Latvijas Televīzija māksliniecei dāvanā pasniedz krāšņo izdevniecības "Neputns" albumu "Alvis Hermanis", kurā iekļauti arī 43 vizuāli interesantāko režisora izrāžu attēli. Daudzās no tām Sandra ir piedalījusies. "Paldies," sajūsmināti smago grāmatu rokās saņem māksliniece. "Skat, uz vāka Alvis ir smaidīgs. Redzēsim pirmdien mēģinājumā, kādu seju tad viņš rādīs," nojoko Kļaviņa, bet turpina nopietni: "Teju trīsdesmit gadu kopā strādājot teātrī, šķiet, ka cilvēku jau pilnībā pazīsti. Bet pieļauju, ka, izlasot šo grāmatu, es uzzināšu par Alvi kaut ko pilnīgi jaunu."
Lauku bērns
"Es biju patstāvīga jau no pašas bērnības. Biju lauku bērns, man bija septiņi gadiņi, kad viena dzīvojos starp govīm, dabā, caur mežu gāju no vienas mammas māsas līdz otrai un jutos kā tādā pasakā, niecīgs puteklis starp lielajiem kokiem, – tajā milzīgajā visumā, kas man bija apkārt. Viss bija noslēpumainības pilns, piemēram, tā vecā aka ar vindu, kurā bija baisi ieskatīties, jo, zinot pasaku par bārenīti un vārpstiņu, likās, ka tur, akas dziļumā, mani varētu ievilkt iekšā, un es atrastos pavisam citā realitātē..." savas bērnības sajūtas kinematogrāfiski uzbur Sandra.
"Un varbūt tāpēc, ka mani saistīja šī cita realitāte, varbūt tieši tāpēc es arī nonācu teātrī."
Sandra ir vidzemniece, Cēsu meitene: "Man ir daudz radu, mammai bija septiņas māsas un trīs brāļi Cēsīs, tētim arī bija daudz radu. Ne vienmēr biju paraugbērns, biju tāds kautrīgs, introverts čigānbērns, kā izkritis no kādu ratu pakaļas, jo pēc izskata arī bija melnīgsnēja." Kautrīgums liedzis arī piedalīties kādos skolas gadu iestudējumos, arī dejošanas izrādēs mazā Sandriņa bijusi pēdējā rindā, trīs pirmos gadus skolā neviens neesot pat īsti ar viņu sarunājies: "Tā bija vēl viena iespēja pieaugt, tā bija tāda rīvēšanās starp draudzenēm. Ja tev piesaka boikotu, tad ir izaicinājums – vai nu sēdi mājās un raudi, vai izturi. Piektajā klasē laikam manī pamodās spēks pateikt: kāpēc jūs domājat, ka es neko nedomāju? Ja es klusēju un neko nesaku, tas nebūt to nenozīmē!" savu uzdevumu Sandra izjuta ļoti spēcīgi. "Atrodi savu mugurkaulu, savu viedokli, iegūsti autoritāti draugu vidū." Tomēr uz skolas salidojumiem Sandra arī šobrīd nedodas ar aizrautību: "Man arī vienmēr iekrīt izrādes. Un, tā kā ikdienā es ļoti aplaupu savus tuvākos cilvēkus, daudz esot projām, tad es savu laiku ļoti saudzēju, izvēlos būt viena vai arī tādā šaurā lokā, kopā ar sev tuviem cilvēkiem."
"Tu saviļņoji mani"
Videoklips Ainara Mielava dziesmai "Tu saviļņoji mani" ar Jaunā Rīgas teātra zvaigžņu sastāva piedalīšanos savulaik bija mega populārs un joprojām ielīksmo visdažādāko auditoriju sirdis: "Toreiz, kad mēs filmējām, man bija 40 grādu temperatūra, un es pa starplaikiem uz soliem gulēju. Toreiz es arī biju tikko iepazinusies ar savu vīru," atceras aktrise. "Filmējām 2. vidusskolā, atceros smaržas – ēdnīcas un krīta smaržu –, kas visās skolās ir vienādas, un tā mēdz uzsist atmiņu vilni. Vairāku no klipā redzamajiem aktieriem vairs nav, tas, protams, ir skumji."
