Jūrmalas meitene ar neparastu vārdu
Džīna, kā režisori sauc tuvākie draugi un kolēģi, ir Jūrmalas meitene, dzimusi Dzintaru slimnīcā, tikusi pie neparasta vārda, un visu mūžu pavadījusi pilsētā pie jūras. Raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" filmēšana notiek Dubultos, Aspazijas muzejā, kas ir Džīnas izvēle: "Savulaik, taisot dokumentālo filmu par Raini, daudz iedziļinājos arī Aspazijas personībā, un man radās vēlme taisīt mākslas filmu par viņu. Mani gluži sievišķīgi aizskāra, ka Aspazija palikusi Raiņa ēnā. Trīs gadus staigāju ar šo ideju, tā diemžēl nerealizējās finansiālu apstākļu dēļ, bet doma manī joprojām dzīvo."
Jūra, dvēsele un grāmatas
Kāds no gudrajiem savulaik teicis, ka dzīve pie jūras liek domāt lielas domas un iekvēlina cilvēka dvēseli ilgām. Vai jūras lieluma klātbūtne, vai tas, ka Džīnas vecāki arī nākuši no mākslas pasaules, proti, – tēvs ir teju visu padomju laika nozīmīgāko Rīgas kinostudijas mākslas filmu ("Četri balti krekli", "Akmens un šķembas", "Piejūras klimats", "Tauriņdeja", "Ezera sonāte" u.c.) direktors Georgs Blūmentāls, māte Zenta Lēpe bija Leļļu teātra vadošā aktrise laikā, kad teātris bija izcilības paraugs visā padomijā un plūca laurus arī ārzemju festivālos ne tikai ar bērnu, bet arī pieaugušo izrādēm; laikā, kad teātrī strādāja Arnolds Burovs, Tīna Hercberga, muzikālo daļu vadīja Eduards Rozenštrauhs, – teātra direktors Jānis Žīgurs ap sevi pulcēja talantīgus, padomju varai nepiederīgus prātus...
Lai kā arī būtu, taču jau no bērnības Virdžīnijai piemita spēcīgas iztēlošanās spējas. Televīzijas un kino piedāvājums toreiz bija gaužām nabadzīgs, toties grāmatas varēja dabūt diezgan daudz un arī labas: "Toreiz es grāmatas gluži vai riju, lasīju līdz trijiem, četriem naktī," atceras režisore. "Grāmatā lasīto burtiski izdzīvoju. Un vēlāk režijā tāpat." Tāpēc domājot par profesijas izvēli, gluži loģisks bija ceļš uz Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, ko režijas specialitāte gan vēlāk izkonkurēja.
Interesanti, ka tieši literatūra Džīnā iedegusi arī spēcīgo patriotisma dzirksteli: "Man bija 12 gadi, kad es neprātīgi biju iemīlējusies savā klasesbiedrā," smaidot stāsta režisore. "Rakstīju dzeju, arī lasīju tajā laikā ļoti daudz, un manās rokās nonāca Jāņa Sārta grāmata "Kur strauti runā". Šī man ir īpaša grāmata, kas iedeva impulsu visai manai radošajai dzīvei: nav nekā dārgāka par savas zemes sajūtu. Kad dzima doma par mūsu tautas likteņsāgu, kas pēc tam pārtapa "Likteņa līdumniekos", mana pirmā doma bija par Sārta "Kur strauti runā"," atklāj režisore, piebilstot: "Vienmēr tas sabiedriskais nozīmīgums man ir bijis ļoti svarīgs, var teikt, ka tagad tas ir kļuvis par pašu svarīgāko."
"Līdumnieku" aizkulises
Savukārt "Likteņa līdumnieki" kļuvusi par svarīgāko televīzijas filmu daudziem jo daudziem skatītājiem, un intervijā mums visiem paveras iespēja uzzināt daudz šarmanta, amizanta un arī ļoti izaicinoša par filmēšanas aizkulisēm. Apbrīnas vērta ir ne tikai filmas kvalitāte, bet arī ļoti īsā laikā un ar ierobežotiem līdzekļiem paveiktais darba apjoms: "14–15 videofilmas (jeb viena sezona) tika nofilmētas apmēram 40 vasaras dienās, – tad, kad aktieriem ir atvaļinājumi no darba teātrī. Un vēl dažās papildu dienās citās sezonās," stāsta režisore. "Filmēt sākām no rīta, beidzām ap 11, citreiz 12 naktī. Un ar otro režisori Lauru Hiršu cēlāmies jau ap četriem no rīta, lai sagatavotos nākamās dienas filmēšanai... Naudas un laika nekad nebija, mans režisora darbs resursu nodrošinājuma ziņā vienmēr bija: kā no defekta panākt efektu."
