Kristīne Komarovska: Kas tev ir Eirovīzija?
Toms Grēviņš: Eirovīzija ir labs garastāvoklis trīs četru stundu garumā ļoti pavasarīgā vakarā, un tā ir tradīcija; diez vai vēl kas tāds varētu rasties vēlreiz no jauna un pēkšņi un būt kā kaut kāds absolūts jaunums. Ļoti daudzas lietas ir izstrādājušās gadiem, un ja tu to parādi cilvēkiem, kuri par to neko nezina, piemēram, parādi amerikāņiem, ir vērts pavērot viņu reakciju, kā viņi skatās,
viņiem Eiropa jau tā liekas ļoti dīvaina vieta, bet kad viņi ierauga Eirovīziju, tad viņu mutes paplešas vēl lielākas.
Kā Eirovīzija ir mainījusies cauri laikiem?
Runājot par Eirovīzijas maiņu cauri laikiem, es sāku sekot Eirovīzijas dziesmu konkursam ar 1998. gadu, kas bija pirmais gads, kad Eirovīziju rādija LTV, lai arī Latvija piedalījās vēl vairākus gadus vēlāk. 1998. gadā mums bija iespēja skatīties Eirovīziju ar Kārļa Streipa komentāriem. Iepriekš par Eirovīziju zināju, pateicoties britu topam, kuram es ļoti sekoju līdzi, un katru gadu maijā tur parādījās britu Eirovīzijas dziesmas, un tieši “Katrina and The Waves” ar “Love Shine a Light” bija vinnējuši, 1996. gadā viņiem bija tāda dīvaina eirobīta meitene Džina Džī (Gina G) un tad, sekojot topam, klausoties topu radio stacijās, tur vienmēr tika pieminēts, ka tā ir Eirovīzijas dziesma, un tad man likās – o, interesanti, kāds tad ir tas pats konkurss?
Kad es pirmo reizi to ieraudzīju, biju stāvā sajūsmā. Es biju gaidījis ko krietni garlaicīgāku… Visa tā punktu došanas sistēma, jā, dziedāšana vēl joprojām tikai savās valodās, jo tas tika atcelts tikai no 2000. gada, kad visi sāka drīkstēt dziedāt angļu valodā. Līdz ar to es dabūju paskatīties kopā ar pirmajiem Eirovīzijas skatītājiem Latvijā tādu vēl senāka formāta Eirovīziju. Tad 2000. gadā tas viss nomainījās gan tāpēc, ka sāka parādīties vairāk valstu un mēs arī ieguvām iespēju tur piedalīties, gan tāpēc, ka visi lielākoties dziedāja angliski. Tad nākamā lielā maiņa bija tas brīdis, kad klasiskā punktu došana beidzās un tika pieslēgta žūrija. Eiropas prakse ir ļoti viegli uztvert visu, kas saistās ar Eirovīziju,
Latvija ir viena no tām valstīm, kur viss tiek uztverts nopietni, arī attiecībā uz kritiku par žūrijas iesaisti vērtējumu došanā valstīm.
Galvenie Eirovīzijas organizatori nolēma, ka Latvijas, Igaunijas, Ukrainas un vēl visādu līdzīgu valstu uzvarām beidzot jāpieliek punkts, un to varēja izdarīt, tikai ieviešot šo žūrijas balsošanas sistēmu. Tagad Eirovīzija ir nevis viens vakars pavasarī, bet veseli trīs vakari. Mēs vienmēr startējam, ar mainīgiem panākumiem gan. Jo savādāk pēc vecās sistēmas mums būtu jāizlaiž viens gads, kad mums riktīgi štruntīgi iet. Tas ir tas brīdis, kurā mēs esam.
Man liekas, ļoti interesantu nākamo posmu aizsāks pandēmija, jo pērnais gads pierādīja, ka nav jānotiek konkursam, lai tajā kāds uzvarētu.
