Darbi, kas runā labāk nekā režisors pats
Armands ir aizkadra cilvēks, tāpēc vairumam skatītāju vaigā nav pazīstams, taču viņa kino darbi ir zināmi visplašākajai auditorijai. Lielākoties tie ir vairāksēriju videofilmu projekti, daudzi no kuriem saņēmuši arī Latvijas augstāko kino balvu "Lielo Kristapu": gan Armanda pirmie videodarbi "Izpostītā ligzda" (kopā ar Uldi Pūcīti), gan "Rīgas gambīts", gan debija lielajā kino – ģimenes filma "Mazie laupītāji", gan Dzintras Gekas Sibīrijas filmu sērija (te Armands ir montāžas režisors), gan vēsturiski dokumentālais daudzsēriju projekts "Sarkanais mežs". Tagad savu balvu gaida arī Armanda un viņa komandas pēdējais veikums – "Krimināllieta iesācējam", vairāksēriju detektīvs, balstīts Andra Kolberga romānā "Meklējiet sievieti", kas nesen demonstrēts Latvijas Televīzijā un guvis plašu skatītāju ievērību.
Zvirbuļa kvalitātes standarti
Armands nav interviju "lauva" – aicināts runāt par sevi, viņš daudz labprātāk stāsta par citiem. Zvirbulis ir no klusajiem darītājiem. To apliecina arī aktieris Mārcis Manjakovs, kas raidījuma radošās grupas aicināts, pārkārto savus darbus, lai varētu sveikt režisoru: "Es ļoti izvēlos seriālus, ko man piedāvā, taču Armandam nekad neatsaku.
Viņš nestrādā naudas vai slavas dēļ, nefilmē bezjēdzīgas filmas vai seriālus. Armands nenodod savus kvalitātes standartus."
Raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" daudz cildinošu vārdu par Zvirbuļa profesionalitāti un cilvēciskajām īpašībām saka Ģirts Jakovļevs, Lilita Ozoliņa, Ivars Puga un citi vadošie Latvijas aktieri, bet Mārcim ir arī vēlējums: "Es tev vēlu veiksmi! Jo tu neesi tas, kas grūstīsies ar elkoņiem, lai kaut ko izsistu.
Ir teiciens: talantiem ir jāpalīdz, netalantīgie izsitīsies paši! Tu esi ļoti talantīgs!
Ceru, uz sadarbību! Lai tev veicas!"
Kurzemnieks un romantiskie radošie meklējumi
Armands ir kurzemnieks, jaunībā bijis ļoti inteliģents Liepājas puisis ar interesēm teātra mākslā, literatūrā, skolas gados izglītojies mūzikā un vijoļspēlē, un savus pirmos romantiskos sapņus izsapņojis, pēc vidusskolas iestājoties Liepājas aktieru kursā – kopā ar Vitu Vārpiņu, Egonu Dombrovski, Inesi Kučinsku, Aigaru Rozenbergu, Annu Putniņu, Edgaru Pujātu. Taču aktiera profesija tomēr nebija Armanda joma. 90. gados Armands atbrauca uz Rīgu – ar ne pārāk daudz naudas, ar mūzikas un mazliet aktiermeistarības prasmēm, lai studētu teātra kritiku. Dzīvot un pelnīt vajadzēja, un kāds gados nedaudz vecāks kolēģis, teātra kritiķis Dainis Jukonis, pats būdams Latvijas Televīzijas redaktors, pagādāja vietu arī jaunajam studentam no Liepājas. Un tā – ar 1991. gadu sākās Armanda mācību un darba gadi Latvijas Televīzijā – sākumā režisora palīga, tad asistenta un tad jau arī režisora specialitātē.
"Viens no maniem vissvarīgākajiem atslēgas cilvēkiem bija režisore un producente Daina Dumpe (aktiera Ulda Dumpja dzīvesbiedre-red.), kas 90. gados, kad kino pilnībā panīka, sapulcēja ap sevi radošus, spējīgus cilvēkus – redaktorus un režisorus – un izveidoja televīzijas teātra grupu, kas veidoja 5-8 iestudējumus gadā. Redz, televīzijas tāmes, salīdzinot ar kino, ir daudz mazākas, tāpēc laikā, kad kino Latvijā, var teikt, nebija, televīzijas iestudējumi tomēr noturējās. Te, TV teātra daļā, es skatījos un mācījos profesiju no daudziem saviem kolēģiem. Un Daina – es pat nesauktu viņu par skolotāju, drīzāk par mammu, kas savā gudrībā neliedza jaunajiem mēģināt. Arī pie viņas pašas esmu strādājis kā režisora palīgs, asistents, piemēram, viņas iestudējumā "Aktrise Ragārēs", pēc rakstnieces Ilzes Kalnāres darba motīviem. Pēc tam jau nāca pirmie režijas darbi, "Vecais ratiņš", tikšanas ar Jāni Domburu un "Kas notiek Latvijā?". Un tā pamazām nonācu arī līdz lielajiem video un kino darbiem," raksturo Armands Zvirbulis.
