam, aicinot uz interviju, pasniedz grāmatu. Starp citu, ar zīmīgu nosaukumu – “Manifests”. Lai gan grāmata raksturo mākslas tendences no futūrisma līdz mūsdienām, plašākā nozīmē Lancmaņa dzīve ir manifests radīšanas priekam un garīgajam mecenātismam.
“Patiesībā patērētāju sabiedrības depresijas problēma rodas no pārāk sakārtotās dzīves monotonijas. Iepretim tam – cilvēka laimi nosaka tas, vai tu apzinies savas dzīves jēgu, vai piepildi to,”
atzīst pats jubilārs.
Lancmaņa veikto darbu apjoms ir milzīgs un apbrīnojams. Saprotams, ka tas ir komandas darbs daudzu gadu garumā, tomēr no daudzu autoritāšu mutēm vēl un vēlreiz izskan: “Ja nebūtu Lancmaņa, nebūtu arī atjaunotās Rundāles pils!” Diriģents Ints Teterovskis, kas piedalījies teju visos Rundālē notikušajos Senās mūzikas festivālos, par nu jau pensionētā pils direktora Lancmaņa personību saka: “Ir dažādas ūdenstilpes: strautiņš, upīte, ezers, jūra. Lancmaņa kungs noteikti ir okeāns. Ne tikai viņa profesionālā veikuma un erudīcijas dēļ. Bet spējā vadīt cilvēkus. Gluži nemanāmi. Piemēram, kad tu ar viņu runā, šķiet, ka esi viņam pats svarīgākais tajā brīdī. Tā viņš prot ieklausīties ikvienā. Un sasniegt lielas lietas, pats nekad nepozicionējot sevi priekšplānā!”
Tam ticēt ir viegli, jo Lancmaņa personība strukturē apkārtni. Viņa klātbūtnes suģestija ir tik mierīga un harmoniska, kas liek aizdomāties, ka seno laiku cildenums joprojām pastāv.
Būdams, šķiet, īpaši draudzīgās attiecībās ar Bīrona pēctečiem Eiropā un visā pasaulē, kā arī citām pasaules aristokrātijas aprindām, pats par pilskungu un hercogu dēvētais Lancmaņa kungs kā vienu no personības svarīgākajām īpašībām nosauc pazemību.
“Apzīmējums “pilskungs” man ne pārāk patīk, es skatos uz sevi citādi,” viņš noraidoši atmāj ar roku visiem tituliem, “proti, esmu persona, ko providence izvēlējās, lai rūpētos par šo izcilo vēstures un arhitektūras sasniegumu – Rundāles pili, lai savestu to atkal kārtībā. Un – kas gan ir mans redzējums? Lai šis nav sastindzis kultūras piemineklis ar apgaismotām stikla vitrīnām, pilnām ar seno laikmetu liecībām. Nē!
Pilij ir jābūt dzīvai, gluži kā Bīrona laikos. Lai apmeklētājiem ir sajūta, ka ik brīdi pa durvīm var ienākt kāds no pils senajiem saimniekiem – aristokrātiem.”
Un šī sajūta patiešām ir. Uz galda pie spoguļa stāv senais “popūrijs” – tā agrāk sauca kafijas kannai līdzīgu, aromātiskajām eļļām piepildītu trauku gaisa atsvaidzināšanai, jo kanalizācijas sistēma vēl nebija izdomāta. Hercogienes istabā allaž ir svaigas puķes, pusdienu galds ir klāts un gaida savus saimniekus… Ne tikai mums, bet daudziem Eiropas piļu apceļotājiem radies iespaids, ka pils dabiskā dzīve joprojām rit savu gaitu.
Redzot Bīronu pāra privātās lietas, neatbildēts paliek jautājums – vai arī Imants Lancmanis rakstījis vēstules savai mīļotajai Ievai gluži tāpat kā Bīrons savai sievai Benīnai? Un kādas dāvanai pasniedzis? Taču zināms, ka Lancmaņu kāzas svinētas Rundālē, 18. gadsimta tērpos un gaisotnē, kā to apliecina Maijas Tabakas glezna “Kāzas Rundālē”.
“Šī glezna tapa trīs gadus pēc mūsu kāzām. Bet 1971. gads bija gan mūsu kāzu laimīgā diena, gan arī punkts, kad lēnām iekustējās visa pils restaurācija,” atceras Imants Lancmanis, kurš kāzu bildē silti tur savas jaunās, skaistās sievas roku, tāpat kā viņš joprojām tur Ievu savā sirdī, kaut viņas vairs nav šajā saulē.
“Mēs ar Ievu, arī restauratori, mākslinieci, mājās daudz runājām par darbu. Daudz par daudz. Bet nebija izejas. Tā bija mūsu kaislība, mūsu dzīvesveids,”
atceras Lancmaņa kungs.
