Raidījumu cikla “Kā uzvarēt Eirovīzijā? Samantas Tīnas ceļš uz Roterdamu” pirmā sērija, kurā Samanta Tīna ļaus ielūkoties savas dziesmas tapšanas aizkulisēs, nonāks pie skatītājiem 12. februārī, un raidījums turpmāk būs skatāms piektdienu vakaros pulksten 21.00 LTV1 un Replay.lv

Kristīne Komarovska: Marija, ko tev šobrīd nozīmē tava Eirovīzijas dziesma “I Wanna”?

Marija Naumova: Šobrīd man šī dziesma nozīmē tādu prieku, jo tā vienmēr kaut kā atgriež tās atmiņas – ļoti labas un ļoti skaistas, un man gribas dejot, man gribas dziedāt, man gribas smaidīt. Ja es pareizi atceros, tas notika pirms 18 gadiem, 2002. gadā, un es toreiz uzvarēju.

Kādas ir tavas pirmās atmiņas par Eirovīziju?

Visa Eirovīzijas epopeja atmiņā palikusi kā tāds liels emocionāls bumbulis, ko nevar aizmirst. Man ir vislielākās, skaistākās atmiņas par to laiku – tas bija tik negaidīti gan man, gan visai komandai.

Mēs pat necerējām, pat nedomājām, ka tiksim tālāk par nacionālo atlasi.

Tas bija tāds ļoti negaidīts un beigās ļoti šokējošs, bet skaists pasākums.

Kā tapa tava Eirovīzijas dziesma?

Es neatceros datumu, bija oktobris vai novembris, un trešdien bija jānodod dziesma. Es piektdienas vakarā sēdēju klubā “Mirāža” – bija tāds klubs pretī operai. Es toreiz dzēru karstvīnu un satiku savu draugu, kurš tur strādā. Viņš prasīja: “Ko tu te dari?” Es atbildēju, ka meklēju mūzu, jo man trešdien ir jānodod dziesma Eirovīzijai un man nekā nav. Nu jā, un uz pirmdienu es biju pasūtījusi studiju.

Kā ir mainījusies Eirovīzija?

Man šķiet, ka Eirovīzija ir mainījusies tādā ziņā, ka tas tagad vairs nav dziesmu konkurss, tas nav izpildītāju konkurss, tas ir tehnisks konkurss. Cilvēkam, kas tur piedalās, ir jāparedz viss – bieži vien ir labas dziesmas, bet ir tik daudz tehnisku elementu uz skatuves, ka tu vairs neredzi izpildītāju un dziesma aizmirstas.

Manuprāt, cilvēki balso par cilvēku. Protams, par dziesmu, bet arī par cilvēku, kurš izpilda.

Kāda ir Eirovīzijas uzvaras formula?

Godīgi sakot, es nedomāju, ka ir formula. Tur jābūt kaut kādam salikumam – zvaigžņu salikums, karmiskais salikums, vienkārši forša, veiksmīga diena, un veiksme cilvēkam tajā dienā, un arī ir ļoti svarīgi, lai cilvēks ir relaksēts uz skatuves. Lai cilvēks, izpildītājs bauda to, ko viņš dara. Tas ir svarīgi.

Kādam ir jābūt Eirovīzijas tērpam?

Ir jābūt stāstam, un tērps ir daļa no stāsta. Jo tas puisis, kas dziedāja – portugālis (Salvador Sobral – “Amar Pelos Dois”, 2017. – red.), kurš uzvarēja, kuram bija problēmas ar sirdi – viņam nevajadzēja neko. Bija svarīgi, lai būtu stāsts – vai to stāstu var izstāstīt ar acīm, ar balsi, vai – mūsu variantā – tas bija tāds šovs. Man tērps ir ļoti svarīgs. Man parasti koncerti ir tādi kā mini izrādes, un es pati sev visu izdomāju. Ja es neredzu tērpu, tad es neredzu arī šo programmu.

(Raidījuma "Kā uzvarēt Eirovīzijā? Samantas Tīnas ceļš uz Roterdamu" epizodi pa to, kā top Samantas Tīnas Eirovīzijas tērps, par tērpu tapšanu citos Eirovīzijas gados, intervijas ar Latvijā populāriem dizaineriem, sarunu ar grupu “Prāta vētra”, dziedātāju Aiju Andrejevu un citiem skatieties 19. februārī pulksten 21.05 LTV1.)

Kādi bija lielākie izaicinājumi Eirovīzijā?

Mūsu stāsts bija ļoti interesants, jo mums Tallinā gāja traki. Atceros, ka aizbraucām uz pirmo mēģinājumu un veru vaļā lēcu kastīti, skatos, man lēcu nav. Man tās ir ļoti sarežģītas – taisu tās, lai lietotu gadu, un nav! Tukša kastīte! Atceros, ka es kaut kā nomierinājos, aizbraucu līdz viesnīcai… Ko nozīmē veiksme? Iegāju numuriņā, kur var redzēt, ka bija kāds jau tīrījis, iegāju vannasistabā un skatos – kā tas ir iespējams? – izlietnē bija divas lēcas, jau tādas sačokurojušās. Vēl – tajā dienā, kad bija galvenais šovs, pa dienu notika ģenerālmēģinājums, kuru arī ierakstīja – ja gadījumā kas notiek, viņi laiž šo ierakstu. Pēc tam man Arvīds Babris pastāstīja, ka man tajā mēģinājumā izslēdzās ausu monitors. Es esmu ļoti pateicīga Arvīdam, ka viņš man nepateica. Tad tālāk – Arvīdam esot piezvanījuši no televīzijas un Arvīdu izlamājuši un mani, jo es garām dziedāju, jo es nedzirdēju, ko es dziedu, bet rezultāts ir tāds, kāds viņš ir! Bija tā, ka tev neiet – nu ko tur var darīt? Tā kā – tu ej, tev ir olas un tas maisiņš nokrīt. Atceros, ka bērnībā man tā bija – braucu maršrutniekā, papīra maisiņā olas, jākāpj ārā, un man vienkārši krīt ārā olas – un tu neko nevari izdarīt.

Tā ir tā sajūta, kad neko nevari izdarīt, un tad paliek vieglāk. Mums toreiz tā arī sanāca, mēs aizgājām uz skatuvi ar tādu lielu prieku.

Kāds ir tavs novēlējums Samantai Tīnai šī gada Eirovīzijā Roterdamā?

Viņa ir ļoti, ļoti mērķtiecīga, viņa ir darbaholiķe un mērķtiecīga. Viņai ir ļoti spēcīga balss. Skatoties, kā viņa iet, – viņa zina, kur viņa iet, viņa zina, ko grib sasniegt, sasniedz to, ko vēlas. Viņa ir tiešām ļoti spēcīga. Es teikšu, ka uzvara vai zaudējums ir tikai galvā. Savā dzīvē esmu piedalījusies ļoti daudzos konkursos, un toreiz es vienīgo reizi dzīvē dabūju pirmo vietu. Man vienmēr bija otrās, trešās vietas, skatītāju simpātiju balvas. Bieži vien solīja, ka tev būs uzvara, bet man nekad nebija. Bet tajā pašā laikā es izbaudīju to uzvaras sajūtu tad, kad es nebiju uzvarētāja, un es arī zinu, kā tas ir, ka tu esi gandrīz uzvarētājs, – kad esi labā pozīcijā, bet tev ir sajūta, ka tu esi zaudētājs.

Tāpēc es varu novēlēt tikai izbaudīt un protams, veiksmi, veiksmi, jo veiksme ir vajadzīga!