Laika mednieka stāsti
Ainars ir kā laika mednieks, – interesanti, ka raidījums "Daudz laimes, jubilār!" viņam dzimšanas dienā dāvina Ulda Brieža foto albumu ar tieši šādu nosaukumu. Savukārt Virgam par fotogrāfu Uldi Briedi ir smeķīgs atmiņu stāsts: "Tas bija laiks, kad man bija gadi 15 vai 16 un dzīve Liepājā bija pietiekoši vētraina, – ne vienmēr naktis pavadīju mājās. Uldim bija tāda istabiņa, kur šad un tad džeki palika pa nakti. Gultas tur nebija, bet stāvēja zārks. Un tad nekas cits neatlika kā gulēt zārkā," Ainars nosmaida.
Stāstu Ainaram ir daudz, viens krāšņāks par otru: pēc kāda koncerta, bijis jau vēls, bet Ainaram ar grupas biedriem neesot bijis, kur palikt pa nakti. Vietējais mācītājs labprāt atļāvis pārnakšņot baznīcā, tik lūdzis, lai nākamajā rītā dievkalpojumā uzspēlē. Goda lieta – pateicīgie rokmūziķi labprāt mācītājam atlīdzinājuši.
Sākums
Muzikālās dotības Ainarā pamanīja bērnudārza audzinātāja un rosināja to nelaist zūdībā. Tā nu vecāki Ainaru jau 5 gadu vecumā aizveda uz mūzikas skolu, kur viņš sāka mācīties vijoles klasē. Divas klases augstāk vijoli mācījās Igo: "Kad es biju 5., bet Igo 7. klasē, mēs satikāmies mūzikas skolas labāko vijolnieku ansamblī. Mums joprojām ir savstarpēja cieņa," ar Igo Ainaru saista arī muzicēšana grupā "Rīga", kas savulaik mēģināja iekarot arī Amerikas mūzikas tirgu.
70. gadi bija laiks, kad Latvijā pa padomijas dzelzs priekškara šķirbu ieskanējās Rietumu rokmūzikas skaņas, pāri robežai dažādos veidos tika pārvestas plates, pārrakstītas magnetofonu lentēs, pavairotas, un Liepājā sākās vokāli instrumentālo ansambļu bums. Tie mēģināja spēlēt gan no "Bītliem" un citām ārzemju grupām dzirdētu mūziku, gan arī veidot savas kompozīcijas. Ēriks Ķiģelis, kas savulaik bijis arī "Līvu" līderis, bija viens no celmlaužiem: "Ķiģelis ievirzīja roka laukā arī mani. Ne man, ne arī maniem draugiem nebija magnetofona, kur klausīties ārzemju ierakstus, pat ja izdotos tos dabūt. Alviķiem, brāļiem, tikai viņiem bija. Man bija 12 gadi, kad pirmo reizi dzirdēju grupu "Slade". Ah, kā tas izklausījās! Visi sita kājas, kāda jauda! Starp citu, daudzus gadus vēlāk kādā koncertā "Slade" mūs iesildīja. Un arī Suzija Kvatro. Ne jau tāpēc, ka "Līvi" būtu hedlaineri – tur bija tāda līguma īpatnība," raksturo Ainars.
Ģitāra
Ainars sāka mācīties ģitāru, un pavisam drīz sāka muzicēt vokāli instrumentālajā bērnu ansamblī "Vabolītes", kura nosaukums citē apjūsmotos "Bītlus": "Mēneša laikā es visus vijoles soliņus (solo gabalus - red.) iemācījos uz ģitāras. Kad es aizgāju uz ģitāras pulciņu, ko amatu savienošanas kārtībā vadīja Ēriks Ķiģelis, viņš aizrādīja, ka tā kā daru es, tā neviens nespēlē. Es ģitāru spēlēju ar vijoles metodi. Ēriks man vienu stundu pamācīja. Viņš man iemācīja dziesmas "Zīlīte" un "Vēju muzikants", teikdams: tev noderēs!" atceras Virga.
"Mans sapnis bija kļūt par labāko Liepājas ģitāristu, bet es šim mērķim pārlēcu pāri, jau spēlēdams grupā "Neptūns", – kļuvu par labāko ģitāristu ne tik vien Liepājā, bet visā Latvijas PSR. Citi domā, ka Ēriks Ķiģelis man iemācīja ģitāru, bet viņa skološana iekļāvās vienas stundas garumā. Tālāk es pats. Es, tāpat kā daudzi ārzemju rokmūzikas ģitāristi, instrumentu apguvu pats izpētot iespējas, atrodot savu īpašo skaņu," ģitārspēles specifiku raksturo Ainars.
"Mācoties pie skolotāja, oriģinalitāte neveidojas. Diemžēl tagad daudziem nav sava rokraksta, tā man šķiet."
