Andrejs Šavrejs: Sveicināti, es saukšu jūs īstajā vārdā par Andreju, labi?
Verka Serdjučka: Es arī jūs saukšu vārdā. Jūs taču arī esat Andrejs? Sveicināts, Andrej, un sveicināti, draugi Latvijā!
Un tomēr par pseidonīmu. Vai uzvārdā "Serdjučka" ir kaut kas no dusmīguma ("сердитость" krievu valodā nozīmē "dusmīgums" – red.)?
Mēģināšu neatkārtoties, lai gan trīsdesmit gados man šajā tēlā bijis jau tik daudz interviju, ka ir grūti neatkārtoties… Taču domāju, ka tieši tagad, šajos dramatiskajos laikos, ir īpaši svarīgi atgādināt, ka "Serdjučka" nekādā ziņā nav atvasināts no "сердитый" (krievu val. – "dusmīgs"). Mans tēls viss ir piepildīts ar labsirdību, patiešām.
Bet pseidonīms radās pirms trīsdesmit gadiem, 1991. gadā, un tas pirmām kārtām ir tēla vārds. Cik gadu man bija? Droši viens sešpadsmit. Taču mēs jau ar pilnu jaudu pelnījām ar uzstāšanos, es vēl mācījos skolā.
Un es kļuvu par sievieti, jā, bet tas ir tikai tāpēc, ka es taču biju tik jauns, bet vīriešu lomas manā izpildījumā bija vienkārši nepārliecinošas. Bet šis sievietes tēls ļāva man notušēt to, ka izskatos tik jauns. Un, lūk, tad radās šāds jautājums: bet kā tad man sevi nosaukt? Un es kļuvu par Serdjučku. Tomēr nekāda dusmīguma tajā nebija, vienkārši Ukrainā ir tāds diezgan populārs uzvārds Serdjuks, tad uz satiktā cilvēka standartjautājumu "Kurp ej?" (citās valstīs tas parasti skan "Kā klājas?") atbildēja, izmantojot mīlinājuma pamazinājuma formu: "Pie Serdjučkas!" Pie Serdjuka sievas vai… Un galu galā – man skolā klasesbiedrenei bija uzvārds Serdjuka, un reiz tajos gados televīzijas šova laikā par viņu atcerējos, un man pāri lūpām izskanēja "Serdjučka". Tā tas arī iedzīvojās. Bet nekāda niknuma, nekāda, – tikai labestība glābs pasauli un mani ar jums.
Bet pēc 24. februāra dramatiskajiem notikumiem jums personīgi ir grūti nebūt niknam?
Ziniet, es tomēr jau diezgan daudzus gadus spēlēju šo tēlu, bet tas jau no paša sākuma ir pozitīvs personāžs. Manī viss ir vērsts uz pozitīvo! Tāpēc esmu jau pozitīvi uzlādēts ar savu tēlu. Bet, protams, kaut kādos jautājumos tagad ir ļoti, ļoti grūti būt labam. Pats saprotat – manā dzimtajā zemē ir karš. Un tomēr – kad man tagad jautā: vai mani un manu komandu kaut kādā ziņā ir mainījis karš, tad es atbildu viennozīmīgi –
mēs nekādi neesam mainījušies. Jo mēs esam palikuši godīgi un atklāti cilvēki, kuri cenšas nest cilvēkiem prieku pat šodien, kad uz priecīgām emocijām daudziem nenesas prāts.
Un gribu teikt, ka es tāpēc arī esmu uz skatuves, ka tomēr cenšos turēties gaišajā, labajā pusē. Es uz skatuves esmu jau tik daudz gadu, un it kā man ir panākumi, jo, tikai pateicoties labiem cilvēkiem, esmu izdzīvojis, citādi mani jau sen būtu noknābājuši konkurenti un skauģi, un tādu vienmēr visos laikos bijis daudz. Un esmu priecīgs, ka arī skatītājs man ir tāds pats, labvēlīgs. Protams, daudzējādā ziņā tas ir, pateicoties tam, ka vairākums pret mani izturas jau nevis kā pret mākslinieku, bet kā pret radinieku, bet es to labprāt pieņemu.
Esmu vienkāršs cilvēks, cēlies no vienkāršiem cilvēkiem, un vispār – mēs taču esam mākslinieciskā pašdarbība šā vārda vislabākajā nozīmē! Un vēl mēs esam ģimene.
