Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Taču vai viduslaiku cilvēks bieži sastapās ar rakstītu hroniku vai dokumentiem? Ļoti iespējams, ka nē, jo viduslaiku sabiedrība patiesībā bija orāla, tātad – mutvārdu kultūrā sakņota sabiedrība. Tas nozīmē, ka cilvēki paļāvās uz to, ko runāja. Cilvēki uzticējās tam, ko dzirdēja. (..) Ja visi cilvēki par kaut ko runā, tad tas ir tas, ko cilvēki domā. Tas ir tas, ko cilvēks zina. Citiem vārdiem sakot, tā ir viduslaiku komunikāciju kultūra, kurā baumas ieņēma ļoti, ļoti nopietnu lomu.
Baumām ir milzīgs spēks – to šodien zinām arī mēs. Taču viduslaikos, iespējams, baumu spēks bija vēl jo lielāks.
Piemēram, viduslaiku Livonijā bija dažādi strīdi – par parādiem un naudu, par tiesībām, kas ir atņemtas vai zaudētas, par pāri nodarījumiem, ko Vācu ordenis bija nodarījis Rīgas arhibīskapam, vai Rīgas pilsoņi bija nodarījuši vācu ordenim, vai viens tirgotājs otram. Bieži vien tiesas priekšā tika jautāts – kas ir jūsu informācijas avots, kas liek jums ticēt jūsu paustajiem vārdiem? Tad, lūk: liecinieki vai – tieši otrādi – apsūdzētie vai apsūdzētāji – atsaucās uz baumām. Jo baumas taču ir tas, ko visi zina! Protams, bieži neviens tās nevarēja pierādīt, tāpēc liela loma bija lieciniekiem, kurus pieaicinot, varēja pārliecināties, vai baumu saturs ir patiess un visiem zināms.
Ja visi liecinieki (un parasti to bija divpadsmit un vairāk), kuri tiesas procesā tika pieaicināti, varēja apliecināt to, ko dzirdēja baumās, tās tika uztvertas kā patiess medijs.
Šodien mēs pret baumām izturamies ar nicinājumu, bet viduslaikos cilvēki pret tām izturējās ar bijību. Baumas varēja kļūt par iemeslu tam, kādēļ kāda prece, mūsdienu terminoloģijā izsakoties, varēja kļūt par deficītu. Nu, piemēram: baumas varēja būt par iemeslu tam, kādēļ lins pēkšņi kļuva dārgs – lina cena cēlās, kaut to varēja brīvi nopirkt Flandrijā vai, piemēram, Dancigā.
Tātad baumas varēja preces cenu gan nosist, gan pacelt. Tirgotāji acīmredzot bija tā grupa, kas vai nu ieguva, vai arī ļoti daudz zaudēja, kā mēs to uzzinām no viņu vēstulēm.
Tirgotāji, starp citu, ļoti baidījās no baumām, jo tieši viņi zināja, cik lielā mērā no baumām ir atkarīga viņu veiksme – preces pārdošanas veiksme un labas cenas.
Baumas varēja likt cilvēkiem arī atstāt savas mājas. Taču mēs varētu teikt, ka baumas bija arī tās, kuras cilvēkiem ļāva iepazīt pasauli un tās krāšņumu, lika meklēt cilvēkiem vietas, kuras viņi nekad agrāk nebija redzējuši vai piedzīvojuši. To mēs varētu teikt par viduslaiku ceļotājiem. Marko Polo, ja vien viņa stāsts ir patiess, arī no vienas puses ir baumu radītājs, bet no otras puses – pozitīvs baumu upuris: pateicoties tam, ka bija dzirdējis, cik krāšņa esot pasaule, viņš gribēja doties šajā pasaulē, lai to pieredzētu – uz Ķīnu, Indiju, un uzzināt to, par ko cilvēki runā – vai tas ir kas patiess vai nepatiess. Par ko pārliecinājās Marko Polo? Tas jau ir cita stāsta sižets.