Defekts par efektu
Taču arī šim defektam bija efekts. Proti, īpašā situācija radošo grupu un lielo aktieru pulku (seriālā piedalījās 195 aktieri no visiem Latvijas teātriem) ļoti saliedēja: "Darbs nemitīgi mijās ar jokiem. Citreiz smējāmies, vēderu turēdami. Es saku: beidzam smieties, tūlīt filmējam! Un tiklīdz es tā pasaku, tā vēl vairāk jāsāk smieties. Piemēram, Ainārs Ančevskis un Intars Rešetins, abi ir lieli smējēji, taču mācēja savaldīties, tiklīdz kameras motors sāka griezties," Lejiņa par saviem aktieriem stāsta ar lielu mīlestību. "Disciplīna bija baiga, un visi bija ļoti apzinīgi. Un mums visu laiku bija krasa pāreja no smiekliem uz pilnīgu iedziļināšanos," procesu raksturo režisore, kam smiešanās un humora izjūta vispār šķiet viena no pašām būtiskākajām īpašībām, kas nepieciešama, lai ne tikai pārvarētu dzīves grūtības un ikdienību. Šķiet, Virdžīnija intuitīvi jūt, ka pārāk lielai nopietnībai, tāpat kā lētam humoram, nav nekā kopīga ar dzīves patieso nervu: "Man patīk smieties, patīk joki, taču ne tukši. Kad kādam iesmērē sejā torti, par to man nudien smiekli nenāk. Taču pieturos pie izjūtas, ka uz lietām paskatīties no komiskās puses bieži ir ļoti veselīgi. Un to jau neesmu izdomājusi es, – palasiet tautas dziesmas," nosmaida Lejiņa.
Nārbuļu brāļi
Intars Rešetins, aktieris un tagad arī jau daudzu teātra izrāžu režisors, kam "Līdumnieku" Edgars Nārbulis bija ne tikai pirmā lielā loma, bet vispār pirmā pieredze televīzijā un kino, raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" aicināts, ar prieku sveic savu režisori dzimšanas dienā, novērtējot Virdžīniju kā ļoti svarīgu cilvēku savā profesionālajā un cilvēciskajā izaugsmē:
"Viņā ir kāds spēks, kas aizrauj citus. Un liela ticība aktierim.
Tik liela, ka tas ļoti pārliecina un iedvesmo. Patiesībā tas ir pats galvenais – tas dod spārnus. Tagad es arī pats to izmantoju darbā ar aktieriem. Pie tam – kad Džīna strādā filmēšanas laukumā, neskatoties uz izaicinājumiem, atmosfēra ir ārkārtīgi patīkama: mierīga, ģimeniska un mērķtiecīga. Viņa zina, ko grib panākt."
To apliecina arī abi pārējie Nārbuļu brāļi – Ainars Ančevskis (Ūve) un Egils Melbārdis (Jānis). "Pie tam – atšķirībā no daudziem citiem režisoriem, kas vienlaicīgi filmā veic arī scenogrāfa vai producenta pienākumus, – Džīna ir Režisore. Ar lielo burtu. Viņa neveic citus darbus, bet ļoti mērķtiecīgi un mierīgi strādā, palīdzot aktierim darbā ar tēlu," Egils raksturo patīkamo iespēju koncentrēties radošajam atklāsmes procesam iepretim saraustītībai un stresam, ja režisors ir spiests sadalīt savu aktierim veltāmo uzmanību daudzos blakus pienākumos.
"Filmēšanas laukumā mums visiem bija kopīgs liels uzdevums, liels darbs, kas mūs iedvesmoja. Visus. Ja mēs neticētu, ka tas ir ļoti nozīmīgi, ja mēs neticētu viens otram, – tad jau arī nekas neizdotos," aizkustināta par aktieru labajiem vārdiem, piebilst Virdžīnija pati.
