Henrieta Verhoustinska: Kā jūs vērtējat Samantas Tīnas izredzes šajā konkursā?

Aminata: Es cenšos saglabāt pozitīvu attieksmi un zinu, ka Samanta ir ļoti talantīga dziedātāja. Viņai ir spēcīga balss, viņa ir ļoti harizmātiska. Neskatoties uz to, kādas šobrīd ir prognozes uz vietām, man ir cerība, ka Samanta varētu dabūt augstāku vietu, jo, piemēram, manā gadā arī man prognozes bija sliktākas nekā patiesās.

Sestā vieta ir diezgan augsta!

Aminata: Jā, un pirms tam man prognozēja vietu daudz zemāk. Neatceros precīzi, kuru tieši. Tāpēc es turu īkšķus un ceru, ka arī Samantai būs līdzīga situācija.

Toms Grēviņš: Ļoti svarīgi ir tas, kā viņa sevi savāks tieši ceturtdienas vakarā. Par tevi mēdz stāstīt, ka tu esot bijusi vismierīgākā, nosvērtākā no visām dalībniecēm, kura jebkad ir bijusi Eirovīzijā un pārstāvējusi Latviju. Jautājums, vai Samantai arī būs šis absolūtais miers, absolūtā pārliecība par to, ko viņa dara. Man no pirmajām mēģinājuma skaņām, cik nu to varēja dzirdēt no telefonā filmētā, likās, ka viņa ļoti labi saprot, ko viņa dara uz skatuves vokāli. Viņa ir par to domājusi gandrīz gadu un dziesmu mēģinājusi pietiekami. Galu galā nav nekas, kas novērstu viņas uzmanību.

Varbūt tā ir diplomātija, bet visi ārzemju kolēģi, ar kuriem esmu šajās dienās runājis, arī saka, ka dziesmai nav ne vainas.

Tāpēc man šķiet, ja Samanta ar absolūtu pārliecību izdarīs to, kas viņai ir jāizdara, mums var būt labi pārsteigumi. Galu galā Aminatas faktors. Aminatai līdz šim ir bijuši divi starti Eirovīzijā ar viņas sarakstītajām dziesmām. Lielajā Eirovīzijā abas tikušas finālā. Pēdējās dziesmas Latvijas vēsturē, kas ir kvalificējušās finālam Eirovīzijā.

Ja Samanta finālu tiešām sasniegs, tas būs liels pārsteigums, un kaut kas tāds, par ko ļoti ilgi priecāsimies un ļoti skaļi priecāsimies. Manuprāt, bet tas ir tikai un vienīgi mans viedoklis, šī dziesma skan par smagu. Pat ja Eirovīzijā runājam par skaļiem numuriem, piemēram, "Lordi" ar “Hard Rock Hallelujah” ir viens no pirmajiem, kas nāk prātā.

Smagnēja tieši žanriskā nozīmē?

Toms Grēviņš: Tieši žanriski. Piemēram, šī dziesma būtu ideāla, ja mēs montētu kādu ekstrēmā sporta video. Viss piedziedājums, “groove”, jauda… Vai Eirovīzija ir īstā vieta, kur tieši šāda mūzika skan? Kāpēc es piesaucu "Lordus" – pat tur, it kā smagnējs žanrs, bet dziesma bija ārkārtīgi viegla. Viegla arī savā žanrā. Tā uzvarēja. Tas ir tikai un vienīgi mans viedoklis. Droši vien, ka arī tas daudziem cilvēkiem, kuri mēģina uzminēt kaut kādas Eirovīzijas izredzes šai dziesmai, bija viens no pirmajiem rādītājiem, ka, ārprāts, senioriem taču var palikt slikti ap sirdi…

Diezgan neprognozējami. It kā liekas, ka viss ir ierasts, un mēs visi ļoti labi zinām, kas ir Eirovīzijas formāts, bet tā nemaz nav. Aminata, tu esi līdzautore, ko tas īsti nozīmē? Kas nāca no tevis, kas no Samantas?

Aminata: Patiesībā šī dziesma tika uzrakstīta nometnē speciāli Samantai. Tur bija piecas vai sešas komandas, un šo dziesmu uzrakstīja cita komanda. Viņi iesāka rakstīt gan tekstu, gan melodiju. Un tad, kad Samanta jau izvēlējās, ka šī būs tā dziesma, ko viņa grib pabeigt, tad mani pieaicināja, lai es piepalīdzu ar tekstu, arī ar melodiju, bet neko daudz es tur nemainīju.

“I’m a woman, I’m a ruler” ir tavi vārdi?

Aminata: Mēs to visu rakstījām kopā. Katrā solī mēs prasījām, vai Samantai tas patīk, vai tas ir tieši tas, ko viņa grib pateikt. Es pārrakstīju tekstu vairākas reizes, kamēr viņai patika. Beigās bija tā, ka mums bija daudz variantu. Man liekas, ka Samanta vienā no raidījuma epizodēm parādīja, cik mums bija pantiņu, un viņa izvēlējās rindas, kas viņai patīk.