Grupā "Vabolītes" Ainars muzicēja kopā ar savu divus gadus jaunāko brāli, bundzinieku Daini: "Reizi pa reizei spēlējām dejas mūsu vecuma bērniem. Mūsu draugs un sētas biedrs Guntars [Račs] arī ļoti gribēja sist bungas, bet neradās iespēja. Tad nu vienreiz, kad Dainis saslima, Guntars tika pie bungām. Viņam gāja, kā nu gāja, bet nu – tagad viņš ir bundzinieks."
Bērnības draugs un dziesmu tekstu autors Guntars Račs
Guntars Račs ir gandrīz visu Ainara dziesmu vārdu autors. Ainaram mūzika rakstoties viegli, viņš ātri iedvesmojoties no vārdiem, un melodija atnāk. Piemēram, dziesma "Bize" radās no nieka divām rindiņām, ko par dzejoli nosaukt grūti: "Es karājos tavā bizē, tava bize mani simpatizē".
"Ainars saka: man ir dziesma," atceras Guntars. "Es saku: labi, bet kāda dziesma tev sanāk no divām rindām? Ainars atbild: nu, pārējais tev jāpieraksta klāt," smejas Guntars Račs, sakot, ka ļoti bieži nākas dzejoļus sacerēt jau gatavai melodijai.
Mājas koncerti, Grīnbergs, Bumbiere un Lapčenoks
Interesanti, ka pirmās kompozīcijas Ainars radījis, spēlējot grupā "Vabolītes". Grūti atcerēties, bet varbūt arī bērnu dienu mājas koncertos tika atskaņots kaut kas no pašradītā: "Mājās, kad atnāca viesi, mums vienmēr bija koncerts. Vīri mums ar brāli teica: nu, uzrauj, uzrauj kaut ko! Paulu uzdziediet! Un mums divreiz nebija jāsaka," stāsta Ainars.
"Mans favorīts starp solistiem bija Ojārs Grīnbergs – patika, jo bija tāds lustīgs un pozitīvs. Kādreiz kioskos pārdevās melnbaltas mākslinieku fotogrāfijas, un man bija Ojāra Grīnberga portrets, uz kuras vēlāk saņēmu arī viņa autogrāfu un veltījumu: Ainariņam!"
Mājas koncertos bieži tika dziedātas Grīnberga izpildītās dziesmas "Somu pirts" un "Hello, Rostoka!", arī Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka dziedātais "Lauku gurķis Rīgas tirgū". Ainara un Daiņa repertuārā bijušas teju visas Raimonda Paula dziesmas, kas, starp citu, lieti noderējis, vēlāk uzstājoties kopā ar māksliniekiem: "Kādreiz Bumbierei un Lapčenokam koncertā ierosinājām nodziedāt kādu no vecajām dziesmām, bet viņi, sen vairs nebūdami duets, baidījās, ka neatcerēsies vārdus. Mēs ar brāli: lūdzu! Dziedājām, un tad viņi arī pamazām atcerējās. Un varēja nodziedāt koncertā."
Bērnība un ģimene
Ainars bērnību un savus vecākus atceras ar ļoti siltiem vārdiem, tētis viņam bijis autoritāte, uzticams, mīlošs un principiāls: "Mans tēvs bija skolotājs padomju laika skolā. Viņu aicināja par skolas direktoru, bet ar nosacījumu, ka jāstājas partijā. Viņš atteicās. Kad beidzās padomju laiki, viņš tūlīt kļuva par direktoru, skolu tehniski apgreidoja līdz koledžas līmenim. Tagad tā ir Liepājas Jūrniecības koledža, ko beidza arī mans dēls Rūdolfs, tagad kapteinis." Savukārt Ainara mamma strādājusi par kadru daļas vadītāju vairākās darba vietās: "Bet viņas galvenais darbs bija mīloša sieva. Un arī bērnu māte," savu bērnības ģimenes sajūtu raksturo Virga.
"Bērnībā gribēju būt šoferis, jo mašīnu jau nebija daudz. Šķita, ja tu būsi šoferis, tad tu dabūsi arī braukt.
Tas likās kā sapnis. Arī braukt ar taksometru nebija gluži parasts notikums. Es atceros, padomju laikā takšiem sākās jauna mode: baltas Volgas ar sarkanu jumtu. Ne visi taksometri bija tā krāsoti, tas sākās, kad mans brālis bija tikko piedzimis. Toreiz mēs gaidījām takšu rindā auto, un es tik ļoti gribēju, lai būtu auto ar sarkano jumtu. Tad pienāca mūsu rinda, un mums laimējās: piebrauca Voldzinieks ar sarkano jumtu, un mēs ar tēti atvedām mammu ar tikko piedzimušo brālīti no slimnīcas mājās."