Šogad nozīmīga dzimšanas diena ne tikai režisorei Lejiņai, bet arī "Līdumniekiem" – jau 20! Šis ir viens no pēdējiem Džīnas darbiem LTV. Un vispopulārākais, par ko režisorei ir gan liels gandarījums, gan maza sāpe, jo pārējie darbi ir palikuši "Līdumnieku" ēnā. Taču to ir ļoti daudz. Un savulaik tie nāca kā nozīmīgs, bieži novatorisks un arī padomju varai nepieņemami brīvdomīgs pienesums latviešu kultūrā.
Uzdrīkstēšanās un bailes
Režisores radošais mūžs Latvijas Televīzijā sākās 1970. gados. Viņa, sadarbībā ar Latvijas vadošajiem aktieriem Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu, Veltu Līni, Līgu Liepiņu, Jāni Paukštello, Osvaldu Bērziņu, Mirdzu Martinsoni un citiem veidojusi daudz televīzijas iestudējumu. Aktieri viņu raksturo kā ļoti drosmīgu režisori, mierīgu, stingru un ar lielu pašcieņu. Uzdrīkstēšanos un drosmi Lejiņa parādījusi jau savā režijas diplomdarbā. Absolvējot Sanktpēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūta TV režijas fakultāti, viņa iestudējusi toreiz padomju cenzūras plauktā nolikto Gunāra Priedes lugu "Zilā", lomās izvēloties pieredzējušus aktierus, tai skaitā Nacionālā teātra prīmu Elzu Radziņu, kas jaunajai režisorei smaidot pajautājusi, vai viņa nemaz no lielajiem aktieriem nebaidās? Džīna neatceras, ko atbildējusi toreiz, taču šodien saka, ka bail bijis gan. Ne tikai no aktieriem, bet arī no kolēģiem, no radošās grupas, bet filmēšanas laukumā nebija citas izejas, kā iet un darīt, un tad bailes pagaisušas.
Vispār Lejiņai piemīt kaut kas no mistiķes: īpaša spēja nosaukt vārdos nenotveramo: "Es gribu tā, lai var noraudāties un turpat blakus apsmieties," viņa savulaik izteikusies, taču šo sajūtu realizēt dramatiskā darbā ir ārkārtīgi liels izaicinājums, tas ir talanta un dziļas empātijas jautājums.
Bijība, pateicības jūtas un vecie koki
Vēl kāda, varbūt vecmodīga lieta, kā to smejoties nosauc režisore pati, Lejiņai piemīt. Proti, bijība pret cilvēku. "Laikam jau tādu vārdu šodien vairs nelieto," nosmaida Virdžīnija. "Bet, man šķiet, tā ir viena no svarīgākajām īpašībām cilvēkam tā iemesla dēļ, ka, ja tev tā ir, tad tu pasauli veido labāku. Manī tā dziļi ir – gan pret dabu, gan pret cilvēku."
Sava gara radinieku režisore saredz rakstniekā Kārlī Skalbē, par ko savulaik veidojusi arī dokumentālo filmu "Tēvzemei un brīvībai" (2009): "Es, līdzīgi kā Skalbe, izjūtu bijību pret vecajiem kokiem. Padomājiet, cik paaudzēm ir jānomainās, lai izaugtu koks. Un kad tos zāģē, man tas liekas briesmīgi. Vai kārtējā spoku mājiņa, biznesa projekts, bieži skumjā izpildījumā, to attaisno? Manā dzimtajā Jūrmalā, ielā, kur dzīvoju, auga ozoli, sešdesmitgadīgi, skaisti koki. Ceļot savrupmāju, tie laikam saimniekam aizsedza sauli un tos nozāģēja. Es vēl tagad tai vietai nevaru iet garām..." nopietni saka Džīna un tad sevi apstādina. "Īsi sakot: mēs ar Skalbi esam par kokiem!"
Šķiet, ja cilvēks uz pasauli skatās ar sajūtu, ko Lejiņa sauc par bijību, tad viņā neviļus pamostas spēja ieraudzīt skaisto un vērtīgo tajā, kas mums pieder. To var saukt arī par pateicību: "Mēs bieži burkšķam kaut ko. Piemēram, par savu valsti, bet, mīļie, paskatieties apkārt: kādi mums ir cilvēki! Kādi rakstnieki, mākslinieki, dzejnieki, dziedātāji. Teju katrs latvietis ir radošs cilvēks. Mēs bieži paejam garām, un liekas – kas tad tur īpašs? Bet ir īpašs!"