Tāpēc nebrīnos, ka manā kolektīvā ir minimāla kadru mainība. Šajos trīsdesmit gados aizgājuši tikai kādi pieci cilvēki, bet tagad mēs kopā esam 26 cilvēki. Un tas, ka mēs turamies kopā tik daudz gadu, vispirms liecina par mīlestību. Mēs strādājam ne tādēļ, lai par sevi tīksminātos, ne tāpēc, lai mūs fotografētu populāru žurnālu vākiem. Strādājam tikai cilvēkiem, labiem cilvēkiem. Bet vēl – kolektīvai garastāvokļa uzlabošanai!
Ja tas nav valsts noslēpums, tad kur jūs pašlaik atrodaties?
Nu kāds gan noslēpums? Esmu Kijivā, gatavojos doties uz draudzīgo Latviju.
Gribu teikt, ka kopš pirmajām dienām, kad tas viss sākās, es nekur projām nebraucu, visu šo laiku pavadīju savās mājās Kijivā.
Un tāpat kā daudzi citi pirmajās dienās sastapu pilnīgi tukšu Kijivu, slēpos bumbu patvertnēs… Esmu to visu piedzīvojis. Taču svarīgi ir tas, ka es tomēr to visu mierīgi pieņēmu. Pēc tam analizēju, kāpēc tā ir, un secināju, ka jau sen esmu pamanījis – sarežģītās situācijās es mobilizējos, tā ir veiksmīga rakstura īpašība. Taču acīmredzot bijusi loma arī zināmai personīgai pieredzei, jo deviņdesmitajos es taču piedzīvoju bandītu laikus, šajā ziņā man bija ļoti piesātināta jaunība, kas mani iemācīja dzīvot. Tagad ir citi bandīti, taču mēs tos pārdzīvosim, uzvarēsim!
Jā, bet tomēr vienreiz es visā šajā laikā izbraucu uz Eiropu, tas bija brauciens uz Amsterdamu, tur notika tāds liels Eirovīzijas koncerts "Eirovīzijas zvaigznes", uz kuru, paši saprotat, nevarēju neaizbraukt, manos spēkos nebija atteikt. Lai gan ceļš izrādījās diezgan grūts, muitas, patruļas… Toties mūs dzirdēja vismaz 30 miljoni cilvēku, kuriem es ēterā saucu jau nevis "Lasha Tumbai" (ar dziesmu "Dancing Lasha Tumbai" Verka Serdjučka ieguva otro vietu 2007. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā – red.), bet "Russia Goodbye". Un vēl – "Геть, москаль некрасiвый" (Vācies prom, neglītais krievs! (ukraiņu val.) – red.) Ar neglīto krievu es domāju nevis krievus, bet personīgi Putinu. Un es visiem un visur tagad saku – tie, kuriem patīk Putins, nenāciet uz mūsu koncertiem, jums noteikti nepatiks. Garantēju.
Ko piedāvāsiet Rīgā?
Mēs piedāvāsim visu! Ziniet, pavisam vienkārši: "Pie jums brauc Serdjučka." Un tas nozīmē, ka viss būs labi (krieviski "Bсе будет хорошо" – populāra Verkas Serdjučkas hita nosaukums – red.). Un pie jums kopā ar mani brauc mūsu lielā pavadošā grupa, mūsu mamma, mūsu zaķis. Būs trīsdesmit gadu labākās dziesmas, un viss būs lieliski. Pie Serdjučkas nāk pēc atmosfēras un pēc jautrības. Man nepatīk gurdeni koncerti ar dziesmām "Ver actiņas ciet", tad, gadās, cilvēki arī aizmieg. Es, starp citu, arī Brodvejā esmu aizmidzis, man tur ir garlaicīgi. Bet pie mums būs dvēseles plašums!
Andrej, paldies par interviju un vēlu Ukrainai drīzu uzvaru!
Protams, tā būs, tas ir skaidrs visiem. Pirmām kārtām tāpēc, ka patiesība ir mūsu pusē. Starp citu, šorīt gatavojos doties uz kādu televīzijas tiešraidi un no prāta neizgāja doma: "Nu kā gan izskatās nelaime, kā?" To es ieraudzīju Putina fotogrāfijā.
Lūk, paskatieties uz jaunākajiem Putina fotoattēliem, un jūs sapratīsiet, ka tā izskatās nelaime.
Tas ir cilvēks, kura dēļ cietuši tūkstošiem cilvēku! Un es saprotu pats sevi, kad pirms kāda laika publiski kliedzu: "Kaut tu nosprāgtu!" Protams, es nevienam nevēlu nāvi, tam pašam Putinam arī ne. Taču es ļoti gribētu viņu redzēt starptautiskās tiesas priekšā. Man būtu ļoti interesanti uzzināt, ko viņš teiks, lai sevi attaisnotu. Nu ko gan viņš var pateikt, lai sevi attaisnotu?
Rakstu oriģinālvalodā lasi Rus.LSM.lv.