Kinoaktieru studija
Grūti noticēt, bet Sandra, pēc Rīgas 6. vidusskolas absolvēšanas gatavojās stāties uz matemātiķiem: "Es biju gājusi sagatavošanas kursos Latvijas Universitātē, eksāmeni bija grūti, pie tam "fizmatos" bija 19 cilvēki uz vienu vietu, un es paliku pirmā aiz svītras. Man interesēja kvantu fizika, kas toreiz bija pašā šūpulī, bet tagad es mēģinu izrādi, kurā ir tēma par šodienas fizikas un matemātikas zinātni, pēc 25 gadu attīstības. Man jārunā par superstīgu teoriju un citi tik sarežģīti zinātniski teksti, ko man jau ir grūti iemācīties. Tā ka labi vien ir, ka es toreiz tur netiku, tas nebūtu man," nosmaida aktrise. "Toreiz es izmācījos mašīnrakstīšanu un "Lauku Avīzē" pārdrukāju žurnālistu tekstus, par ko man brīžam likās, ka es varētu uzrakstīt labāk. Un tad ieraudzīju sludinājumu, ka kinoaktieru studija uzņem jaunus dalībniekus. Es aizgāju, neko neplānojot, kas patiesībā ir arī labi, jo citādi es nesaņemtos.
Tagad ir bailes, bet toreiz nebija bailes kļūdīties.
Un nebija arī tā, ka tur nokļūt būtu mana karstākā vēlēšanās. Kad iestājos Kultūras akadēmijā, tad gan – profesija ļoti ieinteresēja, nāca lielā literatūra, dramaturģija..."
Jaunais Rīgas teātris
Jaunais Rīgas teātris 1992. gadā neiesākās ar tā tagadējo līderi Alvi Hermani, bet gan ar Juri Rijnieku, kurš bija gan teātra, gan arī Kultūras akadēmijas jaunā aktieru kursa vadītājs. Otrs pedagogs bija izcilais režisors Pēteris Krilovs, kas aktieriem ielika ļoti labu profesionālo pamatizglītību, uz kā būvēt skatuves pieredzi. Kopā ar Sandru te mācījās Zane Daudziņa, Ieva Puķe, Krišjānis Salmiņš, Dainis Gaidelis, Andra Biseniece, Anna Šteina un citi jaunie censoņi, kas tagad strādā teātros un projektos visā Latvijā. Hermanis atnāca laikā, kad Rijnieka kurss jau iestudēja diplomdarbu izrādes: "Viņš skatījās mūsu diplomdarba izrādi "Apsolītā zeme", kur man bija liela, plaša emociju spektra loma. Un, jā, pēc šīs izrādes viņš mani paņēma teātrī. Es biju vienīgā no kursa, ko Alvis uzaicināja," stāsta Sandra.
Kāds videoieraksts glabā toreiz jaunā režisora Alvja Hermaņa teikto: "Vajag darīt tikai to, kas pašam patīk, kas ir interesanti. Nevajag darīt to, kas darīts iepriekš, bet darīt visu laiku kaut ko jaunu. Tad arī būs kaut kāda attīstība tālāk." Jāatzīst, ka Hermanis pie tā turējies konsekventi, sev vien iespējamā veidā, un panākumi nav izpalikuši, pie kā, nenoliedzami, Kļaviņai ir nopelni.
Par Hermani Sandra komentē: "Viņš ir tāds urdošs, mēs nekad neesam apstājušies meklējumos. Pirms jaunā kursa uzņemšanas mēs gadiem ilgi bijām ļoti mazs teātris, ļoti maza komūna, kurā, var teikt, visu laiku iekšēja darbība notiek. Alvis nepieļauj rutīnas iestāšanos. Viņam patīk, ka zem katliņa uguns kuras."
"Vienas vasaras zieds" un profesionālā kopdzīve ar Keišu
LTV iestudējums "Vienas vasaras zieds" (scenārijs Jānis Lejiņš, režisore Virdžīnija Lejiņa) bija pirmais lielais TV izaicinājums, kur, kā Sandra smejas: "sākās mana (profesionālā) kopdzīve ar kolēģi Andri Keišu." Sandra ar Andri bijuši partneri daudzās izcilās Jaunā Rīgas teātra izrādēs. "Keišs ir ļoti labs partneris, uz kuru pilnībā var paļauties. Mazs piemērs: viņam izrādē "Peldošie – ceļojošie" uz skatuves bija jāapgāž flīģelis, uz kura atrados es, un kritiena laikā man vajadzēja pieķerties pie lampas. Tas ir tā kā daiļslidošanā: ja partneris mazliet kļūdās, tad man kritiens būtu neizbēgams. Andris nekad nekļūdījās, viņš ir absolūti uzticams," stāsta aktrise, atklājot arī, ka filmēšanas laukumā pie režisores Lejiņas atmosfēra bijusi ļoti iedrošinoša.
