Samanta Tīna rūpīgi strādā ne tikai pie dziesmas un videoklipa, kas jau tapis, bet arī pie savas dziesmas vizuālās identitātes un priekšnesuma. Viņa uzsver, ka ikviens, kas ir viņas Eirovīzijas komandā, ir ļoti svarīgs, svarīgs ir arī katrs elements. Dziedātāja tic, ka pati vislabāk sajūt un zina, kā kam ir jābūt, jo šis ir viņas stāsts. “Galvenais ir dziesma, pārējais ir instrumenti, kas palīdz to iznest un izstāstīt vēstījumu. Būs šāda vai tāda krāsa, galvenais jautājums ir – kāpēc? Kāpēc tāda grafika? Uz šiem visiem jautājumiem ir jābūt atbildei, kas palīdz šo vēstījumu nodot cilvēkiem caur televīzijas ekrāniem,” stāsta Tīna.

Komandā par videomākslinieku Samanta Tīna aicinājusi Mārtiņu Dāboliņu, kuram izklāsta savu redzējumu par Eirovīzijas priekšnesumu: “Es negribu kārtējo popa priekšnesumu, ar bumsiki, bamsiki, tikai ar dibena kratīšanu vai kaut ko tādu. Es to redzu – ir dziesma ar lielu, dziļu vēstījumu, pilnīgi kā no citas pasaules, gribu, lai vizualizācijas pastiprina dziesmas akcentus. Tas, kā es to redzu krāsas ziņā ir, ja esat redzējuši filmu “Avatars”, pilnīga “Avatārija” ar tām diodēm un gaismām.”

“Dzirdot dziesmu, es redzu, ka tur ir tāda atnākšana un atnācējs,” atzīmē videomākslinieks Mārtiņš Dāboliņš. “Negribas Samantu "pielikt" ne pie vienas reliģijas, to mēs nevaram darīt. Tajā pašā laikā atceros, ka no fraktāļiem taisīju tādas formas, kas rada to iespaidu, ka tas ir kaut kas ļoti sarežģīts, šajā gadījumā tas ir ļoti konkrēti – liekas, ka te ir pilnīgs citplanētietis, līdzīgs Samantas tērpam, un liekot klāt vecos labos “art deco” elementus, tur var iet bezgalīgi dziļumā iekšā.”

Kādam jābūt Eirovīzijas priekšnesumam?

Eirovīzijā vienmēr ir plāns B, C un, gadījumā, ja viss noiet šķērsām, tiešraidē tiek rādīts rezerves video, ko katra dalībvalsts filmē un iesūta. Te jāņem vērā, ka izvēlētā koncepcija paliek tāda pati, kā uz Eirovīzijas lielās skatuves.

Videomākslinieks Māris Kalve, kurš bija atbildīgs par Eirovīzijas video grafikām, kad tā norisinājās Latvijā 2003. gadā, kā arī strādājis pie Justa priekšnesuma Eirovīzijai 2016. gadā, spriež, ka “vislabākais priekšnesums būtu tas, kurš būtu uzrakstīts kā filmas scenārijs. Tam jābūt uztveramam un aizraujošam – kā filmai. Tātad tur ir intriga, tur ir ievads, un tur ir kulminācija un noslēgums. Galvenais šis patiesums – tam saturam ir jābūt izrietošam no mākslinieka, pretējā gadījumā tie būs meli un skatītājs to uzreiz redz, un, lai kā nepūlētos dizainers tur iekrāsot, taisīt kaut kādus skaistumus, tas nestrādās, jo tie ir meli, tas nekad nestrādā, nekad. Es sāktu ar saturu. Ja mākslinieks pats nespēj noformulēt, lūgt kādu palīgā. Es ņemtu kādu scenāristu vai filmu režisoru, jo

mums šobrīd šī šovu kultūra ir attīstījusies līdz tādam kinematogrāfa līmenim gan tehniski, gan arī saturiski, tu ne ar ko tādu lētu un tukšu nevienu pārsteigt nevari.”

Ilggadējs Eirovīzijas fans un Eirovīzijas alternatīvās tiešraides vadītājs, komiķis Edgars Bāliņš secina: “Pēdējos 10 gados, man liekas, ka Eirovīzija ir mainījusies. Tā ir kļuvusi dārgāka, ar iespaidīgākiem šoviem, vairs nepietiek aiziet ar ģitāru plecos un nodziedāt dziesmu. Ir cilvēki, ir valstis, kas tērējušas tuvu miljonu priekšnesumam, cik es saprotu, to ir darījusi Spānija un Krievija noteikti arī ir ieguldījusi milzīgu naudu priekšnesumos. Tāpēc arvien vairāk priekšpusē sāk izvirzīties priekšnesums, nevis dziesma, un ar pliku dziesmu vairs nevar uzvarēt… vai arī kā to izdarīja Portugāle – absolūti nekāda priekšnesuma. Kaut kas jauns jāizdomā ir.”

