“Kultūras asaciņa” ir īsa pasaciņa, kas apskata un skaidro kādu sabiedrībā apspriestu norisi Latvijas kultūrtelpā.
Asaku sacerēja: Rvīns Varde
Animēja: Māra Uzuliņa
Skan Dāvja Suharevska balss un Martas Ansones mūzika
Padomju disidentu Gunāru Astru visu laiku mēģināja apcietināt un kaut kur izsūtīt, tāpēc viņa mūžs nebija viegls. Šim cilvēkam ļoti nepatika padomju režīms, un tas bija abpusēji. Šī iemesla dēļ Astra dzīvoja iekšējā emigrācijā, ko vēlāk viņa vārdā nosaukuši par astrāli.
Pratināšanas laikā viņš neteica neko. Piemēram, viņš esot lasījis un pavairojis Orvela grāmatu "1984"; pēdējā laikā tā atkal kļuvusi populāra interneta komentāros. Brīžos, kad viņš nesēdēja cietumā, Gunārs Astra audzēja puķes. Arī daudziem citiem padomju vara nepatika, tāpēc, ja kāds piemin Gunāru Astru nepietiekami pagodinoši, viņi dusmojas. Beigu beigās no cietuma viņu tomēr izlaida, bet tad viņš saslima un nomira. Daļa uzskata, ka Astru nogalināja, jo pēc nāves viņam izņēma iekšas un tās noslēpa.
Tad tika nolemts uzstādīt viņam pieminekli. Mākslinieks to izgatavoja krusta formā, bet glabāja izjauktā veidā. Viņš teica, ka gatavs vest to un uzstādīt jau parīt, bet ne rīt, jo iztrūkst lielo skrūvju. To nopirkšanai ir nepieciešama vesela diena.
Ne tikai padomju laiki daudziem nepatika, arī piemineklis.
Mākslinieks pats uzsvēra, ka darbs ir neērts, un tas nebija melots – uzstādīšana notika puteņa laikā. Viņš to uztvēra kā pārbaudījumu sev, atsevišķi piebilda, ka Gunāram Astram nebija viena pirksta. Piemineklis ir kā krusts, jo pārstāv divas dimensijas, proti, horizontālo un vertikālo. Tā nosaukums ir "Nebaidies!", lai gan neviens arī nebaidās. It sevišķi izteikt savu viedokli. Piemēram, tiesneši teica, ka neko briesmīgāku pēdējā laikā redzējuši nav, par ko, manuprāt, gan būtu jāpriecājas. Viens tiesnesis pateica, ka par gaumi nestrīdas, par to brīnās. Tieši tāpēc viņš sēdējis un brīnījies, bet Gunārs Astra savulaik sēdējis un nebrīnījies.
Cilvēkiem uzreiz nepatika pats mākslinieks, jo netika rīkots konkurss, un vieta, kur tika plānots pieminekli uzstādīt. Jo parasti tieši konkursi visiem ļoti patīk, skaistumkonkursi vai citi. Un es vaicāju sev: vai būs tāda viena saulaina diena, kad visi vienkārši apklusīs un ļaus lietām notikt? Atbildu: Nē.
Pieminekli no sākuma gribēja atklāt vienā datumā, tad otrā, tad lūdza naudu, tad nedeva, tad atrada. Beigās žogu ap pieminekli sagāza vētra, liekot mums domāt, ka pašai dabai šī muļļāšanās nu ir līdz kaklam.
Atklāšanas pasākumā vairāki cilvēki pūta svilpavniekos un kliedza, jo viņiem nepatika arī politiķi, kuri teica runas. Prezidentam galvā bija cepure, kad skanēja himna. Pēc tam viņš pat atvainojās par to, taču abi šie fakti pārsteidzošā kārtā atkal daudziem nepatika.
Bet Gunāra Astras vecāko brāli un viņa sievu pirms pāris gadiem ar nazi nodūra novadnieks. Paņēmis viņu naudu, slepkava nopircis šampanieti un liķierus, kā arī devies spēlēt ''automātus''. Un tas visu šo stāstu nepadara ne par kripatiņu priecīgāku.