"Kas notiek Latvijā?" režijas novatorisms
Kad jaunais, talantīgais režisors Zvirbulis satikās ar tikpat jauno un talantīgo žurnālistu Domburu, viņi jau bija izgājuši labu profesionālo pieredzes skolu, kas Dombura vārdiem "bija daudz vērtīgāka universitāte nekā īstā, akadēmiskā". Zvirbulim aiz muguras bija daudzu raidījumu un televīzijas iestudējumu pieredze, savukārt Domburam – darbs tādos profesionālos preses izdevumos kā "Atmoda", "Diena", "Radio Brīvā Eiropa".
Abi censoņi saņēma izaicinājumu veidot jaunu politiski ekonomisku diskusiju, jaunu televīzijas projektu, bet tas nenozīmēja, ka viņiem kāds piedāvāja arī atbilstošu finansiālu nodrošinājumu. "Nebija gandrīz nekā, studijas dekorāciju vajadzēja izveidot no tā, kas bija. Tā mēs sākām," raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" šīgada vasarā dalījās Jānis Domburs, arī šī gada jubilārs, viņam šogad – 50.
Dombura princips allaž bijis TV studijā saaicināt savstarpēji pretējās puses, tādejādi veidojot raidījuma saturisko dramaturģiju, savukārt Zvirbulis izveidoja jaunu režisorisko konceptu – vizuālo dramaturģiju, kas politiski ekonomisko raidījumu žanram, ko televīzijas cilvēki profesionālajā žargonā sauc par "runājošajām galvām", bija kas pilnīgi jauns. Proti, Armanda ideja bija TV ēterā demonstrēt ne tikai runājošo personu, kā tas tradicionāli tiek darīts, bet paralēlajos monitoros – atklāt citu, bieži vien konfliktējošu, t.i., pretējās puses reakcijas. Armands savulaik izteicies, ka no politikas tik daudz kā Domburs nesaprotot, taču psiholoģiskā puse, cilvēka žests, seja un tas, kā viņš klausās, bieži pauž vēl ko daudz vairāk, bieži – patiesāk. To novērtēja gan skatītāji, gan profesionāli kolēģi. Piemēram, izcilais režisors Kroders, sakot: "Skatos raidījumu "Kas notiek Latvijā?" kā dramaturģiju, kā izrādi."
Debija – "Izpostītā ligzda"
Četru sēriju videofilma, psiholoģiska ģimenes drāma "Izpostītā ligzda", balstīta Raimonda Trasuna stāstā "Bezdibeņa malā", bija leģendārā aktiera Ulda Pūcīša debija televīzijas režijā. Galvenajās lomās Pūcītis bija aicinājis aktiermeistarības grandu Eduardu Pāvulu, aktierus Zani Jančevsku un Juri Lisneru. Komponists – Mārtiņš Brauns, operators – televīzijas klasiķis Juris Rudzītis. Producente Daina Dumpe labi saprata, ka Pūcītim vajag palīgu no televīzijas puses, asistentu, kas palīdz tehniskajās un organizatoriskās lietās, un uzticēja šo godu jaunajam, bet jau pieredzes bagātajam Zvirbulim, kas, starp citu, atšķirībā no Pūcīša, psiholoģiski bija ļoti nosvērts un ieturēts.
Tieši pēdējais iemesls, šķiet, bija tas, kāpēc šis projekts gan piedzīvoja daudz emocionālu kāpumu un kritumu, bet tomēr tika novests līdz veiksmīgam gala rezultātam. Galu galā izvērsās par debiju lielajā režijā ne tikai aktierim Pūcītim, bet arī režisora asistentam Zvirbulim. Pēc tam Pāvuls un arī citi profesionāļi atzina: "Darba procesā piedzima jauns režisors – Armands Zvirbulis!" Tāpēc tagad visos filmas atširfrējumos rakstīts, ka filmai ir divi režisori – Pūcītis un Zvirbulis.
Filma tika nominēta "Lielajam Kristapam" kā labākais oriģināliestudējums. "Uz balvu pasniegšanas ceremoniju ar Pūcīti un grupu negājām, skatījāmies mājās televizorā, jo pat iedomāties nevarējām, ka saņemsim balvu! Protams, to izdzirdot, gan prieks, gan arī pārsteigums bija milzīgs," atceras Armands.