Videomākslinieks Māris Kalve iezīmē arī aktuālās tendences skatuves priekšnesumos: “Visi cenšas izmantot tehnoloģijas, un visi cenšas izmantot to papildināto realitāti, kad liek klāt grafiku dzīvajam ēteram, pie tam multikameru režīmā. Uz skatuves var būt arī pūķis, kas šauj uguni un citi brīnumi, jebkādi brīnumi, ko var redzēt TV ekrānā. Nu tā gafika, grafiskais risinājums, tā ir tendence, tā joprojām ir tāda brīnīšanās par tehnoloģiju, bet to var saprast, tas ir normāli, jo neprotam mēs vēl to lietot. Turpretī kino brīnīšanās fāze ir pagājusi, un tur to prot izmantot, lai pateiktu to ziņu. Jo “story is the king” (stāsts ir karalis – angļu val.). Kā jebkura kino skola, te arī ir tieši tas pats.

Ja stāsts prasa šo efektu, tad viņam tur ir jābūt un viņu var izmantot, bet, ja mēs sabāzīsim tikai efekta pēc vai brīnuma pēc, tad mēs izdarīsim par sliktu.”

“Supernovas” raidījuma formāta autore un producente Ilze Jansone uzskata, ka priekšnesuma veidotājiem galvenokārt jādomā par televīzijas skatītāju: “Iespējams, paldies Dievam, nevaram atļauties dejojošus ziloņus! Man šķiet, ka numuram ir jābūt sakārtotam un adekvātam un jāstrādā televīzijā, nevis uz vietas zālē, un šogad skatītāju vispār uz vietas nav. Bieži arī mūsu pieredzē mākslinieki, kuri nāk uzstāties, es nezinu kāpēc, nākot uz televīzijas tiešraidēm, šoviem, koncentrējas uz to, ka viņi zālē kaut ko rāda.

Galvenais ir koncentrēties uz televīziju, ne tikai šogad, kad nav skatītāji, bet arī visu citu gadus.”

Savukārt Samantas Tīnas priekšnesuma režisors un daudzu lielu TV šovu, tostarp “Supernovas”, režisors Juris Matuzelis uzsver tehnoloģiju nozīmi priekšnesumā, lai novērstu iespējamas cilvēka kļūdas: “Eirovīzijā ir ieviesta pults vadības automatizācija – viss priekšnesums jau iepriekš ir izdomāts. Nekas nenotiek spontāni, jo visam ir jāizskatās precīzi, gudri. Tas nav tā, ka mēs kaut ko nofilmējam un gan jau labi izskatīsies. Tā tendence ir ieviest šīs tehnoloģijas visā, maksimāli izslēdzot cilvēcisko faktoru. Protams, var kaut kas nojukt, cilvēciskais faktors vienmēr ir klātesošs. Mēs esam redzējuši, ka skatītājs izskrien, bet tas neattiecas uz šo gadu. Bet jā, maksimāli izslēgt ārā kļūdas, ko cilvēks var pieļaut. Tas aiz sevis nes to, ka tu vari izdarīt arī daudz vairāk.”

Latvijas priekšnesumi Eirovīzijā – iepriekšējo gadu pieredze

Dziedātāja Aija Andrejeva ar dziesmu "What For?" Eirovīzijā piedalījās 2010. gadā. Pēc dalības pirmajā pusfinālā viņa finālam nekvalificējās. Andrejeva dalās savās atmiņās: “Eirovīzijas fināls notika Norvēģijā, Oslo. Mēs devāmies uz Oslo, un pēc dienas mums bija pirmais mēģinājums. Man jau televīzijas meitenes stāstīja, ka tas būs ļoti iespaidīgi, bet tas bija vairāk nekā ļoti iespaidīgi priekš manis, tāpēc ka es nekad dzīvē nebiju redzējusi tāda apjoma gatavošanās procesu, sauksim to tā. Es nekad nebiju dziedājusi ar ausu monitoriem. Es domāju, ka tā laika Latvijas dalībnieki, kas brauca uz Eirovīziju, neviens nebija tos lietojis. Tad bija mēģinājums tikai priekš ausu monitoriem – tevi ieved tādā mazā telpā, tev ir 20 minūtes laika, lai saregulētu monitorus un izmēģinātu fiksi horeogrāfiju, un tad jāiet uz lielo skatuvi. Es ieliku ausu monitoru un saprotu, ka viss skan tā kā arēnā un es esmu tik apmulsusi un apjukusi.

Es nebiju tam gatava, tas bija tik iespaidīgi.. jā.”

Dziedātājs Justs Latviju Eirovīzijā pārstāvēja 2016. gadā ar dziesmu “Heartbeat” un finālā iekļuva 15. vietā. Videomākslinieks Māris Kalve, kurš bija Justa priekšnesuma video mākslinieks, atceras pārrunas ar lielās Eirovīzijas komandu, kuru centās atrunāt no simetrijas priekšnesumā, kas nāca par sliktu dziesmas vēstījumam. Viņš stāsta: “Justa gadījumā es ļoti cīnījos.