Manuprāt, ļoti svarīgi ir tas, lai mākslinieks, kurš izpilda dziesmu, pats notic dziesmai. Ja viņš pats tai ticēs, tad tas ir vienīgais veids, kā viņš var pavilkt arī citus līdzi.

Lai arī citi klausītāji to dzird. Man liekas, ka tad, kad ieraudzīju Samantu uzstājoties ar šo dziesmu, man viss salikās pa plauktiņiem. Liekas, ka šī dziesma viņai piestāv, ka tai ir balanss, un viņai viss izdosies.

Tā ir dziesma par sievietes spēku, un man likās, ka tā ir nākamā sērija tavai dziesmai “Dzīvo citādāk”, kas arī ir par spēku. Tikai šeit tas ir pašpārliecinātas sievietes stāsts. Par ko, tavuprāt, ir dziesma?

Toms Grēviņš: Es vienmēr saku, arī komentējot Eirovīziju, ka visas Eirovīzijas dziesmas ir par mīlestību. Bet tā ir. Atceros, ka Kārlis Streips, kurš aizsāka Eirovīzijas komentēšanas tradīciju Latvijā, ļoti aizrāvās ātrumā mēģinot tulkot dziesmu tekstus, stāstot par to, kas dziesmās ir teikts. Tas nav paņēmiens, ko izmantoju, bet bieži mēdzu atgādināt, ka

visas dziesmas, draugi mīļie, ir par mīlestību.

Šajā gadījumā domāju, ka par godīgu mīlestību.

Pirms gada Samanta Tīna “Supernovā” izcīnīja ceļazīmi uz Eirovīziju ar dziesmu “Still Breathing”, ko izvēlējās publika, daļēji žūrija. Šoreiz iespējas tautai teikt savu vārdu nebija. Kura dziesma būtu bijusi piemērotāka Eirovīzijai, kā jums pašiem šķiet?

Toms Grēviņš: Šis, man liekas, ir stipri labāks rezultāts. Varbūt Aminata domā citādāk…

Es piekrītu! Tāpēc es esmu priecīga par tavu atbildi…

Toms Grēviņš: Ja tajā laikā pēkšņi konkurss būtu noticis, tad būtu tikai puse no ierobežojumiem, kā tas bija visur, bet cilvēki būtu staigājuši maskās, mēs būtu nošāvuši jaunus "zaķus" skatuves tērpu dēļ, kas bija viņas pavadošajām dziedātājām, jo viņai nedaudz sanāca to visu maskēšanos, neteikšu, prognozēt, bet pēc tam izskatījās diezgan pravietiski tuvākajos mēnešos. Jau tajā brīdī, kad Samanta kvalificējās, prognozes bija vēl štruntīgākas nekā tās ir šobrīd no Eiropas skatpunkta.

Dziesma ir rakstīta ar domu, ka šis būs skaņdarbs, ko klausīsies vairāki simti miljoni cilvēku.

Reakcija, kas bija pēc šīs dziesmas un vētra, kas sacēlās gan medijos, gan sociālajos tīklos par videoklipu – kā jūs to vērtējat? Vai tas kaut ko liecina par mūsu sabiedrības veselību vai to, ka varbūt Samanta Tīna pāršāvusi pār strīpu? Kā jums šķiet?

Aminata: Nu, man nešķiet, ka Samanta ir pāršāvusi pāri strīpai. Viņa runā par lietām, kas viņu uztrauc, un mēs nevaram ignorēt, ka mums ir šādi cilvēki, mums ir cilvēki, kuriem ir netradicionālas ģimenes, un tas ir normāli. Manuprāt, ir laiks to beidzot pieņemt un saprast.

Toms Grēviņš: Eirovīzija ir sabiedriskā medija produkts. Viens no sabiedriskā medija, man šķiet, svarīgākajiem mērķiem, ir raisīt sabiedrībā diskusiju. Un ne vienmēr, kā mēs to zinām, to var izdarīt maigi, skaisti un estētiski. Es domāju, ka viss ir absolūti pareizi.

Šis ir tāds laiks, kad cilvēkiem ārkārtīgi gribas paust savu viedokli visur, kur tas iespējams, nerēķinoties ar sekām, ko šis viedoklis var izraisīt.

Tur bija tik dīvaini viedokļi par bafometa ragiem un sātanisma izpausmēm. Es biju ārkārtīgi pārsteigta. Es domāju, ka tiem cilvēkiem ir fantāzija vai arī viņi skatās daudz šausmu filmu.

Toms Grēviņš: Bet man liekas, ka te arī mēs nonākam pie formulas, kāpēc joprojām ir jēga no Eirovīzijas, kāpēc ir jēga Eirovīzijā piedalīties. Tas, kā mēs to sākām, bet sākot no tā nākamā gada, kad aizbrauca Arnis Mednis un atbrauca mājās ar gandrīz pēdējo vietu, tad sākās šūmēšanās. Šī šūmēšanās ap Eirovīziju nekad nav beigusies.

