Krista Kalniņa bērnība pagājusi nesaraujamā saitē ar dvīņu māsu Rēziju (aktrisi un režisori), vecāko māsu Danu (kapelāni, garīgās aprūpes speciālisti) un mammu, Nacionālā teātra aktrisi Helgu Dancbergu. Teātris bija viņa otrās mājas. Savukārt Krista mīksti siltais balss tembrs un intonācija, tāpat kā sejas vaibsti un samtainais acu skatiens atgādināt atgādina Krista tēvu – komponistu Imantu Kalniņu, kas kādreiz teicis, ka ar viņa bērniem mūzika nekad nav bijusi jāiestudē: "Es pieļauju, ka tā ir tā izjūta, kas mūs ģenētiski un garīgi vieno." To apliecina arī Krists: "Visos Kalniņu dzimtas bērnos muzikālo stīgu pietiek tikai aizskart, ievibrēt, un tā sāk skanēt." Krista bērni gan dziedot labāk nekā viņš pats, mūziku esot mācījušies daudz vairāk.
Krustmāte Lienīte un mūzika
Krista Kalniņa muzikālā karjera sākās Mārupes bērnu dārzā pie krustmātes Lienītes: "Tā kā mēs ar Rēziju bijām diezgan muzikāli, tad mūzikas audzinātāja Lienīte mūs paņēma savā televīzijas filmēšanas grupā. Toreiz bija jautri, daudz smējāmies, un tagad saprotu, ka šis vieglums mums tika radošās grupas – režisores Benitas Folkmanes un redaktores Rutas Kvieses – dāvināts."
Ne vienmēr pie krustmātes Lienītes bija jautri. "Reizēm, protams, bija ļoti nogurdinoši, un tad, lai mūs atmodinātu vai liktu atcerēties par smaidīšanu, Lienīte mums ieknieba, kas, saprotams, nepatika. Bet tai pašā laikā mēs jutāmies īpaši. Toreiz televīzija bija kas daudz vairāk nekā tagad," pirmsskolas laiku atceras mācītājs un, skatoties arhīva materiālus, dzied līdzi bērnības laika dziesmiņu "Beķercepti klinģerīši". "Man bija 6 gadi tad. Joprojām atceros, kaut tas bija pirms 44 gadiem. Šis tieši bija raidījums, ko filmēja ļoti ilgi, jo bija ne tikai jādzied, bet bija arī klinģeris jācep, precīzāk – jātēlo, ka cepam. Bija sagatavota īstā mīkla, kas mums bija jāmīca, vaigi jānosmērē ar miltiem, lai izskatās kā īstiem beķeriem..."
"Zilais putniņš"
Tomēr Krista dziesma nr.1 jeb, kā tautā saka, "kroņa numurs" ir un paliek Imanta Kalniņa "Zilais putniņš" (no Nacionālā teātra izrādes "Princis un ubaga zēns", 1968).
"Šo dziesmu esmu daudzkārt izpildījis ar Rēziju. Vārdi, šķiet, ir tieši par mums, lai gan dziesma uzrakstīta divus gadus pirms mūsu dzimšanas," stāsta Krists. "Bērnībā ieskaņojām šo dziesmu arī platē. Izjutu šo dziesmu kā savu tik ļoti, ka esmu bijs pat greizsirdīgs, piemēram, uz Martu Kristiānu Kalniņu, kas arī ticis aicināts izpildīt šo dziesmu kopā ar Rēziju."
Vienu reizi Krists "Zilo putniņu" dziedājis arī pieaugušā vecumā – Imantdienās Cēsīs. Skatoties arhīva materiālu, kur Imanta dienu koncerta skatītāji sēž lietusmēteļos satinušies, savukārt Renārs Kaupers, nežēlojot baltās bikses, noskrien no skatuves un lēkā pa peļķēm, Krists smejas un saka, ka šo brīdi labi atceras: "Imantdienās ļoti bieži lija. Bet tas nekas. Mūsu lielā ģimene, visi Imanta Kalniņa bērni, vienmēr esam gribējuši braukt un piedalīties. Tas mums ir liels notikums, svētīga izlīšana un kopā būšana."