Bija jāatrunā zviedri no simetrijas, jāpanāk, lai viņi klausītu mums un mūsu skicēm.

Tāpēc ka Justam un viņa priekšnesumam tā simetrija bija kaitīga. Viņš nebija harmonisks, viņam bija salauzta sirds. Sākumā viņu uzlika uz mandalas un nokrāsoja Krievijas karoga krāsās, bet nu tā ir tāda sakritība, tas viss bija uztaisīts – nu tāds rozā puisītis uz mandalas, kas viss ir pilnīgi pretēji tam, par ko ir dziesma, un par to, kāds viņš pats ir – tādā nobrāztā ādas jakā, pašpuika, nelaimīgs. Tāds viņš ir, un viņam bija jābūt pilnīgi citā kontekstā pasniegtam.”

Grupas “Triānas parks” dziedātāja Agnese Rakovska uzskata, ka visa pamatā ir dziesma: “Bet kā tu to iznes cauri – tā ir dekorācija, scenogrāfija. Ir tāds teiciens starp mūziķiem, producentiem – laba dziesma ir laba dziesma. Producents tikai piešķir klāt to meikapu un to papildina. Ja dziesma nav īsti laba, tad producentam ir jānopūlas, lai tā dziesma skanētu, kā vajag. Labs producents nevar izglābt dziesmu.

Ja dziesma ir laba, tad viņai būs ilga dzīve arī pēc konkursa, tāds, manuprāt, ir pamatmērķis.”

Grupa “Triānas parks” Latviju Eirovīzijā pārstāvēja 2017. gadā. Pēc dalības pirmajā pusfinālā grupa Eirovīzijas finālā neiekļuva. Runājot par to, kā tapa “Triānas parka” priekšnesums dziesmai “Line”, Agnese Rakovska stāsta: “Mans grupas biedrs Artūrs Strautiņš palīdzēja ieskicēt ideju un stilistiku, kas, mūsuprāt, ļoti atbilda dziesmas raksturam un mazliet elektroniskajai pieskaņai, kas ir dziesmā. Mums likās, ka puscaurspīdīgās tāfeles, kas tika papildinātas ar grafiti elementiem, ļoti labi papildina dziesmu. Ukrainā šīs vizualizācijas tika taisītas uz lielajiem ekrāniem kopā ar Kārli Stiģi, kas ir 3D mākslinieks. Man bija tāds speciāls kostīms, ar tādiem elementiem, kur varēja nolasīt kustības. Tad uz šīm avatara digitālajām diodēm tika būvēti cilvēku prototipi un dažādi kosmiski tēli.

Darbs bija ieguldīts milzīgs, mežonīgs. Šobrīd var sākt atskatīties, kas no tā bija vērtīgi, kas nebija vērtīgi.

Man ir liels prieks par visu šo mūsu koptēlu, un es domāju, ka ļoti daudziem cilvēkiem tas ir palicis atmiņā kā kaut kas īpašs un spilgts.”

Laura Rizzotto ar dziesmu “Funny Girl” Latviju pārstāvēja 2018. gada Eirovīzijā, taču pēc dalības otrajā pusfinālā nekvalificējās finālam.

Dziedātāja stāsta par savu pieredzi priekšnesuma veidošanā: “Savas Eirovīzijas dziesmas priekšnesuma gatavošanas procesā es zināju, ka vēlos, lai priekšnesums ir emocionāls, lai tā fokuss ir dziedāšana un dziesma. Mana dziesma bija izaicinoša izpildījuma ziņā. Jebkurā gadījumā tu vēlies dot ārā visu no sevis, tu vēlies caur kamerām nodot labāko cilvēkiem, kas skatās. Tu stāsti stāstu ar mūziku, arī ar savu ķermeņa valodu, tāpēc mums pamatā bija dažas iestudētas kustības no “Supernovas” un mēs tās vēlējāmies paspilgtināt. Domājām – ok, kā mēs varam šo dabūt gatavu arēnā, uz lielākas skatuves? Jāņem vērā, ka tajā gadā nebija aizmugurē LED ekrāna, kas bija citus gadus, tāpēc mums nācās domāt, ko mēs varētu darīt.

Domājām – nu labi, kā tad lai padara priekšnesumu interesantu bez ekrāna, ar kādu specefektu lai panāk rezultātu?

Protams, jo vairāk efektu, jo lielāka cena, un katrai valstij ir atšķirīgs budžets Eirovīzijai, tas arī mums bija jāņem vērā, domājot radoši, kā mēs ar šo izaicinājumu varētu tikt galā. Es domāju, ka pats svarīgākais ir savienoties ar emocionālo vēstījumu, kas ir dziesmā. Esmu trenējusies baletā, un man bija iespēja savu pieredzi izmantot arī šeit, izmantojot savas rokas. Viss bija labi iestudēts – kur būs manas rokas, kur būs kamera. Man kā māksliniecei tā noteikti bija jauna pieredze.”