Filmēšanas vieta nav izvēlēta nejauši. Proti, Vestarda dzimtās mājas “Vecmokas” ir pavisam netālu – pāri dzelzceļam. Te viņš dzīvo kopš bērnības, tagad jau arī ar savu jauno ģimeni: sievu – šarmanto un talantīgo dziedātāju Elīnu Šimku – un dēliņu Bernardu. Savukārt Jaunmoku pils parks un apkārtne ir iedvesmojoša pastaigu vieta.
“Ne viens vien man neizpratnē jautā: ko jūs tur, tālu no pilsētas, darāt? Tur taču tik garlaicīgi!” smaidot stāsta mūziķis. “Taču man šeit ļoti patīk, pēc pilsētas burzmas neilgojos. Arī Bernardam taču te ir daudz laimīgāka dzīve!”
Starp citu, tieši Jaunmoku pils romantiskajā dārzā, mēnesnīcas apgaismotā naktī Vestards esot bildinājis Elīnu. “Iepazināmies kādā koncertā, kur mums abiem bija jāuzstājas,” atceras mūziķis. “Mēģinājuma laikā zālē pamanīju ārkārtīgi valdzinošu meiteni. Nebijām pazīstami.
Tik skaistu meiteni nebiju redzējis. Un jutu, ka nevaru vairs koncentrēties uz muzicēšanu…”
Vestardam laimējies. Jau kopš bērnības viņš dzīvojis gudras mīlestības gaisotnē. Viņa tētis, Latvijā pazīstams ģitārists un komponists Gunārs Šimkus, bijis viens no latviešu oriģinālroka pionieriem, kopā ar Vilni Šmīdbergu 1960. gados izveidojis grupu “Katedrāle”. Pēc grupas izjukšanas 70. gados spēlējis Raimonda Paula kolektīvos, arī leģendārajā “Modo”. Savukārt Vestarda mamma Iveta Šimkus ir filoloģe, dzejniece.
“Mana mamma ir vārdos izglītots cilvēks. Savu dzeju viņa nekad nelasa priekšā, iedod izlasīt man pašam. Lasot es viņu vislabāk iepazīstu,” komentē Vestards. “Bērnībā viņa tik gudri un interesanti runāja, ka es klausījos vien,” mūziķis nosmejas. “Un varbūt tāpēc pats vēlu sāku runāt!”
Lai kā arī bijis, agros gados Vestards daudz slimojis, tāpēc vecāki nolēmuši pārcelties no Rīgas uz laukiem. Iekopuši dārziņu, nopirkuši kazas un vistas. “Ticiet vai ne, bet es dzīvojos pa āru, dzēru kazas pienu – un plaušu karsonis mani vairs nemocīja,” atceras Vestards.
Daba ir viens no Vestarda vistuvākajiem draugiem. Dabas izjūta un ticība Dievam viņu vieno ar komponistu Pēteri Vasku, kas sākotnēji bijis kompozīcijas skolotājs Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Vēlāk Vasks uzticējis Vestardam atskaņot savus opusus.
Vēl viens patiess draugs kopš bērnības ir grāmata. Tagad Vestards lasīšanu plāno. Katru dienu vismaz pusstundu vai stundu. Pirms koncerta viņš nekad neuztraucoties, bet līdz pēdējam brīdim lasa līdzpaņemtu grāmatu. Tad saģērbjas un dodas uz skatuvi. Izklausās gluži neticami, taču
lasīšana esot viens no veidiem, kā nomierināt mākslinieka allaž pāri plūstošo temperamentu.
“Man vienmēr ir par daudz enerģijas, tieši tāpēc nekad neesmu dzēris kafiju, ne arī kolu, nelietoju cukuru,” Vestards, kā vienmēr, pārsteidz. “Bet lasīt iemācījos, sēžot mammai klēpī,” mākslinieks turpina. “Viena no pirmajām grāmatām bija “Makss un Morics”. Izlasīju un varēju visu pantā rakstīto tekstu atkārtot no galvas.”
Vestards sūdzas, ka labā atmiņa viņam reizēm mēdzot sagādāt raizes. “Tas pat ir apgrūtinoši. Citi sen aizmirsuši, es vienīgais atceros ikvienu detaļu… Arī mūziku – vienmēr spēlēju no galvas.”
Katrā Vestarda vārdā un žestā jaušama gara brīvība un atvērtība. No mammas mantotā smalkjūtība, vērīgums un jūtīgums, ģimenes kultūras tradīcija un erudīcija, kā arī laba humora izjūta – tās ir īpašības, kas raksturo Vestardu Šimku. Gara aristokrāts, mīlestības izauklēts. Tieši personībā, šķiet, ir arī viņa talanta noslēpums.
Saruna ar mākslinieku, daudzu pasaules līmeņa konkursa uzvarētāju, ir viegla un sirsnīga. Kaut arī pašam mājās televizora neesot, viņš painteresējas, kad interviju varēs noskatīties. Un atceras, kā Latvijas Televīzija savulaik kļuvusi par viņa favorīti.
“Manā bērnībā tika rādīts seriāls “Bordertauna”, un kaprālis Benets bija mans absolūtais varonis, ko es centos visos veidos atdarināt.
Tētis pat mēdz teikt, ka es no pabailīga zēna esot kļuvis par pārdrošu, neesot baidījies vairs ne no kā.”
Nav šaubu, ka šodien kaprālim Benetam būtu liels lepnums par mazo zēnu Vestardu, kam ir bijis tik daudz dūšas, lai iekarotu pasaules lielās mūzikas skatuves.