Mēnesis laukos un māju sajūta
Patiesi izcilai mākslai un talantam mēdz būt arī lielas ēnas, kas bieži klājas pār ģimeni. Krists, izgājis gadiem ilgu dziedināšanas ceļu, nav kautrējies runāt par savām bērna sāpēm, kad tēva nebija līdzās: "Klātbūtnes sajūtas un atbalsta, protams, pietrūka. Caur ticību Dievam esmu piedzīvojis dziedināšanu. Pēc tam tēvs man lūdza piedošanu.
Man jau bija 27 gadi, kad mēs nonācām tādā mīlestības pilnā vietā, kad mans paps atrada spēku atnākt pie manis."
"No trīs gadu vecuma, bieži dzīvojot bērnu dārzā, kur palikām arī pa nakti, man nebija izveidojusies mājas sajūta. Ne Cēsīs, manā pirmajā kalpošanas vietā, kas taču bija tik skaista, ne Amerikā, Čikāgā, kur mēs vairākus gadus pavadījām. Vienīgi Vecpiebalgā, tēva mājās "Vecpaulēnos", vienīgi tur man tāda mājas sajūta pārņem pilnībā," skaidro Krists. "Interesanti, mēs taču tur dzīvojām tikai vienu mēnesi gadā. Kad mammai beidzās teātra sezona – un tā vienmēr beidzās ar "Skroderdienu" izrādi Piebalgā – mamma uz mēnesi aizveda mūs pie tēva. Tā viņi bija vienojušies. Mums ar Rēziju tas bija jautrs laiks ar indiāņu un visādām citādām spēlēm ārā, skaistajā dabā, pļavā un laukā. Tēvu traucēt nedrīkstēja. Tikai tad, kad bija klavieres jāspēlē. Tad mēs drīkstējām. Klavieres spēlēt divas stundas no vietas, protams, nepatika, bet toties drīkstēja ienākt tajā istabā."
Pirms sešiem, septiņiem gadiem Krists pārvācās uz Ķekavu, jo gribēja ārā no pilsētas. "Manī, bērnā, kas izaudzis uz Marijas un Dzirnavu ielas stūra, jau no maziem gadiem radās sajūta, ka gribu uz laukiem. Un tā sajūta, ļoti spēcīga, ir bijusi vienmēr. Mana sieva nebija par to sajūsmā, un es to atbīdīju. Un tad Ķekava bija tāds vidus ceļš," Krists stāsta par savas, piecu bērnu ģimenes, plānu tikt pie miera un laimes vietas.
Mīlestība kā nemitīgs darbs
Krists un Linda ir precējušies jau 26 gadus. Savulaik iepazinušies tautas deju ansamblī "Teiksma". "Mums bija katram sava dzīve: aizgāju armijā, apprecējos, izšķīros. Arī Linda izšķīrās. Tad mēs kādā brīdī satuvinājāmies, sākās mūsu kopīgais ceļš. Un šobrīd es teikšu:
mīlestība ir nemitīgs darbs. Lai attiecības varētu pastāvēt, ir nemitīgi jāiegulda. Pa šiem gadiem esmu nonācis pie tā, cik ļoti svarīgi, ka otrs cilvēks tev blakus ir draugs, kas pieņem tevi.
Mīlestības dziļākais stāsts sākas tajā brīdī, kad tas nav vairs tik viegli un tik skaisti. Taču mīlestība spēj turpināties caur to," Krista vārdos ir paša garīgā pieredze, izaicinājumi, krīzes, pat depresija; mācītāja vārdi ir, kā mēdz teikt, ugunī pārbaudīti.
"Attiecību atslēga nav, ka abiem ir jābūt vienādiem. Atslēga ir: pieņemt otra cilvēka dažādību, ļaut viņam būt.
Mums ģimenē ir pieci bērni, atsevišķi man ir meita no pirmās laulības. Arī Lindai ir dēls no pirmās laulības, kas sen jau ir arī mans bērns. Mēs esam pārvietojušies no Rīgas uz Cēsīm, uz Čikāgu, atpakaļ uz Rīgu. Un tie ir bijuši mani lēmumi, un Linda ir piekritusi.
