Diemžēl vilciens toreiz nedevās uz Munameģi – uz mazās Māras sapņu vietu, Baltijas augstāko ģeogrāfisko punktu, kaut no dzimtās Alūksnes to šķīra vien nieka 40 kilometri. Tā nu bērnības sapni par Munameģi rakstniece iedāvinājusi savai varonei Lāsmai, ko mēs visi zinām no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.
“Vēlāk vīrs mani gan aizveda uz Munameģi,” ar rāmu gandarījumu atceras Māra. Savukārt mums, filmas skatītājiem, tā jau ir folklora par sapņu ceļojumu.
Arī raidījums “Daudz laimes, jubilār!” ir sava veida ceļojums. Proti, skatoties arhīva materiālus, viesis dodas tādā kā savas dzīves un mūsu kopējās kultūrvēstures caurgaitā, kas – pats interesantākais – vienmēr kaut ko atklāj par šodienu.
Pirms sarunas – jubilārei dāvana: Gunāra Janaiša foto albums. Vienā no bildēm – rakstniece kopā ar savu vīru, rakstnieku Vladimiru Kaijaku. Zvejas laivā. Māra stāsta, ka Vladimirs lieliski pratis žāvēt zivis un uz Jāņiem to darījis vienmēr. Zvejā abi devušies kopā. “Kamēr Vladimirs vilka tīklus, es biju kuģa puika un airēju,” stāsta Māra un atceras, ka zvejošanas laikā nereti nācies pastrīdēties. “Vīrs vienmēr uz mani dusmojās, ka es nepietiekoši tuvu tīklam airēju. Un es atkal pretī: es tuvāk nevaru, man tak nav spēka… Bet nu galu galā zivis mēs dabūjām vienmēr!”
Par laimi – abiem rakstniekiem ir lieliska humora izjūta, tāpēc nekāda nopietnā strīdēšanās dzīvē nesanāca. Tam apliecinājums ir kāds Latvijas Televīzijas arhīva materiāls no laikiem, kad Latvijā nāca modē āderu meklēšanas skunste. Vladimirs, mazliet paguris no Māras āderu aizrautības, ironizējot nosmejas: “Mēs pārbīdām gultu ik pa laikam, lai gulētu vienmēr uz citas āderes.” Māras kundzes atbilde izskan aristokrātiskā mierā. “Mani, ziniet, āderes ļoti labi ietekmē. Jo uz kaķenēm un raganām āderes iedarbojas pozitīvi. Un es, kā jau visas sievas, esmu ragana,” Māra pārliecinoši, rāmā mierā paskaidro un papildina:
“Visas līgavas ir eņģeļi, un sievas ir raganas. Kas gan to nezina!”
Raidījuma vadītājs Andrejs Volmārs tūlīt grib zināt, vai slavenā rakstniece ragana ir vēl joprojām? Un varbūt prot arī burt? “Protu, protu, kā nu ne?” Svīres kundze nosvērti apstiprina un liek raidījuma vadītājam kaut ko vēlēties. Un stingri skatīties viņai acīs.
Buršanās vārdi līdzinās bērnu skaitāmpantam, bet joki, saprotams, mazi: “Burru, burru zaļa varde. Zaļa varde augstā akmens kubulā. Burru, burru…” murmina Māra un tad spēji izsaucas: “Būs!”
Diemžēl neviens neuzzina, kas būs? Jo vēlēšanos pirms piepildīšanās izpaust nedrīkst. Taču skaidrs ir viens: tā noteikti piepildīsies!
Ja nopietni, tad mūsu folklorā buršanās tradīcija ieņem savu vietu, un gan jau talantīgā rakstniece to ir papētījusi, veidojot Enijas tēlu Latvijas Televīzijas videofilmai “Likteņa līdumnieki.” Vispār Māra ir liela lasītāja. Viņas mamma Alūksnē bija skolotāja un savas meitas – Māru un viņas māsu, talantīgo dzejnieci Liju Brīdaku – rosinājusi lasīt.
“Patiesībā man lasīt patīk labāk, nekā rakstīt,” komentē Māra. “Es joprojām daudz lasu, šogad kādas 33 grāmatas jau būs. Savulaik gan par rakstīšanu nedomāju, jo mana māsa rakstīja dzejoļus. Un ja māsa – jā, tad es – neparko! Viņa bija tik talantīga, visur man viņu lika par piemēru. Man bija tāda kā pretreakciju pret visu, ko darīja Lija.”
Varbūt šī paša spīta dēļ rakstniece izmācījusies par juristi. Kursa biedrs bijis Gunārs Jākobsons, leģendārais radio žurnālists. Arī Māra 10 gadus nostrādājusi Latvijas Radio, gan bez Gunāra ietekmes un ieteikuma. Taču abiem ar Gunāru kopīgs tas, ka ne viens, ne otrs nav strādājis jurista profesijā. Vēlāk Svīre strādājusi sieviešu žurnālos. Ar pseidonīmu Astra Priede sešus gadus runāja ar lasītājiem par attiecību jautājumiem.
Rakstīt Māru pierunājis vīrs. Viņa smejoties saka, ka Vladimirs Kaijaks bijis liktenīgais vīrietis ne tikai privātajā, bet arī profesionālajā dzīvē. “Man patīk labāk izdomāt visādus sižetus, bet nepatīk tas garais rakstīšanas process,” skaidro Svīre.
“Tā nu es izdomāju un stāstu Vladimiram. Viņam patīk. Un viņš saka: jā, tur ir stāsts, bet tas nav mans stāsts. Raksti pati!”
Arī rakstnieces pseidonīmu izdomājis vīrs: “Jo nevarēja taču būt divi rakstnieki Kaijaki. Arī manu meitas uzvārdu – Brīdaka – nevarēja izmantot, jo bija jau dzejniece Lija Brīdaka, mana māsa.”
“Tu būsi Svīre!” tā esot teicis Vladimirs Kaijaks, “svīre ir Latvijas ātrākais putns. Bet tev jau ir diezgan daudz gadu, teju trīsdesmit. Un tev ir ātri jākustas!” Ar mīlestību atceroties vīru, Māra it kā pikti nosaka: “Iedomājieties, trīsdesmit gadu! Tas nu nemaz tik pieklājīgi nebija!”
Pagāja daži gadu desmiti un tapa “Likteņa līdumnieki” – Vladimira Kaijaka triloģija, ko Svīre pārvērta videofilmu scenārijos. Vladimirs rakstīja grāmatas, tās pa vienai tika izdotas, savukārt paralēli tika filmēta videofilma, sēriju pa sērijai: “56 scenāriji, katrs stundu garš. Milzīgs projekts,” saka rakstniece. “Vēl tagad, kad Latvijas Televīzija demonstrē “Līdumniekus”, es skatos. Un, kaut neesmu no raudulīgajām, vērojot Ligitas Dēvicas spēli Katrīnas lomā, nobirdinu pa asarai.”