Šis ir ārkārtīgi interesanti. Es neatceros pēdējo piecu gadu laikā, kad kāds no Eirovīzijas dalībniekiem būtu dabūjis tādu publicitāti un tādu radio staciju griezienu skaitu kā dabūja Dadi Freirs (Daði Freyr) no Islandes. Principā uztaisot karjeru, pat nepiedaloties nekādā konkursā, jo konkursa taču nebija. Pietiek vien ar faktu, ka tu esi paredzējis uzstāties Eirovīzijā, lai tas jau būtu kaut kāds karjeras pakāpiens.
Es domāju, ka tad, kad Eirovīzija atgriezīsies, mēs jau atkal ieraudzīsim kaut kādu savādāku formātu, jo šis ir ļoti labs mirklis, lai kaut kādas maiņas veiktu. Vienmēr ir jāatceras, ka lielākoties par Eirovīziju kaut kādus lēmumus pieņem ļoti konservatīvi, ļoti sirmi kungi, kuri ir, atšķirībā no manis un daudziem skatītājiem, redzējuši, kā konkurss izskatījās 80., 70. gados, noteikti kāds vadībā vēl ir klāt, kas redzēja, kā konkurss izskatījās 60. gados, kad tas aizsākās.
Līdz ar to negaidiet no Eirovīzijas nekad nekādus straujus soļus.
Piemēram, kāpēc pagājušajā gadā mums nebija konkurss attālināti? Tas ir par modernu, par ātru, tas ir par strauju priekš Eirovīzijas.
Kāda ir Eirovīzijas uzvaras formula?
Pilnīgi vienalga ir, kāda ir Eirovīzijas dziesma. Lai arī eksistē jēdziens "Eirovīzijas formula", mēs to attiecinām uz kaut kādu, nu, piemēram, toņkārtas modulāciju, kas notiek pirms pēdējā piedziedājuma. Laikiem cauri skatoties, nav nekādas formulas; kas ir svarīgi – ir 2 minūtes un 57 sekundes. Ja tu vienalga kādā žanrā spēj šajā laikā izstāstīt savu muzikālo stāstu, tad viss ir forši. Būs noteikti mūzikas producenti, kas saka, ka jābūt tādam gabalam, ka visi ir izkusuši pirmajās sekundēs. Tanī pašā laikā mēs varam atrast visādus citus piemērus, kur dziesmām ir gājis ļoti labi, kuras lēnām izaug un uzsprāgst dziesmas noslēgumā. Cilvēkiem tāpat kā sportā ļoti gribas vienmēr būt pilnīgi pārliecinātiem par to, kādi būs rezultāti šādai vai citai dziesmai, tāpēc,
līdzīgi kā pilnmēness, Eirovīzijas formula ir izdomāts burbulis, kurš biežāk nestrādā, nekā strādā.
Kam ir jānotiek, lai Latvija atkal uzvarētu?
Lai Latvija atkal uzvarētu Eirovīzijā, ir jāsastājas zvaigznēm kaut kādā speciālā stāvoklī. Tur ir jānotiek kaut kādai laimes spēlei. Es domāju, scenāriji ir divi: vai nu mēs beidzot saprotam, ka mēs varam kaut kādu tiešām atraktīvu komēdijnumuru aizsūtīt, kurš nostrādā, bet, ja ņemot vērā, ka man ir tikai tie spēlētāji, kas ir pieejami, es tomēr teikšu, ka mums ir nepieciešams piesaistīt ārzemju autorus, tā kontrolēti piesaistīt. Mums ir jābūt Māršala plānam, pagaidām tāds nav bijis.
Piemēram, pasaulē atzīts popmūziķis ar latviešu saknēm Lauv man vienreiz teica, ka viņš gribētu pārstāvēt Latviju Eirovīzijā. Tas būtu liels šovbiznesa notikums uz visas zemeslodes.
Jautājums, vai mums pašiem iekšēji ir spēks šādu gājienu menedžēt un uztaisīt. Tas prasa stipri vairāk resursus, nekā uztaisīt “Supernovu”; kāds viņā uzvar un maijā sūta, uz kuru valsti tas notiek. Jautājums, vai kāds to izvirzīs par Latvijas kultūras prioritāti. Pagaidām es neredzu, ka tas varētu notikt.
Kāds, tavuprāt, ir bijis Samantas Tīnas ceļš uz lielo Eirovīziju?