Starp citu, savu lielāko privātās dzīves pārsteigumu es piedzīvoju Amerikā, pēc 10 gadu kopdzīves, kad palaidu Lindu mazliet atpūsties uz Latviju, pie savējiem. Viņa bija ļoti nogurusi toreiz. Es paliku viens, ar četriem bērniem. Kad Linda atgriezās, viņa manās acīs bija kļuvusi par vairākām pakāpēm augstāka. Biju sapratis, ko cilvēks man līdzās nes.
Tagad zinu, ka tas, ko sievietes ir spējīgas iznest, tas ir kaut kas īpašs. Mēs, vīri, jau daudz citreiz runājam par saviem izaicinājumiem, kas tādi arī ir. Bet tas, ko spēj sievietes...
Novēlētu ikvienam vīram iekāpt sievas kurpēs. Tagad mēs skatīsimies, kur Dievs vedīs mūs tālāk."
Mācītājs ar jurista izglītību
Tagad Krista dzīve norit starp Rīgu un Ķekavu, nemitīgi vadājot bērnus un pašam braucot uz darbu. Ja mācītāja kalpošanu vispār var saukt par darbu.
"Aicinājumu kalpot es pirmo reiz sajutu, izejot iesvētības mācību. Es sajutu Svēto Garu, mani pārņēma dziļa sajūta, ka es varētu kalpot kā mācītājs. Bet līdz kalpošanai pagāja 9 gadi,"
atceras Kalniņš. "Pēc skolas māksla bija dziļi manī, es sapņoju par skatuvi, aktiera un režisora darbu, taču iestājeksāmenos izkritu. Un aizgāju padomju armijā."
Uz baznīcu Kristu aizveda mamma un Rēzija, kas jau bija sākušas apmeklēt Jura Rubeņa vadīto Lutera draudzi. Tas bija Atmodas laiks, un Krists nolēma stāties Teoloģijas fakultātē. Taču atkal izkritis – angļu valodas eksāmenā. "Nezināju īsti, kurp doties un tad kādi puiši devās stāties Policijas akadēmijā. Es aizgāju līdzi, bez īpašas vēlmes. Viņi netika, mani uzņēma. Sāku mācīties juristos," Krists atklāj savas pirmās izglītības stāstu. "Man patika, sanāca un veicās. Biju izmeklētājs, kādu brīdi pastrādāju arī Interpolā.
Un, ja man nebūtu aicinājuma no Dieva, es noteikti būtu tiesnesis vai advokāts.
Tas saistās: policists rūpējas par laicīgu kārtību, savukārt mācītājs – par garīgo labklājību. Dievs ir kārtības Dievs."
Draudzības spēks
"Ar kolēģi Vecās Ģertrūdes baznīcā, mācītāju Rinaldu Grantu iepazināmies Policijas akadēmijā. Un man nav neviena tik ilglaicīga drauga, izņemot manas māsas. Pēdējos 11 gadus mēs esam kopā arī Vecās Ģertrūdes baznīcā," priecājas Kalniņš.
"Ja ir kāda situācija, kad vajadzīga palīdzība, Krists vienmēr ir gatavs atsaukties," savu kolēģi un draugu raksturo Rinalds. "Kad dzima pirmais bērns manā ģimenē, Kristam jau bija gan mašīna, gan arī pieredze divu bērnu audzināšanā. Toreiz viņš nešauboties lēca savā auto un skrēja pie mums uz Pļaviņām. Un tur netālu, Aizkraukles baznīcā, dzemdības arī notika."
Kā apliecinājums sirsnībai un pateicībai mācītājam Kristam, uz Vecās Ģertrūdes dzidrajām ērģelēm atskan "Daudz baltu dieniņu!" baznīcas ērģelnieces Kristīnes Adomaites izpildījumā. Visiem sveicējiem pievienojas raidījums "Daudz laimes, jubilār!".