Un tā patiešām bija. Kādu laiku Rundāles pils bija arī viņu mājas. “Interesanti, ka mēs, visa komanda, darbojāmies ne tikai Rundālē, bet devāmies pētīt daudzus citus senos arhitektūras pieminekļus, arī baznīcas. Un ir liels gandarījums, ka pēc restaurācijas senās detaļas, skulptūras un mākslas darbi atgriezušies savās sākotnējās vietās,” saka Lancmanis.
Pirmo reizi Rundālē jubilārs esot bijis 17 gados. “Vēlāk, Mākslas akadēmijas laikā, mēs ar studiju biedru Mārci Kļaviņu divatā iešmaucām pilī tā pa kluso. Zelta zāle bija tikai aizvērta, bet ne aizslēgta. Un uz viena šaura kino sola mēs abi pārnakšņojām,” Lancmaņa kungs atceras neērto gulēšanu, kas galu galā beigusies ar pamošanos uz grīdas. Gluži vienkārši – uz šaurā sola diviem vietas bijis pa maz.
“Tikai pēc trim gadiem mēs ar Mārci tikām aicināti šeit strādāt. Par zinātniskajiem līdzstrādniekiem. Sākotnēji – atjaunot Rundāli –, tā bija toreizējā Bauskas muzeja direktora Laimoņa Liepas drosmīgā ideja. Padomju laikā tā, protams, bija tīrā ķecerība: Hruščovam (Padomju Savienības līderis tajā laikā – red.) pilis nemaz nepatika. Taču providence mums palīdzēja, kaut kā tas mehānisms iekustējās. Un tagad man gluži neticami šķiet, ka mēs toreiz paši sev uzlikām tik ļoti augstu latiņu – dabūt pili sākotnējā stāvoklī,” teic Lancmanis.
Tie bija sešdesmitie. Laiks, kad Staļina nāves un baiļu terors bija beidzies, kaut arī muļķības absurda teātris turpinājās labākajās padomijas tradīcijās. Mākslas akadēmijas vide, tās karnevāli, intelektuālā bohēma bija tāda brīvības zona, kur tā laika jaunatne pulcējās, zemapziņā sajuzdami patiesības elpu.
“Arī visas ideoloģijas mācības akadēmijā tika pasniegtas ar tādu ironiju mutes kaktiņā, pedagogiem sakot apmēram tā: “Es jau neesmu stulbenis. Bet, saprotiet paši, man tas jums ir jāpasaka,” studiju vidi raksturo Lancmanis.
Maija Tabaka, Bruno Vasiļevskis, Bruno Pudāns – tie bija Imanta un Ievas Lancmaņu kursa biedri. Domu biedri. Šķiet, ka arī Rundāle Lancmanim un viņa komandai izveidojās par tādu brīvdomības un laimes salu.
“Bija 1965. gads, un Mārcis Kļaviņš par milzīgu naudu bija dabūjis divas “Bītlu” plates. Un tad mēs strādājām “Bītlu” pavadījumā. Pils logi bija vaļā,” atceroties seno laiku romantiku, Imanta Lancmaņa acis iedzirkstī. “Dabūjām vēl kādas plates, nopirkām magnetofonu, klausījāmies. Pārsvarā tas bija rokenrols…”
Sapnis par pili, par atjaunotu Bīrona laika kultūru un skaistumu, šķiet, bija kā pretmets padomijas nejēdzībai un simbols spējai pašnoteikties. Šķiet, Lancmanim Rundāles pils atgriešana tās sākotnējā cēlumā nozīmēja ko līdzīgu Gaismas pils augšāmcelšanai. Viņš paveica neiespējamo. Kā dāvanu mums visiem.
Imants Lancmanis par sevi lielās kategorijās gan nerunā, bet labprāt stāsta dažādus amizantus gadījumus no padomju laika restaurācijas ikdienas.
“Neko jau dabūt nevarēja. Nebija ne kvalitatīvu materiālu, ne naudas, bet meistari vēl šur tur bija. Vienojāmies ar baltkrievu stikla meistariem par lustru izgatavošanu. Devāmies turp, uz brālīgo republiku. Bet nekādas sarunas bez kārtīgas vodkas graņonkas, protams, cauri negāja. “Mums vajag draudzēties!” teica mūsu baltkrievu brāļi. “Svēta lieta!” mēs atbildējām. Bet nu, lai tā draudzēšanās sanāktu un ar kaut ko varētu arī beigties, mēs savās “Stoļičnaja” vodkas pudelēs sapildījām ūdeni. Dzērām un viebāmies, lai mūsu slāvu draugiem rastos iespaids, ka mēs spējam turēt viņiem līdzi,” Imants Lancmanis jauneklīgi smejas un piebilst: “Bet meistari bija lieliski. Un lustras arī. Pilī tās joprojām var apskatīt.”