Pūcīša talanta blaknes
Pūcītis bija viens no izcilākajiem un talantīgākajiem latviešu aktieriem, viņam piemita īpaša organika un šarms. 60. gados aktiermākslā viņš ienāca ar jaunu patiesumu, jaunu vīrišķību, ko kultūrvēsturē sauc par Pūcīša pilsonisko attieksmi: viņš nespēja nospēlēt padomju stereotipiskos, pozitīvi ieziepētos varoņus. Pūcītis bija arī ļoti izglītots: studējis literatūru un vēsturi, ļoti daudz lasīja visu mūžu. To varēja just pat viņa skatienā.
Diemžēl talanta blakne – aktiera emocionālā nelīdzsvarotība un ļoti spēcīgais jūtīgums– bieži radīja sarežģījumus darba procesā. Televīzijas un kino kritiķis Miks Savisko savulaik stāstīja, ka pēc ne pārāk glaimojošas kritikas, Uldis viņu gribējis ievilkt kādā vārtrūmē un noskaidrot radošos jautājumus ar spēka palīdzību. Galu galā tomēr iztikuši ar runāšanu vien, kopā devušies iedzert kafiju un pat kļuvuši draugi. "Pūcītis bija ļoti harizmātisks, visi ap viņu pievilkās, sievietes viņam ļoti pievērsās... Viņš bija stalts, vīrišķīgs, ar zemu, nostādītu balsi, bet arī neprognozējams. Piemēram, emociju uzplūdā varēja kaut ko sagāzt, aiziet pa lauku un neatgriezties stundu," mierīgi stāsta Armands. "Bet ir cilvēki, kam piedod, un arī es piedevu. Varbūt viņš kādā brīdī būtu gatavs arī man iegāzt, bet – aiz manis bija visa televīzijas grupa, bez kuras viņš nevarēja nekā, jo Uldis pats bija ienācējs no malas. Viņš jau reizēm man pārmeta: tā ir tava mafija. Bet es jutos atbildīgs par cilvēkiem gan man uzticētā darba, gan vadības priekšā, un tad nu es savos 23 - 25 gados kaut kā mēģināju to lietu vadīt."
"Rīgas gambīts"
Gambīts – tas ir šaha termins, kad upurē mazākās figūras. "Rīgas gambīts" Latvijas Televīzijā – tas bija māksliniecisks mēģinājums spoguļot tikko atjaunotās Latvijas politiskās un ekonomiskās aizkulises, kurās notika – šaha terminiem – gambītisms. Un ko pat filmas veidotāji, tāpat kā mēs pārējie, protams, vēl nevarējām izprast līdz galam. Viss bija pārāk jauns, pārāk tuvu, pārāk nepieredzēts...
Daudz nopietnāks un nobriedušāks 90. gadu politiski ekonomiskās ainas atspoguļojums skatāms Zvirbuļa, producentes Artas Ģigas un viņu komandas pēdējā daudzsēriju detektīvfilmā "Krimināllieta iesācējam", taču "Gambīts" bija pirmais Zvirbuļa politiskais detektīvs, kas balstījās uz reāliem, dokumentāliem faktiem. Toreiz šajā žanrā vēl neviens nestrādāja. Šim darbam piemīt tāds kā jaunības nevainības valdzinājums. "Toreiz vairāk balstījos uz intuīciju nekā uz izpratni par esošo situāciju," atceras Armands. "Daudzi cilvēki ieraudzīja tur kādas lietas, ko es pat nebiju iedomājies, nāca man klāt, lielīja: redz, tu esi ielicis filmā to un to... Es pat nesapratu, par ko viņi runā, tikai māju ar galvu," smejas režisors. "Rezonanse bija arī politiskajās aizkulisēs, dažam labam uzkāpām uz varžacīm, un vienu lielu ķieģeli logā es dabūju. Labi, ka netrāpīja mammai. Tāds demokrātijas augšanas laiks tas bija, un filma tajā piedalījās, to nevar noliegt."
"Filmējot "Gambītu", arī paši piedzīvojām detektīvcienīgus notikumus, atbilstoši tā laika tradīcijām. Mūs apzaga jau pirmajā filmēšanas dienā.
Jau tā mums bija niecīgs tehniskais aprīkojums – parasti uz filmēšanu dodas ar kādiem 6-8 busiņiem, mums toreiz bija tikai viens, bet atgriežoties no filmēšanas vietas kopā ar filmas direktoru Ati Balodi, konstatējām, ka busiņš ir uzlauzts un daļa tehnikas nozagta. Tad nu, beiguši filmēt savu detektīvu, paši devāmies uz policiju," smejas režisors.
Mīlestība kā panākumu blakne
Laikā, kad Zvirbulis bija kļuvis slavens, jauns un daudzsološs, tikko saņēmis "Lielo Kristapu" par "Izpostīto ligzdu" un vispārēju atzinību par "Rīgas gambītu", tūlīt – kā jau tas parasti notiek – arī medijiem gribējās ar viņu parunāties un noskaidrot, kas par putnu ir šis Zvirbulis. Tāda nu ir slavas un panākumu blakne.