"Un arī stāsts, ko filmējām, tas mūsos radīja emocijas. Tā iespaidā mēs ar Keiku (tā draugi sauc aktieri Andru Keišu – red.) satuvinājāmies, izjutām savstarpējas simpātijas. Atceros, kā pamanīju viņā saviļņojošu vīrišķību. Mēs gājām trijatā: mēs ar Keiku un operators Edgars Bite. Andrim ir ļoti bail no suņiem. Mēs iegājām vienās mājās, un tur pretī pēkšņi izskrien liels suns – pieskrien un draudoši skatās uz mums. Keika paņēma mani aiz rokas, tā mierīgi un noteikti. Un veda mani tālāk pa ceļu – un tas suns tā arī aizskrēja. Bet es iedomājos, ko tas Andrim prasīja toreiz... Jā, man tas ļoti patika, tas bija vīrišķīgi."
Sandra saka, ka pati no suņiem nebaidās un nevar paiet garām nevienam klaiņojošam dzīvniekam: "Ar suņiem man ir īpašs kontakts. Visu mūžu esmu vākusi bezpalīdzīgus dzīvniekus, mēģinājusi palīdzēt viņiem. Daži var saprasties ar lauvām, es varu ar suņiem un kaķiem."
Sāra
Sāra ir Sandras suns, kam tagad ir deviņi gadi. Meita Žanete ilgi lūgusies suni, bet mammas atbilde, domājot par to, kā jutīsies suns, bijusi nemainīga: "Nē, kamēr mēs dzīvojam dzīvoklī, – nekādā gadījumā." Taču Sāra ieradās gluži negaidot, kā tas ar suņiem mēdz notikt. Proti, meita feisbukā ieraudzījusi ziņu, ka Teikā atrasts noklīdis kucēns: "Tas bija neilgi pirms Ziemassvētkiem, kad meita man to parādīja. Tiklīdz es sunīti ieraudzīju, tādu mazu, viena acs zila, otra brūna, tā viss! No tā brīža mums mājās ir suns. Mums ir arī kaķis – un arī atrasts, no ielas. Mēs ar vīru viņu atradām ziemā zem kādas mašīnas, iesalušu ledū, viņš bļāva ļoti skaļi. Tagad kaķim ir jau 23 gadi."
Dzimšanas dienas sveiciens no drauga Keiša
Stāsts par suņiem un Sāru raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" bija tāds mazs sānsolis stāstā par Andri Keišu, kas ar lielu prieku ir atsaucies raidījuma grupas aicinājumam kādam stāstam par kolēģi Kļaviņu: "Sandra ir mans draugs, mēs spēlējam kopā jau kopš studiju laikiem. Viņā ir tāds poētisks radošums. Tie, kas ir redzējuši izrādi "Mēnesis uz laukiem", atcerēsies, ka tur ir tāda epizode, kur es viņai dāvinu pērļu virteni, un tas, ka viņa to sarauj, un tās pērlītes visas izbirst, kas poētiski sasaucas ar to, kas notiek starp mums izrādē – tā ir Sandras ideja. Arī "Klusuma skaņās" ir epizode, kur Sandra pa telefonu sarunājas ar savu jauno cilvēku, kas viņai ir iekritis sirdī. Un pēkšņi viņa saprot, ka telefonam ir vads, un viņa velk un velk garo vadu pie sevis, tuvāk un tuvāk, līdz ievelk jauno cilvēku istabā, tā arī ir Sandras ideja," radošumu turpināt novēl Keišs un dalās ar vēl kādu stāstu no "Klusuma skaņu" viesizrādes Parīzē: "Izrādē ir epizode, kur jaunais pāris – kas bijām mēs – paliek pēc kāzām vieni paši guļamistabā. Un mēs dzērām šampanieti, kas parasti bija bezalkoholiskais šampanietis "Mežābele". Pēc sižeta ir tā, ka vedēji atļauj mums iedzert tādu mazu glāzīti, un tad ar visu "Mežābeli" aiziet projām. Bet Parīzē es nopirku dārgu, labu šampanieti, un, jāatzīstas, ka uz skatuves mēs arī viņu nogaršojām," smaida Andris, atceroties Parīzes izrādes sajūtu. "Mēs neļāvām vedējiem to nonest no skatuves."