Man reiz kāda ļoti pieredzējusi skatuves māksliniece par Samantu teica, ka neviens cilvēks nevar nodungot kādu dziesmu, ko Samanta kādreiz ir izpildījusi, ar to norādot, ka viņai nav izteikta liela, milzīga hita. Bet, kas Samantai ir, tā ir ļoti liela neatlaidība. Saliekot šo visu kopā, tas, ko es esmu iemācījies un redzējis, īpaši vietējā šovbiznesā, ka tie, kuri ļoti, ļoti, ļoti vēlas un grib, viņi līdz šim hitam aiziet un nonāk. Kāpēc lai Samantai tā nevarētu būt viņas lielā Eirovīzijas dziesma? Tā jau būs viņas lielā dziesma, tas būs tas lielais hits! Tā ir viena no tādām lietām, kas ir jāpanāk.
Viņai ir jābūt šai vienai dziesmai, ar kuru jebkurš – mazs, liels, bagāts, nabags var pateikt: “Jā, es zinu Samantu Tīnu, viņa dzied šo foršo dziesmu!”
Ja man jāraksturo Samantas ceļš līdz šim, tad tā ir ļoti liela neatlaidība, tāpēc viņa ir tur, kur viņa šobrīd ir. Viņa ir mācējusi reizēs, kad šķiet, ka tur vairs nekas nebūs, piecelties, nomainīt imidžu, parādīt, ka – nē, es tomēr varu un eju uz priekšu. To es ļoti novērtēju cilvēkos.
Kāds ir tavs novēlējums Samantai Tīnai?
Stiprus nervus! Stiprus nervus! Samantai Tīnai es novēlu stiprus nervus. Tas ir tas, kas ir nepieciešams, šo spēli spēlējot. To var izmantot, neizmantot, var izmantot štruntīgāk, labāk, tas bieži vien nav atkarīgs no mākslinieka paša, bet no komandas, kas ir apkārt. Samantai ir forša komanda, par to es neuztrauktos. Stiprus nervus, jo, ja kaut kas nesanāks, kā vajag… Mēs zinām, kā tas Latvijā notiek, ja sanāks – visi apkamps, būs ziedi un mūžīga mīlestība. Ja kaut kas nesanāks pēc šīs pauzes un otrās iedotās iespējas, Samantai būs jāspēj parādīt, un viņa var arī izgāzt krūtežu un pateikt – “Ei, kas jums, kaut kas nepatīk, ja?” Un tam būs nepieciešami stipri nervi.
KONTEKSTS:
Jaunā koronavīrusa pandēmijas dēļ 2020. gada Eirovīzijas konkurss tika atcelts. Bija plānots, ka tas notiks Roterdamā, jo 2019. gadā Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā uzvarēja Nīderlandes pārstāvis Dunkans Lorenss ar balādi "Arcade", izcīnot Nīderlandei tiesības rīkot nākamo konkursu. Nīderlande šīs tiesības realizēs 2021. gadā.
Paredzēts, ka 2021. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa fināls notiks 22. maijā, bet pusfināli – 18. maijā un 20. maijā. Konkursa organizatori izstrādājuši vairākus scenārijus, lai nodrošinātu konkursa norisi dažādos epidemioloģiskajos apstākļos.
Eirovīzijas noteikumi nosaka, ka 2021. gada gada konkursā var piedalīties 2020. gadā izvirzītie valstu pārstāvji, taču ne ar pērn uzvarējušo dziesmu. Uz Roterdamu dosies arī Latvijas nacionālā atlases konkursa “Supernova” 2020. gada uzvarētāja Samanta Tīna ar dziesmu "The Moon is Rising".
Raidījums “Kā uzvarēt Eirovīzijā: Samantas Tīnas ceļš uz Roterdamu” sekoja līdzi Samantas Tīnas dziesmas, tērpa un priekšnesuma tapšanas procesa aizkulisēm, kā arī meklēja atbildi uz jautājumu – vai pastāv Eirovīzijas uzvaras formula? Uzklausīts arī Marijas Naumovas uzvaras stāsts.