Džīnai ir bijusi laimīga iespēja par daļu no mūsu īpašajiem cilvēkiem veidot dokumentālās filmas: ne tikai par Raini un Kārli Skalbi. Arī par Emili Melgaili, Jēkabu Janševski un citiem klasiķiem. Savulaik, Atmodas laikā, Džīna izvēlējusies iestudēt arī latviešu literatūras kanonu – Edvarta Virzas "Straumēnus" (1988), kur Saimnieka lomā – Uldis Dumpis, Saimniece – Līga Liepiņa, Vectēvs – Ēvalds Valters, kas bija ļoti nozīmīgs patriotisma un latviskās pašapziņas jūtas vairojošs darbs, par ko vēlāk Džīna teikusi: "Mēs runājam, ka patriotismu vajag mācīt skolā. Bet vai patriotismu var iemācīt? Partiotisms ir svešvārds. Mūsu mēlē tas būtu – mīlestība. Vai mīlestību var iemācīt?..."
"Straumēni" televīzijā un pašas dzīvē
Interesanti, ka "Straumēniem" un tā autoram Edvartam Virzam Džīnas biogrāfijā ir arī personisks konteksts: "Savulaik, kad es dzīvoju pie vecmāmiņas Jūrmalā, man bija draudzene, kas dzīvoja mums pretī, pāri ielai, – tagadējā rakstniece un tulkotāja Anna Žīgure. Mēs bijām teju vienaudzes un bērnībā kopā spēlējāmies. Annas vecāmāte, kā jau daudzi, protams, zina, ir Edvarta Virzas sieva Elza Stērste. Vēlāk, kad pieaugu, bieži satiku arī ar pašu vecmāmiņu, mēs nereti parunājāmies. Es atceros arī laiku, kad Stērste atgriezās no izsūtījuma, viņa pārvietojās uz diviem ķeglīšiem... Bērna gados jau mums vairāk gribējās daudzīties, nevis runāties ar vecāku cilvēku. Bet tagad saprotu, ar cik brīnišķīgiem cilvēkiem man nācies dzīvē sastapties!"
Jānis Lejiņš
Vairums no mums rakstnieku Jāni Lejiņu pazīst kā triloģijas "Zīmogs sarkanā vaskā" autoru, kas savulaik kļuvis par īstu bestselleru un, profesionāļu apbalvots, nodēvēts par vienu no labākajiem mūsu vēsturiskās literatūras paraugiem, kā arī darbs, ko varētu nosaukt par vērtīgu vīriešu literatūru. Taču Džīnai Jānis Lejiņš, pirmkārt, ir dzīvesbiedrs, stiprais, vīrišķīgais plecs un radošais līdzgaitnieks, ar ko kopā tapuši arī vairāki darbi. Piemēram, LTV iestudējumi "Balāde par atbrīvotājiem", Roberta Gabra "Latvju virsnieks nr 35473", "Vienas vasaras zieds" un citi.
Jāni un Džīnu vieno arī patriotisms, abu centrālā daiļrades tēma ir himna Latvijas zemei, mūsu senču izcilībai: "Aizejiet uz Vēstures muzeju un paskatieties, kādi ir mūsu senču tautas tērpi. Tie nav kalpu apģērbi, tie ir karaļu un karalieņu apģērbi, rotas un mantas," – un Lejiņu teiktajam var ticēt, jo viņi ir ne tikai apceļojuši Latvijas pilskalnus un pētījuši vēsturi, bet arī savos pētījumos sadarbojušies ar arheologiem un vēsturniekiem.
Kopdzīves efekti
Mēdz teikt, ka dzīvojot blakus, cilvēki kļūst līdzīgi. Vai tas būtu iemesls tam, ka ne tikai Jānis, bet arī Džīna sākusi rakstīt grāmatas? Proti, pēdējais abu kopdarbs ir romāns "Straupes pilskungi".
Jānim un Džinai patīk joki, un viņi, visticamāk, pasmiesies par tādu skaidrojumu, taču patiesais iemesls ir triviālāks – šis ir viens no darbiem, kura videoversijai pagaidām nav izdevies atrast finansējumu. Varētu teikt, ka šis ir kārtējais defekts, kas Lejiņu kopdarbā pārvērties par efektu – saistošu, paradoksālu romānu.