Ne vienu reizi vien ir lauzti šķēpi par faktu, vai Eirovīzijā vajag piedalīties. Ko jūs uz to varat atbildēt?

Aminata: Manuprāt, tā ir lieliska iespēja gan katrai valstij parādīt savus māksliniekus, savus talantīgos cilvēkus un dot viņiem iespēju parādīt sevi plašai publikai. Kāpēc, lai šo iespēju neizmantotu? Man liekas, ka ir jāpiedalās.

Toms Grēviņš: Šķēpu laušana, man liekas, notiek par vienu citu lietu…

Eirovīzijas maģija slēpjas tajā, ka neviens negrasās pateikt pareizo atbildi uz jautājumu – kas tas ir? Vai tas ir farss vai arī tas tomēr ir kaut kas nopietns, vērā ņemams?

Paskatāmies reitingos, par to nav nekādu šaubu. Bet, ja mēs filozofiski uz to paskatāmies – vai tas ir farss? Vai tomēr tam ir mākslinieciska vērtība? Es negrasos uz šo jautājumu atbildēt kamēr vien es būšu saistībā ar Eirovīziju, bet tieši tas, ka cilvēki katru vakaru, ieslēdzot Eirovīziju, netiek galā paši – kas tas ir, ko es tagad skatos – padara šo par unikālu kultūras notikumu visas zemeslodes kontekstā. Mēs redzam, ka tas joprojām ļoti labi darbojas.

Galu galā Eirovīzijai ir daudz izpausmju, ir bērnu Eirovīzija, ir klasiskās mūzikas Eirovīzija, ir Eirovīzijas gada koris, un Eirovīzijas dziesmu konkurss – bez šaubām populārākais no visiem šiem atzariem.

Toms Grēviņš: Ir jāsaprot, ka Eirovīzija, kāda tā ir mums, tā noteikti nav Luksemburgā, Lielbritānijā vai Maltā. Viņiem tā ir pavisam cita tradīcija, notikumi, kas ar viņiem ir bijuši nu jau divu, trīs paaudžu garumā. Mums Eirovīzija pirms 2000. gada īsti neeksistē, tāpēc mēs noteikti, gadiem ejot uz priekšu, atradīsim vēl jaunas atziņas par to, kas mums ir Eirovīzija.

2015. gadā Vīnē Eirovīzijas dziesmu konkursā “Love injected” ieguva sesto vietu. Kā jūs skaidrotu šīs dziesmas panākumus?

Aminata: Grūti atbildēt par sevi. Godīgi sakot, kad rakstīju šo dziesmu, nebiju to domājusi Eirovīzijai speciāli. Es ierakstīju, domāju, ka rakstīšu nākamo, un tas būs albums. Tad es uzzināju, ka notiks “Supernova”, un pateicu producentam Kasparam Ansonam, ka es gribu pieteikties. Viņš teica: “Ai, taču nevajag, tā nav īstā dziesma priekš Eirovīzijas, nekas tur nesanāks.” Bet es tāpat pieteicos un sanāca kā sanāca. Varbūt tas, ka tā bija atšķirīga no citām dziesmām.

Toms Grēviņš: Aminata, mēs ļoti labi zinām, ka tev ir unikāla balss Latvijas popmūzikas kontekstā, un uzzinājām, ka arī Eiropas kontekstā tava balss ir pietiekami unikāla. Tu arī visu tur izdarīji. Tev pašai ir sev ko pārmest, piemēram, par fināla uzstāšanos? Vai tev liekas, ka kaut ko varēja izdarīt labāk? Jo man izskatījās tajā vakarā, ka tu izdarīji visu uz 100%.

Aminata: Vienmēr var labāk… Es neatceros tagad, ko es vispār tur darīju, man jānoskatās video. Es nezinu.

Tā ir laba zīme, tātad tu biji pilnībā visa tajā priekšnesumā.

Aminata: Man tā gadās pirms kaut kādiem koncertiem, svarīgiem pasākumiem kā Eirovīzija. Es ieeju kaut kādā transā, un es, noejot no skatuves, principā neatceros, kas tikko notika.

2015. gadā šī dziesma un 2016. gadā Justa “Heartbeat”, kas arī ir tava dziesma un arī nonāca finālā. Tātad tev ir zināmi kaut kādi āķi…

Aminata:

Tur nav nekādu āķu, tu vienkārši raksti dziesmu, un vai nu sanāk, vai nesanāk. Ir divi varianti.

Toms Grēviņš: Vienīgais, kas šīs trīs dziesmas vieno, ka solists vienā brīdī uztaisa garu, skaistu noti.

Aminata: Man patīk lieli piedziedājumi, ka dziedātājs var parādīt savu balsi, un konkrēti Justa gadījumā es to dziesmu rakstīju ar domu, ka Justs varētu dziedāt to ar savu balsi. Priekš sevis arī, protams, man gribējās tā. Samantas melodiju es nerakstīju.