Uz interviju raidījumam “Daudz laimes, jubilār” Jāņa Akuratera muzejā joprojām enerģiskais jubilārs atbrauc pats ar savu auto, un viņu, kā allaž, pavada kundze Dzidra. “Nu jau būs sestais gadu desmits, kopš esam kopā,” klusi nosmaida diriģenta dzīvesbiedre. Viņi neprot ierasties tukšām rokām. “Ja jau dzimšanas diena, tad vajag kūkas un konjaku!” kā vienmēr optimistiski uzsauc jubilārs, sirmajiem, līdz pleciem garajiem matiem lepni plīvojot muzeja dārza vējā.
“Esmu laimīgs! Absolūti! Tā ir mīlestība, ko varu dot un ko saņemu gan no ģimenes, gan no visas Latvijas!” ar gandarījumu pauž Račevska kungs. “Man ir divi bērni – Vigo un Ilze. Un pieci mazbērni – četri mazdēli un brīnišķīga mazmeita! Ar kundzi tagad dzīvojam ārpus pilsētas – Langstiņos, kur esmu uzbūvējis māju, līdzīgu Akuratera mājai. Neņemiet ļaunā, ka neaicināju jūs, raidījumu “Daudz laimes, jubilār!”, pie sevis ciemos,” kā atvainodamies noplāta rokas mākslinieks.
“Lieta tāda, ka man allaž ir pilna galva ar idejām un tāpēc – mājā tāda radošā nekārtība!
Nepaspējām ar sievu sakopt jums par godu.”
Un kā gan ne? Idejas Račevskim pie citiem nav jāmeklē! Arī savos 85! Jubilejai par godu paredzēts koncerts Akuratera muzeja dārzā.
Interesanti, ka rakstnieka Jāņa Akuratera muzejs ilgu laiku bijis arī Račevsku ģimenes dzīves vieta.
Diriģenta mammai Olgai, kam, starp citu, šogad apritētu 111, savulaik Akuratera ģimene bija uzticējusi rakstnieka celto māju “uzpasēt”, uzturēt kārtībā. Padomju laikos tā bija laba iespēja tikt pie savas mājvietas.
“Pirmo reizi te ienācām, – slēģi ciet, lielajā istabā tumšs,” atmiņās kavējas diriģents. “Šeit pat arī dzīvojām. Te bija klavieres, kamīns, te bija guļamistaba un dzīvojamā istaba kopā. Nevienu naglu nedrīkstēja dzīt, tāds bija Akuratera kundzes noteikums. Bet bija arī priekšrocības:
tā kā māja ir tā panostāk no ielas, varēja Ziemassvētkus svinēt. Padomju laikos jau tas bija aizliegts.”
Račevskis pats te nodzīvojis 10 gadus. “Tad radio man iedeva pašam savu dzīvokli - Valdemārielā, laikam dikti patika, ka man bija panākumi ar Radio Teodora Kalniņa kori,” nosmejas diriģents.
Račevska dzimtene ir Kurzemes pusē – Turlava. Mammas, mūziķes un ērģelnieces, iespaidā skolojies Liepājas mūzikas skolā, bet tai pašā laikā – arī Liepājas tehnikumā, jo “man dikti interesēja viss, kas rūc un velk”.
Izvēli par labu mūzikai savā ziņā noteica 14 rubļi mēnesī – mūzikas skolas stipendija. Tehnikumā tādas nebija.
Pēckara gados ar naudiņu bija grūti, un jaunais Edgars Račevskis izmantoja katru iespēju nopelnīt. Kādu laiku Bernātu pionieru nometnē piespēlējis akordeonu bērnu rīta vingrošanas laikā.
“Pionieri katru rītu vingroja veselu stundu, no pulksten 7 līdz 8. Un – ne vairāk, ne mazāk – dzīvās mūzikas pavadījumā,” smejas Račevskis.
Sākumā spēlējis bungas mammas vadītajā lauku kapelā, tad pamazām, pēc dzirdes, iemācījies arī citus instrumentus. Notis sācis apgūt tikai mūzikas skolā, bet, šķiet, Edgaram Račevskim nav neizdarāmu lietu. Viņš ir līderis gan mūzikā, gan lietu organizēšanā un vadīšanā. Attīstījis vīru koru kustību, turpinājis Jāzepa Vītola mūzikas dienu tradīciju Gaujienā, vadījis Teodora Kalniņa Radio kori, dibinājis vīru kori “Gaudeamus”, jaukto kori “Sonore”, strādājis ar Latvijas Nacionālās operas kori, dibinājis kori Latviešu biedrības namā, ilgus gadus bijis Alūksnes rajona dziesmu svētku virsdiriģents.
“Līdz Alūksnei man vajadzēja pa divām stundām tikt,” stāsta Račevskis, “tad nu es minu savam žigulītim gāzi grīdā un braucu, kaut pa noledojošu ceļu ziemas laikā. Uz 120 km vēl nekas, bet uz 140 km – jā, jā, izspiedu arī tik lielu ātrumu! – bet tad jau “sāka nēsāt” pa ledaino ceļu, bija jāuzmanās, ka neierauj grāvī!”
Račevskis ir dziesmu svētku virsdiriģents no 1970. gada, tagad jau – goda virsdiriģents. Viņa favorītes starp diriģētajām dziesmām ir Valtera Kaminska “Mūžu mūžos būs dziesma” un leģendārā Jāzepa Vītola “Gaismas pils” . Arī Lūcijas Garūtas komponētā lūgsna “Mūsu Tēvs debesīs”.
“Man ir brīnišķīga atmiņa par “Mūsu Tēvs...” – tas bija 1990. gada dziesmu svētkos, kad Garūtas komponēto lūgsnu atskaņoja pirms noslēguma dziesmas,” omulīgi stāsta diriģents. “Režisors Pēteris Pētersons bija iecerējis, ka dziedātāji pēdējās dziesmas laikā – nav vairs prātā, kas tā bija par dziesmu – aizdegs svecītes, kas katram dziedātājam pirms koncerta tika iedotas. Bet, redz, tauta ne vienmēr klausa režisorus! Es tribīnē diriģēju un tik skatos: “Iedegas viena svecīte, desmit, tad simts un jau tūkstotis...
Uz lūgšanas beigu tekstu “…jo Tev pieder valstība, spēks un gods, mūžīgi mūžos. Āmen!” visa Mežaparka estrāde mirgo vienās svecītēs! Tas bija pasakaini,” atceras diriģents,
“Padomju varas vīriem gan tas nepatika. Bet darīt jau vairs nevarēja neko!”
Račevska omulīgajos un sirsnības piesātinātajos stāstos var klausīties ilgi. Mākslinieks joprojām ir optimisma pilns. Un viņa moto, cauri gadiem un izaicinājumiem, ir un paliek:
“Vienmēr uz priekšu!”
