Būdams diplomēts ķīmiķis, cilvēks ar talantu eksaktajās zinātnēs un valodās (skolas laikā vairākkārtīgi piedalījies Latvijas mēroga angļu valodas, matemātikas un ķīmijas olimpiādēs, iegūdams arī 1. vietu), Valdis tomēr nav spējis dzīves plauktā nolikt savas dvēseles aicinājumu – muzicēšanu. Tagad viņa darba lauks aptver ļoti plašu spektru: latviešu, baltu etnomūzikas pētniecība, mūzikas instrumentu klasifikācija, izgatavošana un spēlēšana, seno baltu valodu studijas – latviešu, lietuviešu, prūšu. Arī – angļu un vācu valodas. Pēdējos gados lieliskus panākumus guvuši viņa lielformāta mūzikas opusi. Gluži vai renesanses cilvēka vēriens! Nav brīnums, ka viņu par izcilu un pat ģeniālu godājuši gan akadēmiski prāti – Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs, Ausma Cimdiņa, gan arī mākslinieki – Ainars Mielavs, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks un citi. Gan Latvijā, gan ārzemēs.
"Valdis varētu būt viss. Unikāli. Viņš patiešām ir renesanses cilvēks," tā savulaik teikusi Ilga Reizniece.
Tieši Valdis bija viņas biedrs pēc Atmodas laika, mācot tautai Jāņu tradīcijas. Arhibīskapa Jāņa Vanaga tēvs Miervaldis Vanags Valdi Muktupāvelu savulaik nosaucis par mūsdienu Leonardo.
Valda doktora darba tēma ir latviešu tautas tradicionālie instrumenti. Nav instrumentu, ko viņš neprastu spēlēt, kuru gatavošanu un tradīciju nespētu raksturot. "Piemēram, stabules ir vēja instrumenti, un dažādas vēja balsis var noķert dažādu materiālu pūšamie – alkšņu stabulīte vienu, bērza taure – gluži citu," Valdis runā ļoti poētiski, "Taču galvenais instruments ir cilvēka balss."
Arī studijā viņš liek ieskanēties kafijas krūzītei un ūdens glāzei: "Jūs jau zināt, ka arī glāzes ir mūzikas instrumenti. Salejot tajās dažādu daudzumu ar ūdeni, var panākt dažāda augstuma skaņas."
Savukārt leģendārā Edgara Liepiņa tautas mūzikas koncertos "Pasmaidi, sirds gaiša kļūs!", Valdis profesionāli spēlējis trompeti.
"1985. gada oktobris. Zvana Juris Kulakovs. Tev būs jānāk šajā programmā piedalīties. Bet atskaņojums jau rīt! Apmēram 20 skaņdarbu! Neviens normāli spēlējošs cilvēks to pieņemt nevarētu," smejas Valdis. "Kā Edgars Liepiņa saka: karš sākas pēkšņi!"
Pāris gadu laikā nospēlējuši 250 koncertus. "Edgars Liepiņš dziedāja labi.. Tikai nezināja, kad sākt. Mēs, visi mūziķi, bijām gatavi to ar prieku mirklī uztvert, pieskaņoties un padarīt par vēl labāku," atceras mūziķis.
Apveltīts ar bohēmisku vieglumu un diplomātisku mieru, Valdis visu izpēta sistēmiski. Būdams ar plašām zināšanām etnomūzikā un vēsturē, Muktupāvels nenoliedz, ka vismīļākais tomēr ir dzimtās Latgales kultūrvēsturiskais mantojums. Starp citu, Muktupāvelu izcelšanās vietas esot redzamas arī Johana Broces darbos.
"Precīzāk, tur ir attēlota pārceltuve pār Dibbenow (Dubnas) upi, un tekstā minēts ciems "Powel" – tas varētu norādīt uz latgalisko Muktupōvuli. It īpaši tādēļ, ka Muktupāvelu ciems ir Dubnas līkumā un, ceļojot no Līvāniem uz Preiļu pusi, Dubna ir jāšķērso; mūsdienās tur ir tilts," vēsturisko ainu raksturo Valdis, rādot arī seno karšu zīmējumus.
"Savukārt uzvārds Muktupāvels, visticamāk, cēlies no tā paša Pāvila vārda, kas dikti ātri mācējis mukt," smejas Muktupāvels un turpina: "Apkārtnē jau izsenis bijuši dažādi ciemi: Mukti, Augšmukti, Muktiņi, Muktupāveli, Muktkvederi, kas atrodas ne vairāk kā 15 km viens no otra, Dubnas abos krastos, netālu no Līvāniem."
Kopš Otrā pasaules kara Muktupāveli esot izkaisīti visā pasaulē. Piemēram, Vācijā pie Oldenburgas un ASV pie Lakrossas.
Latvijā mums zināmie mūziķi un kultūras vīri: Māris Muktupāvels, arī etnomūziķis, "Iļģu" un Ainara Mielava grupu dalībnieks, ir Valda brālis. Savukārt Zigfrīds Muktupāvels, būdams gan labi pazīstams ar abiem uzvārda brāļiem Māri un Valdi, asinsradniecību apšauba. "Diez nu vai?" viņš rausta plecus. "Es jau gan dikti gribētu, bet neesmu pārliecināts. Jātaisa būs kādas analīzes," Zigfrīda piemiegtajās acīs mirgo jautras uguntiņas.