Pēc nelielas pauzes Keišs noslēdz savu stāstu ar vēlējumu: "Es novēlu režisoriem gan kino, gan teātrī novērtēt ārkārtīgi specifiski poētisko skaistumu, ko Sandra spēj radīt!"
"Jā, ai, paldies! Patiešām, ļoti patīkami.
Mēs esam kopā uz skatuves jau vairāk nekā 30 gadus! Vairāk, nekā nodzīvoju ar savu vīru,"
nosmejas Sandra. "Arī es par Andri varu teikt tikai labāko. Jā, cilvēks, ar kuru es dzīvoju kaut kur "tepat un blakus"," aktrise ir sirsnības aizkustināta.
Meita
Kādā no arhīva materiāliem – meita, jaunā aktrise Žanete Zvīgule: "Es viņu ļoti mīlu. Žanete sāka filmēties gados 16. Reiz biju viņu paņēmusi līdzi uz "Spēlmaņu nakts" pasākumu, un tur režisors Matīss Kaža viņu laikam noskatīja. Bet bērnībā viņa negribēja būt aktrise. Uz teātri nenāca, viņai nepatika, ka mēs ar viņas tēti (aktieris Kaspars Zvīgulis – red.) spēlējām teātrī. Kad televīzijā rādīja "Saldo pārīti", kur mēs ar Artūru Skrastiņu spēlējām vīru un sievu, meita stājās priekšā televizoram un teica: nē, nē, tā neesi tu, tā neesi tu!" atceras Sandra. "Viņai nepatika, ka esmu ar citu vīrieti, viņa teica: Mamma, tā neesi tu!"
Vērojot arhīva materiālus ar meitas piedalīšanos, Sandra turpina: "Es viņu mīlu kā meitu, bet darbu aktiera profesijā skatos profesionāli. Un to, ko Žanete izdara, – tas ir ļoti organiski, varu to objektīvi teikt.
Viņa ir paņēmusi labāko no mums abiem: no tēta ārieni un no manis – emocionalitāti, tā ka viss ir labi."
Žanetes Zvīgules apsveikums
"Čau, mamm! Sveicu tevi pagājušajā dzimšanas dienā!" aktrise ir aizkustināta par raidījuma radošās grupas sagatavoto meitas video sveicienu, kurā Žanete atklāj iemeslus bērnības laika nepatikai pret mammas profesiju. "Es atceros, ka agrāk, kad biju maza, man negribējās redzēt, ka mana mamma tēlo kādas lomas, piemēram, "Saldajā pārītī" vai citur, jo man nepatika, ka mamma tēlo kādu citu, kas nav mana mamma," par saviem bērnības pārdzīvojumiem smaida šarmantā Žanete. "Tagad tas ir mainījies. Un viena no mīļākajām lietām ir: aiziet uz kādu tavu izrādi. Un man ir prieks, ka es varu arī kā palīdzēt. Piemēram, kad tev bija proves projektā, kur teksts bija angļu valodā, un tu biji ļoti uztraukusies. Man bija jāpārtulko viss teksts, un es ticu, ka tev provēs gāja ļoti labi. Pat ja tevi nepaņems uz to seriālu, es ļoti lepojos, ka tu pārvarēji savas bailes un runāji angļu valodā...
Es arī vēlētos, kaut tu domātu par sevi labāk. Tā, kā domāju es un citi cilvēki, kas fano un apbrīno to, ko tu dari uz skatuves un kameras priekšā.
Es arī esmu ļoti pateicīga tev par atbalstu, ko tu esi man devusi 19 gadu laikā: tu vienmēr man esi bijusi blakus, arī tad, kad citi ģimenes locekļi kādus manus lēmumus neatbalstīja, piemēram, par skolas maiņu – tu atbalstīji un teici, ka viss būs kārtībā! Un tā arī bija! Es noteikti varu teikt, ka tu esi lielākā iedvesma visā, ko es pašlaik daru!"
Vai Žanete būšot aktrise? To vēl nevarot zināt, bet kino un audiovizuālais lauks laikam gan būšot viņas profesijas pamatā – saka Sandra un priecīgi gandarīta, slaukot kādu nodevīgu asaru, pukojas: "Vai man dieniņ, sajutos jocīgi! Šitā saraudināt mammu, nu! Sajutos kā tās aktrises, kam tie lielie nopelni un lielie gadi aiz muguras," smejas Sandra Kļaviņa.