Kāda meitene no "Rīgas Viļņiem" tika atsūtīta viņu intervēt. Šodien šī meitene atklāj, ka neviens cits nav gribējis nākt, jo toreiz jaunajam režisoram bijusi pavisam cita slava nekā tagad: ka viņš ir nejauks un iedomīgs. Laikam tik nejauks nebija vis, jo tagad šī meitene ir Gunda Zvirbule, Armanda sieva. Viņa stāsta: "Jā, tā mēs kādā kafejnīcā satikāmies uz interviju. Atkārtoti satikāmies, lai, pirms publicēšanas, parādītu Armandam gatavo interviju, ko viņš pārtaisīja un izkoriģēja. Vēlāk viņš iekārtoja mani arī televīzijā, bet žurnālistika nebija mans aicinājums." Gunda tagad arī strādā kino jomā – ir stila un grima māksliniece: "Laikam tāpēc arī varam būt kopā, ka saprotu Armanda darba specifiku. Tad, kad viņam ir lielie seriāli, viņš ir prom mēnešiem ilgi, ģimenei viņa nav. Bet tam ir arī labā puse – mēs jau smejamies, ka nepaspējam viens otram apnikt."
Armands, uzklausījis viņam veltītos vārdus, ir aizkustināts: "Mana mīļā sieviņa! Viņa mana darba dēļ tiešām daudz ir cietusi, manu mīļo meitu mamma, jā, viņa ir mana svarīgā sieviete. Manā dzīvē vispār sievietēm ir liela loma. Mamma. Sieva. Divas brīnišķīgas meitas."
Meitas
Jaunākajai no abām meitām – Ancei – nācies tēti kā režisoru iepazīt jau 4 gadu vecumā, kad Zvirbulis strādāja pie seriāla "Eņģeļu māja". "Kādreiz biju dusmīgs uz kolēģiem, režisoriem, kas filmēja savus ģimenes locekļus, jo man likās, ka nav pareizi jaukt darbu ar privāto dzīvi. Arī savu sievu nekad neesmu aicinājis uz saviem projektiem strādāt ar stila un grima lietām," atklāj režisors. "Taču savus bērnus tomēr esmu ņēmis kādās lomiņās, jo nekad nav laika lieliem kastingiem, bērnu atlasei. Bērnam tas ir ļoti grūti, un režisoram ir jāuzņemas atbildība par šo procesu. Šķiet, man izdevās kaut kā to bērna aizkadra dauzīšanās procesu tā plūstoši savienot ar filmēšanu, bērnam diezgan nesāpīgi un nemanāmi."
"Reizēm tētis mēģināja nedusmoties, viņam nesanāca, tad viņam laikam palika manis žēl," atceras Ance, kam tagad jau 16, un viņa mācās Rīgas Franču licejā. "Viņš izveda mani ārā un teica: es esmu šeit režisors, un tev nav jāzina nekas." Tad Ance turpina: "Viņš ir brīnišķīgs tētis, ļoti interesants cilvēks. Man vienmēr saka – jā! – protams, ja es neprasu kaut ko pārspīlētu (smejas). Viņam vienmēr ir atbildes uz jautājumiem, varbūt ne vienmēr tādas, kā es gribētu, bet ir. Es viņu ļoti mīlu," ar lielu sirsnību savu sveicienu tētim dzimšanas dienā noslēdz skaistā Ance, kas, tāpat kā māsa, no tēta mantojusi cirtainus, vijīgus matus.
Vecākā meita, deviņpadsmitgadīgā Mare studē Kultūras akadēmijas dramaturgos. Viņas pirmā filmēšanās bija tēta seriālā "Māja pie ezera", ko raksturo īpaši skaista kadra estētika. "Māsa jau bija filmējusies, un tad arī man tika šī laime. Atmiņas ar šo posmu ir brīnišķīgas – man bija 13, vasara, Alsunga, filmēšanās bija vairāk kā atvaļinājums nevis apgrūtinošs darbs." Otra filmēšanās pieredze – detektīvā "Krimināllieta iesācējam" – rosinājusi Mari paskatīties uz radošajām profesijām citādāk: "Sapratu, ka gribu darboties šajā jomā!"
Mare apstiprina māsas teikto, ka tētis ir interesants cilvēks un ļoti mīlošs: "Atceros, kā vienā dzimšanas dienā man nepatika dāvana, es sāku raudāt, ka gribu citu, un tētis brauca uz veikalu un nopirka to, ko vēlējos: lielu lelli – "My little pony"... Mums, protams, reizēm ir kašķi, mēs esam abi tādi divi auni, bet kopumā mans tētis ir sirsnīgs, brīnišķīgs, ļoti silts cilvēks."