Valdis, noklausījies Zigfrīda teikto, izsaucas sev neraksturīgi impulsīvi: "Kādas analīzes!? Mana sieva savulaik ieraudzīja Zigfrīdu – toreiz jaunībā, pirmo reizi – un pateica skaidri: uzreiz var redzēt, ka no vienas dzimtas! Un kā gan ne? Mūsu vectēvi guļ vienos kapos, pavisam netālu!"
Lai, tā sakot, Muktupāvelu radniecības stāsti beigtos gods godam, labā saticības noskaņā, raidījuma radošā grupa jubilāram sagatavojusi uzvārda brāļa Zigfrīda Muktupāvela apsveikumu. Zigrīds viltīgi piesaka jaunu, paša veidotu kompozīciju, bet uz līdzpaņemtās vijoles saldsērīgi ieskandina veco, labo dziesmas "Vijolnieks" melodiju. Par pašsacerētu opusu viņš, protams, joko. Un tādā pašā garā turpina, izsakot cieņpilnu līdzjūtību dzimšanas dienā. Ar ironiju mutes kaktiņā.
Lai nu kā, bet pārsteigums ir izdevies, un jubilārs ir priecīgs. "Arī es arī kādreiz esmu jokojies, izsakot citiem līdzjūtību dzimšanas dienā. Man šāds humors patīk. Nav no baltajiem, melns ar nav. Tāds puspelēks," apmierināti nosmaida jubilārs. Un turpina skatīties raidījuma radošā grupas sagatavotos materiālus no LTV arhīva.
Fragments no urbānā raidījuma "Ielas garumā" stāsta par Inženieru ielu – gluži mazu ieliņu pie Latvijas Universitātes, kur mājā pie trolejbusa pieturas ilgus gadus bijis arī Valda dzīvoklītis. "Dzīvokļus jau padomju laikā nevarēja dabūt. Šis, diezgan briesmīgā stāvoklī, bija palicis neviena neizvēlēts arī trakās smakas dēļ," atceras Muktupāvels. "Saimniecei bija vesels bars kaķu!"
Taču drīz vien dzīvoklis, Muktupāvela apņēmīgajā stilā, tika savests dzīvošanas kārtībā, iemantodams mazās "Lietuvas vēstniecības" iesauku. Proti, lietuviešu brāļi, būdami labās attiecībās ar Valdi, ciemojušies te itin bieži. Vilciens no Viļņas Rīgā ienācis ļoti agri, visi veikali vēl ciet, ko citu lai dara? Jādodas pie stacijai vai gluži blakus dzīvojošā Muktupāvela!
"Kā tu neielaidīsi, kā tu neuzcienāsi? Reizēm gan man mājās nebija nekā, vienīgi ievārījums, jo veikalos jau arī neko lāga nevarēja dabūt," atceras Valdis. "Bet vienmēr jau kaut ko izdomājām!"
Arī Valda sieva Rūta Muktupāvela ir ir Viļņas meitene, lietuviete, etnomūziķe, tagad jau ilgstoši Kultūras akadēmijas rektore.
"Rūta jau tagad tik dziļi ir Latvijas tradicionālajā kultūrā, kā reti kurš latvietis. Es, savukārt – lietuviešu kultūrā. Lietuviešu valodu iemācījos dažās nedēļās," Valdis Muktupāvels nosaka tik parasti, kā stāstītu par iemācītu Ziemassvētku pantiņu vai tamlīdzīgas grūtības uzdevumu. Tikpat viegli viņš iemācījies arī prūšu valodu: "Domāju – nu, teju izzudusi baltu valoda. Jāiemācās, kaut vai aiz cieņas." Valdis pārvalda arī angļu, krievu un vācu valodas. Šķiet, Rūtai ar viņu nekad nav garlaicīgi.
"Ar Rūtu iepazināmies 1991. gadā, Atmodas laikā, folkloras festivālā "Pulkā eimu, pulkā teku". Sadejojāmies!" atklāj Valdis.
"Es toreiz gāju Ernestu Spīču (horeogrāfs, tautas dejas un kultūras pētnieks – red.) uzlūgt," atceras Rūta, "bet man viņu nocēla kāda cita meitene. Nu, ko tad? Uzlūdzu turpat blakus esošo Valdiņu," nosmaida Rūta.
"Rīga Rūtai ļoti patika. Bet šurp pārvākties viņa nebija domājusi," vēl pie pazīšanās sākuma kavējas Valdis. "Mums bija vedības. Paņēmu brāli Māri palīgā. Tas bija 1993. gada 17. maijs. Un kas ir vedības? Aizbraucām pakaļ līgavai un es teicu – tev ir stunda sataisīties. Viņa saprata, ka lēmums jāpieņem, jo mums jau pirmā meita bija piedzimusi. Un tā mēs braucām."
Tagad Muktupāveli jau sen dzīvo Baldonē. Izaudzinātas trīs meitas un dēls. Pašu celtā mājā.
"Māja ir Līvānu ielā. Sentiments pēc dzimtās puses. Ja nav Latgales, tad vismaz ielas nosaukums," piezīmē Muktupāvels, kas par stabilu ģimenes ligzdu ir gandarīts. Pēc ilgiem gadiem īrētos Rīgas dzīvokļos, abi ar Rūtu ir priecīgi būt savā īpašumā, pie tam – tuvāk dabai, kas abiem tik ļoti svarīgi.