Diriģents
Pēc bērnu mūzikas skolas, Ainars iestājās mūzikas vidusskolā: "Neizvēlējos gan turpināt vijoles apmācību, bet kordiriģēšanu, jo mani sapņi saistījās tikai ar ģitāru. Šķita, ka diriģēšana prasīs mazāk laika nekā vijole. Mana ģitāras atkarība izpaudās tā, ka no rīta kopā ar tēvu gājām – viņš uz darbu, es – uz skolu. Bet skolā es viss nepaliku, laidos uz māju, lai mācītos ģitāru," smejas Ainars. "Ja es kaut ko iesāku, tad es to daru līdz galam."
Taču, neskatoties uz bastošanu, Ainars vairākkārtīgi bijis simfoniskā orķestra diriģenta godā: ""Liepājas Dzintara" atklāšanā man pasūtināja darbu, ko es pats arī diriģēju," stāsta Virga. Latvijas Televīzijas arhīvs glabā koncerta ierakstu, kurā redzams kaut kas pavisam pārsteidzošs: allaž stilīgais roka meistars Ainars Virga ģērbies smokingā. "Dzintars Beitāns, Liepājas Simfoniskā orķestra pirmā vijole, rakstīja notis. Un tad es nosaucu šo skaņdarbu "Dzintars" – pateicībā Beitānam par ieguldīto darbu. Esmu diriģējis arī kad "Līviem" ar Liepājas Simfonisko orķestri bija koncerti. Toreiz kopā ar diriģentu Jēkabu Ozoliņu mēs likām partitūras. Sanāca ļoti kruti. Trīs koncerti bija LNO. Pa visu operas ārējo sienu bija plakāts ar mani: es stāvu ar ģitāru, tādā roķīgā stilā.
Mēs nebijām gaidījuši, ka operā cilvēki koncerta laikā celsies kājās, svilps un kliegs – koncerti notika ar milzīgiem panākumiem un ovācijām, kā jābūt īstā roka koncertā.
Iespaidīgi! Iepriekš es biju spēlējis operā ar Igo, tad nekas tamlīdzīgs nenotika. Bet "Līvu" koncertā es sākumā uznācu frakā, nodiriģēju, nometu fraku un: aizet, ejam tālāk!"
"Līvi"
Joka pēc "Līvu" puiši viens otram devuši iesaukas: "Mani sauca par Ojāru. Tomam bija iesauka – Tomāts, Grodumam – Jancis, Dainim – Danilejs. Iesaukas radās gluži spontāni. Piemēram, Brīzem iesauka radās, kad viņa sievai blakus dzīvojošie bija vaicājuši: kur tad kaimiņš Birze, sen nav redzēts? Tā Brīzi mēs saucām par Kaimiņu Birzi. Vēlāk – saucām vienkārši par Kaimiņu. Bet vispār iesaukas mainījās, tiklīdz radās atkal kāds smieklīgs pārpratums," atmosfēru grupā raksturo Virga.
Iesaukas bija arī viegluma un kreativitātes elements, iepretim milzīgajai slodzei: "Bija laiks, kad mums dienā bija divi koncerti. Citreiz pat trīs. Tad divas nedēļas brīvas un atkal tas pats. Nospēlēt dienā trīs koncertus – kopā sešas stundas: tā ir milzīga slodze, jo katrā koncertā tu atdod sevi visu. Plus – mums bija šausmīgi smagas tumbas. Atceros, mēs uzstājāmies vietā, kur bija augstas un ļoti šauras vītņu kāpnes. Pēc uzstāšanās vēl kādas 45 minūtes vajadzēja, lai visu tehniku novāktu. Tas, pie koncertu slodzes, bija liels pārbaudījums," grupas koncertdzīvi atceras Virga.
"Dzimtā valoda"
1986. gadā Atmodas vēsmas ārēji vēl bija maz jūtamas, bet "Dzimtās valodas" uzvara "Mikrofona 86" dziesmu aptaujā bija liels solis latviskās pašapziņas un neatkarības virzienā: ""Dzimtā valoda" bija pirmais vēstnesis, toreiz, kad vēl bija spēcīga cenzūra. Kaut arī dziesma aptaujā bija stabili pirmajā vietā, to negribēja pieļaut, argumenti bija arī pret to, ka Grodums nevis dzied, bet ķērc. Tas nepiederoties pie padomju estrādes utt.utjpr. Taču jau tikai pēc gada mēs jau darījām, ko gribējām, – nekādas tarifikācijas grupām vairs nebija jāiziet," padomju laikus atceras Virga.
""Dzimtās valodas" tekstu – Vieru dzeju – es pats neatradu, man to iedeva grupas menedžeris: paskaties, varbūt tev kaut kas iznāk! Kā jau tas man gadās, es izlasīju dzejoli, tad piecēlos naktī, un man bija skaidrs, kas tur būs. Nākamajā dienā ar grupu mēs mēģinājām uz skatuves ar lielo aparatūru, – visi džeki aplauzās, kā skanēja."
