Jau iepriekš plašu atsaucību guvusi viņa koncertprogramma “Sirds prieks” ar Friča Bārdas dzeju. Gan Skujenieka, gan iepriekš Bārdas dzejas viņam uzdāvinājuši draugi – iedvesmai. Un arī raidījuma “Daudz laimes, jubilār!” vadītājs Andrejs Volmārs (iepriekš zinādams vai vienkārši uzminējis?) savam viesim dzimšanas dienā pasniedz dzejas grāmatiņas.
“Vārds un dzejnieka personība mani ļoti iedvesmo,” šķirstot uzdāvinātās dzejas, priecājas dziedātājs un komponists Kalniņš. “Piemēram, Broņislava Martuževa vai Fricis Bārda, cik skaisti raksta par vienkāršām lietām. Šķiet, viņi arī dzīvoja ļoti tuvu dabai.”
Arī intervija notiek skaistā dabas stūrī – mūzikas nama “Daile” radošajā rezidencē Lapmežciemā, jūrai klusi viļņojot sarunas fonā. Vasarīgajā dārza verandā sēžot, Daumants atzīstas, ka viņam patīk ne tikai agrākā laikmeta dzeja, bet arī seno gadu pamatīgums, nesteidzīgums un romantika:
“Varbūt mēs, latvieši, esam romantiski cilvēki.”
Šī, mazliet maskētā romantisma stīga, šķiet, ir viena no lietām, kas mūziķi vieno arī ar Maestro Raimondu Paulu: “Mēs ar Paulu esam cilvēki no dažādiem laikmetiem, un viņš, protams, ir mana autoritāte, izcils solists. Un tai pašā laikā – viņš prot klausīties otrā,” par Maestro stāsta Daumants. “Man ir tā lielā iespēja ne tikai muzicēt kopā ar Maestro, nē. Mēs esam kopā arī aizskatuvē. Un Pauls vienmēr parunājas…"
Solista karjeru mazais Daumants sācis jau deviņu gadu vecumā, mācoties Doma kora skolā – ar ģēnija lomu Mocarta “Burvju flautā”. Zīmīgi, ka turpmākajos gados par brīnumbērnu ticis dēvēts arī pats!
“Daumantam nebija neiespējamu, nenodziedamu opusu!” atceras viņa skolotājs Rīgas Doma kora skolā, diriģents Mārtiņš Klišāns.
Starp citu, Daumanta bērnu dienu balss iemūžināta solo albumā “Klausies, Spulgacīt”. “Nevaru noliegt, tik agros gados pašam savs CD – tas skaitās kaut kas diezgan īpašs,” komentē dziedātājs. “Man pašam, protams, īsti nepatika tas nosaukums. Tas neatbilda maniem jaunajiem gadiem… Galu galā mani pašu skolā sāka saukāt par Spulgacīti.”
Daumanta “ģēnijs” neradās tukšā vietā. Abi viņa vecāki ir mūziķi. Pie tam, mamma, būdama dēla gaidībās, studējusi kordiriģentos un pirms eksāmenu sesijas daudzkārtīgi klausījusies mūzikas klasikas opusus. Vēl un vēlreiz, lai labi sagatavotos pārbaudījumiem. Tā nu sanāca, ka lielu daļu pasaules mūzikas pērļu jau pirms dzimšanas nācies dzirdēt arī mazajam Daumantam (kam tolaik droši vien vēl nemaz nebija vārda!).
Šodien Daumants Kalniņš ir publikas mīlulis. Un ir pat grūti pateikt, vai viņu vairāk mīl kundzes gados vai jaunas meitenes, kam viņš traucas garām pa ielu ar motociklu vai ziemas kalnā – ar sniega dēli, vai vēl arī – pa meža takām – ar velosipēdu. Jaunajam mūziķim patīk, “ka dzīve notiek”, patīk risks un azarts. Un kā gan ne? Viņš, kas jau bērnībā dziedājis uz pasaules lielajām skatuvēm, pie tam solo – viņš ir pieradis pie izaicinājumiem. Mūzikā, sportā, visur. Publiku viņš allaž iepriecina un pārsteidz – vai tas būtu džezs, Frenka Sinatras repertuārs, opera, mūzikls vai pat dramatiskais teātris – nav žanra, kurā viņš nebūtu sevi apliecinājis. Un nav uzstāšanās, kurā viņš “neatdotu” sevi visu.
“Tas ir īsta kora puikas rūdījums,” smejas Kalniņš pats. “Vienalga, kas arī notiktu, jebkuros apstākļos ir jāsaņemas un jāizdara!”
Daumants Kalniņš ir vairāku džeza vokāla konkursu laureāts, “Grand Prix” ieguvējs konkursā “Riga Jazz Stage 2015”. Saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada debija skatuves mākslā” (Kvazimodo loma “Parīzes Dievmātes katedrāle” Nacionālajā teātrī ). Divreiz – publikas simpātiju balvas laureāts “Lielajā mūzikas balvā”, taču galvenā balva katram māksliniekam, protams – izpirktas biļešu kases un pilnas skatītāju zāles, kurās mēs visi ceram atgriezties.
